* * *

Es braucu pie tevis. Brāž joņaini vilciens
Un dūmi kā mākoņu plūksnas slīd garām.
Vējš maigi dveš logā. Lauks saulē mirdz spoži.
Un rudens ar āboliem līdzās briest zarā.

Un debesis bezgala tālas un dzidras...
Es braucu pie tevis. Pat daba šķiet smaidām.
Bet kāpēc man skumji? Sirds klusējot šaubās.
Vai tu mani mīli? Vai tu mani gaidi?

1951.10.VIII

* * *

Man acis aizvērt nevajag,
Es redzu tevi tāpat. –
Šī galva ir lepna pat noliekta
Un pētoši vienaldzīgs skats.

Varbūt, ka Tev mazliet glaimo tas,
Ka lēnām izdegu es
Kā kūdrains lauks, kurā kritušas
Dažas vilciena dzirksteles.

Tu nemīli mani. Kas daļas tev,
Ka nu jau ceturtais gads,
Kopš acis aizvērt man nevajag.
Es redzu tevi tāpat.

1955
 

* * *

Es roku pasniedzu tev reizi pēdējo. –
Vai nejuti, ka mana sirds bij plaukstā?
Bet tu jau, mīļais, nesaņēmi to,
Un mēmi vērās acu dzīles aukstās.

1955
 

Saruna ar pavasari

Sniegi kūstot ūdens elpu dvašo.
Zilgmē ienirst meža zosu bars.
Priežu galos un pār jūru plašo
Saules zeltu sijā pavasars.

Jūtot lūpās valgo rīta vēju,
Ir tik labi krasta kāpās stāt.
– Pavasari, es tev neticēju,
Bet nu redzu, esi atkal klāt.
Likās, līdz ar mīlu man ir zudis
Pamodušās zemes skurbums mulss,
Putnu klaigas, alkšņu ziedi rudi,
Jauno strautu mutuļainais pulss...

Tomēr nē. Tu visu dzīvei piecel,
Koku stumbros vecās rētas dzīst.
Sirds kā pazare, ko ziemas sniegi lieca,
Atkal zaļa salapot var drīz.

Manu īgno vientulību piedod.
Pavasari, labais draugs, paldies.
Un tāpat, kā zeme saplauks ziedos,
Sirds ar tevi vienmēr solī ies.

1955.5.IV
 

Orhideja

Karsti dvašo siltumnīcas gaiss,
Zemes smarža rūgtena un smaga.
Orhidejas pumpurs vārs un skaists
Visā dailē atraisījies tagad.

Ziedlapās kāds savāds nemiers tvan.
Puķe garo neredzamās kūpās.
Pēkšņi gribas galvu atliekt man,
Skūpstam ļaujot satvīkušās lūpas.

Gribas plecus stiprās rokās just,
Sirds lai noreibst valdonīgās skaujās...
Puķe, kāpēc man šis ilgu krusts?
Tādu lūpu, tādu roku nav jau.

Es neviena nemīlu, un man
Velti miera kluso straumi sajaukt.
Tumši zvani šodien krūtīs skan.
Orhideja, kam gan tev to vajag?

1955.13.IV

 

* * *

Kad sirds kā meža ezers dus
Bez viļņiem un bez vēju šūpām,
Stingst saltā mierā ūdens kluss,
Vien skumjas miglo vieglām kūpām.

Kamdēļ tā rāmo mieru jaukt, –
Likt kvēlot dienasvidus svelmē
Un mocītāju-sauli saukt,
Līdz sāpot izžūst vēsās dzelmes?
Būs tukšā dobē dūņas vien.
Tu krastu pametīsi vīlies...
Lai labāk ezers paliek viens
Un patur savas vēsās dzīles.

1955.19.IV

 

* * *

Es nevaru Tevi par draugu saukt,
Par ienaidnieku – vēl ne tik.
Es nevaru Tevi par mīļo saukt,
Par vienkāršu paziņu – vēl ne tik.

Sirds zināmā plauktā kā Tevi likt,
Ja tādas iedaļas sirdī nava?
Un nav man Tev sakāms ne labs, ne slikts.
Draudzene,
naidniece,
paziņa
Tava.
1955.12.VII

 

* * *

Saules spulgas, apses lapas
Alpains vējš pār ceļu sijā.
Saules spulgas, apses lapas
Rudā zālē mirdzot mijās.

Sapnī mīļus vārdus teici –
Visu rītu gribas smaidīt.
Sapnī mīļus vārdus teici,
Kādus dzīvē nesagaidīt.

1955.10.X
 

* * *

Bērzs mums zelta goda vārtus ceļ
Vientulīgas spuldzes gaismā rēnā,
Dziļā naktī aizved klusais ceļš,
Pāri galvai nirstot melnās ēnās.

Blakus tu. Un pagātnes mums nav.
Pagājušais atstāts dzimtās vietās.
Šodien glāsta roku siltums tavs,
Rītu šķirsies taka, kopā ietā.

Tikai mēmais vakars pieder mums.
Spuldzes mirga smalku zaru šūpās.
Bālās zvaigznēs tālais debesjums.
Rudenīga skūpsta rūgtums lūpās.

1955.20.X

Bijušam draugam

Dzeram konjaku mazām glāzēm
Un lieliem biķeriem – skumjas.
Raud papiross pelnu lāsēm.
Dūmu kupols pār spuldzi jumjas.

Kā skūpsti, ko gurdenā mierā
Starp diviem malkiem mēs mijam,
Viss pārsāpēts.
Sadzijis.
Pierasts.
Vai tiešām mēs tuvi reiz bijām?

1955.15.XI
 

Zalkšu oga

Četru zaļu lapu tronī
Melna zalkšu oga snauž.
Smalku zelta drīksnu kronis
Viņas tumšo galvu glauž.

Bikli putni lido pāri,
Zvēri mulstot loku liec.
Un nevienas lūpas kāri
Viņu, lepno, neaizsniedz.

Un ja aizsniegs, indes sīve
Ziņkārīgā mutē līs.
Tā, lai prātā visu dzīvi
Paliek brīdis, sūrs un īss.

Zaļu lapu tronī zvēro
Zalkšu ogas spīdums rūgts.
Vari pienākt, vari vērot,
Tikai nenoliecies plūkt.

1956.1.VIII

 

Pēc ilgas šķiršanās

Likās – mazliet pelēkākas dienas,
Krēsla dziļāka un mākoņaināks rīts.
Īsti sapratu, cik ļoti biju viena,
Tikai tad, kad biji sagaidīts.

Atkalredzes skūpsta mirklī īsā
Pavīda kā zibens plaiksnā viss:
Dzeltējošās apses skumjās trīsas,
Bezcerīgās rudens debesis.

Vēja elsas vakarā aiz loga,
Spuldze, kas līdz ausmai gurdi spīd,
Manas tukšās, manas aukstās rokas,
Tikai tu ko vari sasildīt.

1956.17.IX