Inga Ābele
LINDA
Dievs savus putniņus sargā.
Tā arvien teicu, uz gājputniem noskatīdamās. Tagad no
debesīm tā skatos uz Ainu un Ilmu, savām dvīņu meitām.
Ainai īss, spilgti krāsots cekuls uz izskūtās galvas,
tetovētas rokas un veiksmīga vetārstes prakse. Ilma ir
vijolniece un diriģente, viņai pašai jau divi bērneļi
kūņājas pa klēpi. Kā visām sievietēm mūsu dzimtā – sārtas
lūpas bantītē. Mutes šaufelītē, teica viens fotogrāfs.
Aina iznes pagalmā šķīvi ar kartupeļu pankūkām, kam vidū
karote skāba krējuma, kam pa virsu sarkana jāņogu želeja.
Brūklenes viņas vēl nav lasījušas. Vēl jau tikai augusts. Un
rīt arī ir diena.
Ilma paņem šķīvi un jautā:
– Kā var pārdot krējumu par vienalga kādu cenu? Krējums taču
ir vislabākais no mīlestības, ko govs velta savam teļam.
Kāda cena var būt mīlestībai?
Atceros, kad meitas vēl bija mazas, liku viņas gulēt un,
kāpjot uz otro stāvu, Ilma reiz tumsā teica – turies pie
maniem matiem, tā viņa sacīja, mazā būtne. Un es turējos pie
matiem, balti vizošiem kā upe, kamēr apkārt šļakstījās
mēness sudrabainā gaisma. Tas bija tā, it kā mūsu kuce būtu
pastiepusi savu asti, it kā Lovisa no Mēness būtu pasniegusi
plaukstu, it kā vecais, aklais kaķis, būtu devis atspaidam
savu kaulaino, zivs asakai līdzīgo kumbru, it kā māte Mare
būtu piedāvājusi stipro, nu jau nejutīgo roku, it kā… Mēs
visu laiku esam daudzi, bet es gribēju palikt viena.
Vientulība ir attīrīšanās, es alku nomazgāties, atlobīt savu
būtību no gadiem apkārt aplipušās drazas – laika un gaitas.
Aukstās rudens naktīs gribēju iet uz satikšanos. Klausīties,
kā gājputni kliegdami aizšalc tumsā pāri uz jūru. Tāpat kā
Lovisa un Mare es ilgojos pēc jūras. Manas ilgas bija
vienmēr klātesošas un reizē tālas kā tā roze, kas aug pie
Popes Stūru māju sienas.
Tur aug roze, ko stādījusi Lovisa, tur ir lievenis, uz kā
sēdēja Mare, mizodama ābolus. Tur ir iecirsta stendere. Kad
meitas auga, viņas bija jānomēra. Līdz vienu dienu es paķēru
bērnus un aizbēgu no cirvja uz Kaijciemu pie Sāruma ezera,
kas meitenēm šķita drūma un dziļa iekšzeme.
– Lovisas un Mares valoda arī ir jūra, – es viņas mierināju.
– Ainaži, Kuiviži, Ķirbiži, Pabaži, Korģene, Gauja, Sārums…
Vai jūs zināt, ka Sārums ar Āstaru vienreiz sarunāja bēgt,
kad ļaudis tiem nedeva vārdus?
– Kas ir Āstars?
– Agrāk Burtnieku ezers bija Āstara ezers, kur tagad pie
Valmieras muklājs, tīrelis. Jau septiņi gadi iepriekš ezers
bija sadomājis šo vietu atstāt, tādēļ jaunajā vietā septiņi
gadi redzēta melna cūka rokamies. Ko viņa tur rakusi un kas
īsti tāda bijusi, nedabūjuši zināt, bet aizdzīt arī
nevarējuši. Tad vienu dienu Āstars šņākdams, krākdams
atnācis pa gaisu un nometies, kur cūka rakusies. Melnā cūka
bijusi ezera valdniece, kas iepriekš atnākusi vietu
sataisīt, saprotat? Ilgi ezers jaunajā vietā kaucis…
– Kāpēc viņš kauca? – gribēja zināt Ilma.
– Jo ezers kauc, kad viņam nav vārda.
– Vai viņam ir grūti? – miegainā balstiņā no tumsas prasīja
Aina.
– Grūti viņam, meitiņ, ļoti grūti… Te vienu svētvakaru viena
sieva nesusi mazu meitenīti pirtī, un bērns prasījis, ko tas
Āstars tur kauc. „Tas, bērniņ, nav Āstars – tas ir
Burtnieks.” Un, re, no tā brīža ezers vairs negaudojis, jo
nu viņa vārds bijis uzminēts.
