* * *

nesmaidi, mīļā
ceriņos, naktī, kapos
blūzs
noķēris (neteikšu: ...
būs
piedūriens
deviņi sportiski bandīti nāks pretī un
tevi kāros
(vai tu pielaikosi sevi deviņos pāros?)
nē tak
nesmaidi
tā ir tikai vakardiena
kas pagāja garām
 

* * *

tu esi tik maza
tik slaida
tevis gandrīz vai nav

bet

zvirbulis peras pa smiltīm
balodis mērcē dibenu peļķē
valsts prezidents
apcerīgi pabrauc garām
ar vienu vienīgu apsardzes auto no pakaļas
nesignalizēdams nekādi

vai es lai signalizēju?

tu esi

kaut kur

kur manis nav

neiespējamais notiek
gandrīz




* * *

Dieva tā Kunga
un nātres un balandas vārdā

es tev saku:

bruģis mani šodien tur labi
bārda aug
kājas svīst
viss ir kārtībā

par mīlestību
šodien nerunāsim
nemaz
 

* * *

siev-siev-siev-siev-siev
vai dzirrrdi?
žubītis
prašņā un prašņā.

ausis,
lielas ausis lido pa debesīm
dzirdēdamas.

neredzams, nerimtīgs stāsts
ielavās kreisajā ausī
un izraisa
neizturamu
kņudoņu.

tev ir mazas krūtis, es zinu.

 

* * *

saplaisājusi
dvēsele klimst pa pilsētu
atstāj pa kripatai sevi
šur un tur
piesārņo vidi

kepons viņai galvā
vārnas kaka šoreiz netrāpa

smeldz
(tāda ir dvēselei sajūta
savā nodabā)

bet
ja saucam lietas īstajos vārdos:
tu nenāc man pretī:
jo tu nevari nākt man pretī:
jo tu vispār neesi šai pilsētā:
jo plaisa ir ģeogrāfiska, mentāla, hronoloģiska utt.

es tikai nesaprotu
kāpēc es šobrīd lidoju

 

* * *
(laikam Klāva motīvs)

es modos no rīta
un izgāju ārā
bet āru
migla ir pārklājusi

es gribēju ieraudzīt
balodi kaut vai
bet balodi
migla ir pārklājusi

skat, baznīca laikam?
bet krustu neredz
krustu
migla ir pārklājusi

vārdus rakstīt
un nosūtīt tev
bet vārdus
migla ir pārklājusi

 

* * *

kā pamošanās no komas.
apmēram 14 gadus
zombijs
ar manu vārdu un uzvārdu
staigājis ir pa pasauli.

tu man pienāci klāt
un pateici:
Jāni, nē.

zombijs pēkšņi
kļuva atkal par cilvēku
varbūt pat par vīrieti maķenīt
(neesmu pārliecināts, vai zinu,
ko īsti tas nozīmē, bet – )

saki man „nē”, mīļā
kamēr vien šī pasaule turas
(tas nebūs ilgi)
 

* * *

Vajag vienu dzejoli tumsā
Ar vienu pirkstu
Telefonā
Iebakstīt

Tumsa nav absolūta

Pirmsjāņu
Pirmsgaismas
Svīdumiņš
Aizkaru spraugā

Sirdslēkmīte
Izklaidē 
Jāni
Un bailes

Nomirt
Būtu tik stulbi
Kad liekas ka tikai nupat
Es mācos no jauna elpot

Jāapvārdo
Tas žņaudzējs krūtīs
(Vai viņu arī sauc Jānis?)
(Varbūt viņš laužas ārā no manis
Cerībā ieraudzīt tevi?)

Nomierinies
Tu, Nejāni
Nav viņas šeit
Nav

Un liec to manu sirdi
Vienreiz mierā
Nejāni
Tā nepieder tev
Un arī man vairs īpaši ne





* * *

„viss ir erotika”
dzejolī rakstīja
kāds no vecajiem čomiem
neatceros kurš
(Roberts Mūks? varbūt)
(tad nu gan mūks)

bet ir jau taisnība.
paskat kā visi tie auto drāžas
drāžas
drāžas
drāžas
mums garām

līdz es attopos –
tevis te nemaz nav.
un es nedrāžos.
lēnītēm eju viens.
un Mūks ir miris.
un daži citi, kā stāsta,
arī drīz miršot.