Kad meitas apgūlās, viņas prasīja pasakas. Es stāstīju tās,
ko biju dzirdējusi no Lovisas. Par kuģa kāzām, kad kuģis
pirmo reizi satiek jūru un tam iedod vārdu uz mūžu. Par kuģu
gariem, kas paredz nākotni un īsi pirms kuģa bojāejas pazūd
no klāja. Par saltkurpjiem – nekristīti mirušiem bērniem un
par sievietēm-putniem. Es gulēju starp dvīnēm, mācīju viņām
svešādus vārdus.
– Senos laikos sievietēm bija spārni. Nevis putni, bet
sievietes rudeņos lidoja aiz jūras ziemas miegu gulēt.
Vīrieši palika vieni paši. Lieldienās vīrieši tā bija
noilgojušies pēc sievietēm, ka gāja uz kāpām modināt. Nesa
ziedojumu Jūras mātei – cukuru, baltmaizi un šņabi, vilināja
un sauca mājās ar dziesmu.
– Vai viņiem bija grūti?
– Grūti viņiem bija vieniem! Tāpēc vīrieši samācīja putnus,
lai nozog sievietēm spārnus. Kamēr sievietes jūrā peldējās,
putni paņēma spārnus. Sievietes nu bija spiestas palikt
mājās pa ziemu.
– Vai viņām bija grūti?
– Grūti viņām bija, meitiņ, grūti klājās… Viņām bija smagi
jāstrādā visu garo, tumšo ziemu. Sievietes pasūdzējās
Dievam. Dievs turpmāk aizliedza sievietēm pāri darīt. No tā
laika sievietes sauc par Jumāllind – Dieva putniem.
Dievs savus putniņus sargā.
Istabā iestājās klusums – meitu elpas bija izlīdzinājušās.
Ne vairs viņas, bet Dievs caur viņām elpoja.
Arm
– miers.
Arm
– arī mīlestība.
Cēlos un, virzīdamās uz durvīm, kaut kam uzgrūdos. Istabā
atskanēja ass troksnis. Viņas sakustējās, bet es paliku
mēnesnīcā stāvam kā balts spoks, nekustīgi vērdamās ārā pa
logu. Kad dvīnes nopūtās, ieslīdot atpakaļ miega upē ar
sapņa laivu, es biju brīva. Drīkstēju iet no istabas dārzā,
klausīties tumsā aizlidojošos putnos.
– Un kuram es būšu vajadzīga ar tādu asu seju, raupjām
rokām? – izbailēs sastingusi, vaicāju spogulim. Pilna istaba
mēnesnīcas. Ko es gribēju adīdama, ko vēlējos, pierakstot
vārdus? Ar pēdējām spēka paliekām, ar miegotām acīm, ko es
gribēju vēl?
Gūt to sarkano rozi, kura arī šobrīd tur, tālu Kurzemē, pie
Stūru māju dienvidu sienas?
Lind
– putns.
Īlma
– pasaule.
Āina
– zāle.
– Mums nav nekādu atmiņu par to māju, Lī, mums vispār nav
nekādu atmiņu līdz desmit gadiem, – būdamas pusaudzes, abas
man klāstīja. Bet viņas taču bija klāt, kad viņu tēvs pret
mums atvēzējās! Es visu atceros, viņas – neko. Jo Dievs
savus putniņus sargā.
Pavisam īsu brītiņu viņas sauca mani par mammu. Kad paaugās
un sāka sarunāties savā starpā, es kļuvu par Lindu, tad par
Lī, tikai par Lī, un tagad par putnu.
Dvīnes zināja, lai kad un kur tas būtu, redzot gājputnu
kāšus, Lī vienmēr apstāsies. Noturēs mašīnu pat visdzīvākajā
satiksmē, ieslēgs avārijas uguņus un kāps ārā, skaudri
savilktām uzacīm motoru rūkoņas, riepu švīkstoņas, pūļa
izsaucienu ielokā sastings, ar skatienu pavadot aizlidojošos
putnus.
– Redzat, pirmais lido visspēcīgākais!
Viņas vēroja kā pirmais vada kāsi, dzirdēja putnus
sasaucamies, redzēja jaunuļus stiprā straumē brāžamies uz
priekšu, uz brīdi sajaucot kārtību. Kā tie klaigāja, mijās,
kā tie traucās!
– Uz jūru, uz jūru! – Linda sauca putniem nopakaļ.
Un piebilda:
– Dievs dod, ka pietiktu spēka. Ja kādam pietrūks spēka,
viņš vienkārši paliks zemē.
Ilma strīdējās pretī:
– Varbūt nepaliks, varbūt citi viņu pagaidīs? Viņi taču kaut
kur atpūšas!
Meitenes sirds drebēja cerībā, lai gan viņa nojauda to, ko
zināt vēl nevarēja, – ka debesis nepagaida. Tie pirmie jau
redz tikai ceļu, pirmie jūt tikai savas asinis spārnos
šalcam un dzird priecīgo sasaukšanos visapkārt. Varbūt mātei
bija taisnība? Ceļš ir stiprāks par putnu. To, kurš viens
paliek klusuma lejā, to citi, ceļa apburti, nepamana.
Citreiz viņas spēlēja putnos. Vajadzēja saukt putnus, kādi
ienāca prātā, un putnu vārdi priecīgi raisījās, spurgdami no
lūpām. Cīrulis, dzērve, vanags, gulbis, sīlis, dzenis,
cielava, ķīvīte, dzilna, žagata, vārna, krauklis, kovārnis,
gārnis, stārķis…
– Kādi putni jūs šodien esat? – jautāja Linda.
– Kurg… – iesaucās Ilma.
– Kurg… Eggiļ ma v’oļ kuļ,
[1]
– teica Aina.
Tad pienāk diena, kad sirds trauksmaini sit, bet debesis ir
aizslēgtas ciet kā milzīgs putnu būris.
– Kas jūs šodien esat?
– Vienkārši putni.
– Jumāllind. Neaiztiec mūs, Lī!
Netālu no mājas ir zirgu stallis, kur strādā māte, un apkārt
tam ganības, tik plašas, cik tālu sniedz skatiens. Ilma ar
Ainu pēc skolas iet gar aplokiem, zirgi stiepj savus slaidos
kaklus tālu pāri elektriskajam ganam. Beiguši taustīties pēc
kabatā sataupītas maizes, viņi aprimst, piespiež siltās
nāsis pie meiteņu matiem, skatās tālumā, un elpo. Visi kopā
elpo un skatās tālumā.
Sirmi ibbi
– sirms zirgs.
Tad ir tā, it kā laiks apstātos un viņi domātu vienu domu.
Tad ir tā, it kā viņi saliedētos, it kā kristu no acīm laika
apsēji un no ķermeņiem nokustu āda, šis drūmais malds, kas
šķir. Un tad ir tā, ka citu nemaz nav, ka viss ir viens,
vienā punktā krustojas skatiens un acs.
– Ibbi.
Tikai vajag uzmanīties, lai, pārāk aizmirstoties, kāds
nepieskartos elektriskā gana vadam. Tajā brīdī pārpasaulīga
sāpe savienodama liek atdalīties un aizauļot tālumā, atpakaļ
drošā nošķirtībā.
Pie staļļa ir stabi ar stipra sprieguma vadiem. Uz vidējā no
stabiem – stārķa ligzda. Mijas rudeņi, ziemas un vasaras,
stārķi aizlido un atgriežas, perē bērnus virs draudīgajām
līnijām. Bet reiz Ilma un Aina ierauga vienu jaunuli guļam
uz takas.
Vālda lind
– baltais putns.
– Būs jāiet aprakt, – pienākusi saka Linda. – Viņš šorīt
atvērtiem spārniem sapinās vados. Vienā mirklī uzliesmoja kā
lāpa.
Kritušajam ir pelēki nokūpējusi krūts un tālu atpakaļ
atliekta galva. Māsas noliecas pār putnu karstā žēlabu
mākonī.
– Jumāllind. Neraudiet par daudz! Tāds nemaz nevar
nomirt, kam pieder debesis. – Linda iet pēc lāpstas.
Viena vīzija arvien lika Lindai krist, to viņa turēja no
sevis pa gabalu, nelaida klāt. Doma par to, kā sirmā vecumā
mirs viņas bērni, kad viņas pašas sen vairs nebūs te. Viņa
nezināja, par ko īsti šī vīzija stāsta, tā bija pārāk
sāpīga, traka, lai par to domātu ar prātu, bet, pavirši
ieskatoties, tur vīdēja aptumšotas istabas un sirmas galvas,
laika sadeldētas sejas, asas, kā artas ar dzelzs kaltu. Šajā
vīzijā bija Lindas sākums un gals. Pirmā brēciena spēks no
aizlaikiem un izraušanās tukšumā laika džunglim cauri – visa
zaudēšana, promesības miers. Par to varēja raudāt, par to
varēja pateikties. Un varēja abus kopā.