P. S. Patiesībā tas bija Olafa Stumbra dzejolis. Kā es varēju aizmirst? Toties Mūkam bija vesela grāmata „Erotika”. Bet šitādi P. S. ir uz Jura Kunnosa šniti. Latviešu dzejas vēsture. Mani draugi.
 

* * *

mīļotā
viss taču notiek pirmo reizi mūžā

tas svešais cilvēks paiet man garām
pirmo reizi mūžā
to aizvakar izdīgušo zāles stiebriņu ieraugu
pirmo reizi mūžā
šo alus malku iedzeru
pirmo (un vienīgo) reizi mūžā

un kā gan tu vari sacīt
pirmo reizi mūžā
ka es esot vecs?

varbūt es tiešām esmu
varbūt pat ne pirmo reizi mūžā

es neļaunojos uz tevi
es negribu ļaunoties uz tevi
nekad mūžā
Neesošā trīsstūra blūzs

Kāds jauns vīrietis
aizbrien jūrā.
Viņš neiet pa ūdens virsu –
pa jūras dibenu iet,
aiz akmeņiem un vraku atlūzām klupdams,
ilgi iet,
līdz izbrien otrā krastā, bet
tomēr tai pašā vietā,
un meklē ar acīm,
kur tu
esi palikusi.

Tu neesi palikusi.
Tev nemaz nebija jāpaliek.
Katram jums pieder
savs kailums, savs dibens
un jūras dibens.

Manis tur nav.
Es tikai dzirdu balsis,
visvairāk – tavu balsi.
(Tāda man diagnoze.)

 

* * *

pelēcīgā svētdienas rītā ieraugu
sēru karogus.
domāju: kas tad nu atkal?
ak, jā.
14. jūnijs.

citā rītā skatiens nejauši uzduras
brošūras muguriņai.
Silvija Radzobe
(lai miers viņas dvēselei)
„Brošūra par manu naidu”
(jeb par to, kas noveda nāvē Čaku)

šonakt redzēju tevi sapnī.
kādā milzīgā zālē ar daudzām gultām
(kā sižetos par pagaidu Covid klīnikām)
tu raudāji savā gultā,
pagriezusies pret sienu.

es pāris gultas tālāk
neizpratnē raudzījos.

ar sākumā minēto
tavai raudāšanai nav sakara,
gandrīz noteikti nav.
bet ar ko gan?
kam vispār ar ko ir kāds sakars,
īpaši sapnī?

vēl viens pelēcīgs rīts.
šis.
grūti aptvert šīs pasaules bēdas.
cīnīties ar kaut ko? par kaut ko?

dzīvam būt.
vēlams ar tevi.
neizsakāmi ļoti ar tevi.
tad varbūt arī šī pasaule dzīvos.
(un – kad jāraud, tad jāraud)

 

Astoņi no rīta

Paguli vēl, dēls, (es zinu, ka tu ap šo laiku mosties) – man ir jāpasaka daži vārdi meitenei tāla ezera krastā – par to, kā viņa aizbrauks uz vēl tālāku ezeru krastiem, par to, kā dienām un nedēļām tikai virtuāli pūlēšos pieskarties, par to, kā katra viņas kustība, katrs vārds un pieskāriens savieno mani ar Zemes enerģētisko centru, kas atrodas kaut kur skaistajos vakarvakara mākoņos pār Šampēteri.

Mūsdienu fizika mācot, ka laiks un telpa esot tikai relatīvs konstrukts lielajā lietu kārtībā, kur no melniem caurumiem – BUMS! BUMS! – visādi spalvaini kvarki lien un spožas zvaigznītes dzimst. Es nesaprotu visas tās lietas. Neesmu jau arī baigi pūlējies saprast. Bet, ja ar tām var pierādīt, ka mūsu gadu starpība un ģeogrāfiskais tālums ir tikai sīkums, – tad slava Hokingam un visai kompānijai.

Rīta kafija izdzerta. Šie vārdi ir uzrakstīti, bet netiek vēl nosūtīti. Kāda steiga? Visticamāk tu vēl, pūce būdama, guli tāla ezera krastā. Pagriezies uz otriem sāniem. Tev apkārt ir niedru un zivju valguma un vecu grāmatu smarža. Tev rādās sapņi, kurus tu neatcerēsies. Tu dejo.