Tad viņa saļima un apklusa kā Marija, kam klēpī Jēzus. Viņa
spēja vairs tikai lūgt, lūpām kustoties bez skaņas. Esi ar
mums, Jēzu, tāpat kā Tava māte bija kopā ar Tevi Tavā krusta
ceļā!
– Caur Viņu es būšu ar jums, mani bērni, pat nebūdama es
būšu ar jums.
– Nav tāda vārda Kristus līvu valodā, – meitenes
apšaubīja. – Tu mums tādu neesi mācījusi, Lī!
– Ir tāds vārds. Jumāllind.
Kādā valodā par Kristu stāstīt cilvēkam, kura sirdi vēl nav
skārusi mīlestība?
Varbūt tas nozīmē – būt ziedam Dieva rokās? Būt rozei, kas
cauri mūžiem aug pie Stūru māju sienas. Valoda un roze,
tajās abās ir kāda patiesība, ko nevar uzzināt, jo par to
nav iespējams pajautāt.
– Tu mums stāstīji par saltkurpjiem, par kuģu gariem, par
Jūras māti, bet tādu kristīgu vērtību tur nemaz nav.
– Meitenes, es tiešām nezinu, kas ir kristīgās vērtības. Ir
vispārcilvēciskas vērtības. Bet stāsts par Kristu ir stāsts
par notikumu Eļļas kalnā, kur kāds olīvu dārzā izcīnīja savu
visgrūtāko cīņu, pilnībā pieņemdams sevi un savu likteni.
Priekš manis tas nav nekas tāds, ko varētu izmantot
teorētiskās diskusijās. Man Kristus ir kā jūs, kad man
piedzimāt, – mazs, slapjš bērnelis, ko uzliek uz krūtīm un
kurš izaug par Dievu Dēlu. Viņu tādu pieredzējusi, es vairs
lieki nevalkāšu Viņa vārdu – tieši tāpat kā jūsējos. Lovisas
un Mares valodā – Āina, Īlma, dzirdat, kā tas skan? Lai ņem
pasaule, kas pasaulei pieder, bet kas ir mans, tas man lai
pieder.
Gan jau ir kādas pazīmes, pēc kurām var pateikt, ka tā ir
tieši mūsu dzimta, viņa domāja, pētīdama senas fotogrāfijas
ar skaidriem, asiem seju atveidiem. Lovisa, Kārlis, Emars,
Uldriķis, Mare. Aptumst rudens vakars un apveidi izplūst.
Vai tas mirklis fotogrāfijā jelkad ir bijis?
Tikai pie Stūru mājas sienas arī šajā brīdī aug roze.
– Tu ilgojies pēc Lovisas? – jautā Aina, cieši lasīdama
Lindas sejā. Linda pamāj.
– Kāda viņa bija?
– Tu taču zini – omamma bija klusa.
– Jā, adīja vienā laidā.
– Vēl jau tie dārzi, – piebilda Ilma.
– Neko citu nevēlējās, tikai pasēdēt maliņā un paadīt. Tik
tālu viņa nenolaidās, lai ņemtu adīkli līdzi sabiedriskās
vietās, bet reizēm arī tā gadījās...
– Dobes jau arī viņai patika ravēt. No tām, kam dārzs kā
izlaizīts. Man ir bail no tādām.
– Viņa bija tik klusa, – atkārtoja Linda.
– Nebūt nē, – Aina strīdējās pretī. – Reizēm viesībās
uzvedās piedauzīgi un skaļi. Alkohols viņā kaut ko
atraisīja. Jo viņa bija bailīga. Tāpat kā tu, Lī. Sirds
dziļumos viņa bija nobijusies kā trusis. Nespēja pieņemt
lēmumus, ja arī pieņēma – mūždien apšaubīja. Tāpēc viņa
arvien mutē turēja pāris malkus vīna, kaut gan aiz bailēm
nespēja norīt...
– Jā, bet ko es jums gribēju pastāstīt – viņa vienmēr
piepīpēja ar oglīti, ko paņēma ar pirkstiem no krāsns mutes,
– pārtrauca Linda. – Uguns man neko nenodara, viņa teica,
esmu kalēja meita! Jūs jau zināt, ka viņa pati izlēma mirt.
Vienkārši atteicās no ēdiena, izkalta kā skaliņš. Es biju
klāt, kad viņa mira. Ne jau tajā mirklī, bet pāris dienas
vai pat tikai dienu pirms viņas nāves es viņu apraudzīju.
Kad es iebrāzos ar savu pasaules dvesmu, viņa ilgi manī
skatījās un domāja, vai nākt atpakaļ no turienes, no tās
savas pasaules, kurā viņa uzturējās... Viņa vairs negribēja.
Tur neko nevar darīt. Tāda ir dzīve.
– Viņas vīrs nošāvās Kurzemes cietoksnī?
– Nu jā, Kārlim jau nebija citas izejas, saprotat?
– Savādi.
– Savādi – kas?
– Savādi ir nošauties, jo nav citas izejas.
– Kas jums tur liekas savāds? Cilvēks zina, kas būs, ja viņš
kritīs ienaidnieka nagos, un nošaujas, lai tā nebūtu.
– Bet tu pati saproti, ko tu tikko pateici? Ir stāsts par
viņa sievu, kura visu laiku turēja mutē vīnu, lai izdzīvotu.
Un tagad tu saki, vectēvs karoja un nošāvās, jo viņam nebija
citas izejas.
– Neredzu tur pretrunu, tā ir viena un tā pati opera.
Nākdama šeit, tu taču nezini, ko dzīve liks tev darīt.
– Tu arī atsakies no ēdiena. Tu paliec pārāk kaulaina.
Uzmanies, Lī!
– Es tikai negribu neko lieku...
Kad ilgus gadus nav raudāts, labi var sajust ceļu, kā galvā
ienāk asaras – gar deniņiem augšup paceļas zilgana migla, un
sirds aizsalst, tad iesmeldzas kaut kādi neredzami vadi
pakausī, pēc tam acis strauji pieriet ar karstumu, kā krūtis
ar pienu.
– Mammu, kāpēc mēs nedzīvojam pie jūras?
– Kurš prot piedot, dzīvo pie jūras. Kurš neprot piedot,
tīra zirgiem sūdus.
– Es gan tā nedomāju, – saka Aina. – Tu zirgiem sūdus tīri
aiz mīlestības. Tu viņiem kalpo, akls, kas to neredz!
Tad pienāk diena, kad debesis ir aizslēgtas ciet, kad nekam
vairs nav jēgas, jo uguns iekurts zem ledus, jūru aizpūtis
austrumvējš, bet krasts izdedzis melns, un pati sev liecies
no iekšpuses un ārpuses sodrējos nokvēpusi – rokas
bezspēcīgi velkas pakaļ pa zemi kā arkli, kā lāsteku
spārni...
Bet arī tad Dievs savus putniņus sargā. Kādu rītu logs ir
atstāts vaļā un Linda izmūk laukā. Aiz jūras – gulēt ziemas
miegu.
– Kāds putns tu šodien esi, māt?
– Jumāllind. Vienkārši putns. Netraucējiet mani…
Tšitšorlinkizt, tšitšorlinkizt,
ni um aīga
ilző nūző,
tšitšor, tšitšor!
Ni tēg maggőnd pitkő ūnda,
īestő īező, pävast pävvő,
tšitšor, tšitšor!
[2]
Jau augusts, sācis pūst pasāts. Kustas karogs un lapotnes,
kustas silu gali līdz Rīgai pie apvāršņa, lido balti gārņi
virs Sāruma, suņi maigi atiež zobus cits pret citu un gāž
zemē rotaļādamies.
Pie mana kapa viņas nav nākušas, stāsta viena otrai, ka
ienīst. Arī bērēs turējās no manis pa gabalu. Nepaspēju
pateikt, ka piedot jau nenozīmē attaisnot. Cilvēks nevar
attaisnot, tikai Dievs var. Varbūt kādreiz pašas sapratīs.
Jumāl
– Dievs.
Āiga
– laiks.
Tikmēr kaut kur tālu Kurzemē pie Stūru mājas lēni birst
roze.
Pagalmā liepa. Liepā – zars. Sēžu uz zara, šūpoju asti,
priecājos par viņām.
Dievs sargā manus putniņus.
Ilma iznes šķīvi ar kartupeļu pankūkām. Aina apsēžas turpat
zālē un kāri ēd. Šķīvis ir silts viņas rokās, to es zinu,
Ilma tikko izņēma no cepeškrāsns. Ilmai ir pašadīts pulovers
ar bumbulīšiem un hennas zīmējumi uz rokām. Skaisti, es
nodomāju, skaisti.
Un tad Ilma prasa:
– Kā var pārdot krējumu, vienalga, par kādu cenu?
Aina domīgi jautā pretī:
– Vai pastāv absolūtā patiesība?
Ilma nopūšas un saka:
– Tev ar Bahu nepietiek?
