Inga Gaile

Nabadzība

Zināma piespiesta sabiedriska disciplinēta darba iekārta ir nepieciešama. Tikai patērējot un neražojot nonāktu pie cilvēkēšanas.

(Ivande Kaija „Par sabiedriskiem un tikumiskiem dienas jautājumiem”)

 

RŪPNIEKA SIEVA: Man bail, ka pienāks diena, kad maniem bērniem nebūs, ko ēst. Es nekad vairs negribētu piedzīvot to, ka nav, ko ēst. Es varu darīt visu, kopt, mīlēt, dzemdēt, zīdīt, pieciest aizdomas par viņa mīļākajām, pieciest izsmējīgos skatienus ballē, kuri visu zina, kuri man vēsta, ka esmu salmu atraitne, es to visu varu izturēt, ja man un maniem bērniem ir, ko ēst. Un viņiem ir un man ir, un es darīšu visu, lai tā būtu visu mūžu, visu manu mūžu, un arī savus bērnus es audzināšu tā, lai viņi varētu vienalga kādā veidā, bet nopelnīt sev maizi.

Es viņu mīlu, jo viņš mani baro. Tieši tā un nekā citādi. Un es esmu neizglītota, knapi māku lasīt, un man patīk spožas lietas. Un man patīk ēst.

Es zinu, ka viņš nekad mani nepametīs, jo, pirmkārt, mūsu sabiedrībā tā neklājas un, otrkārt, viņš mani arī mīl: pirmkārt, par to, kā tas bija, kad mēs satikāmies, otrkārt, par to, ka esmu dzemdējusi viņam divus dēlus, treškārt, par to, ka es viņam nepārmetu, ja viņš iet pie viņas. Vai viņām. Par to es nedomāju.

Kā lai apraksta badu?

Pirmkārt, tas ir sarkans, otrkārt, tas padara vārgu, bet ne – mierīgu, tas padara histērisku, vājprātīgu, spējīgu dzirdēt un ienīst vismazāko skaņu, ienīst tavas māsas elpu, kura skan pārāk čīkstoši un vēl, ienīst arī viņu pašu, jo būs jādalās ēdienā, kuru māte atstieps no pārtikas izdales. Ir karš, meitenes, saprotiet taču, ir karš. Treškārt, tas liek aizmirst par citām vajadzībām, padarot šo par vienīgo, kuras apmierināšanai esi gatava uz visu. Uz visu. Vai uz visu? Jā, uz visu. Es tagad gribētu šeit teikt, ka es nebūtu ar mieru nogalināt, bet es to nevaru, jo es nezinu. Man drausmīgi gribējās ēst. Es ēdu apmetumu, es ēdu lapas: liepu lapas ir ļoti garšīgas. Iespējams, ka tik ārprātīgi man gribējās ēst, jo es gaidīju bērnu. Es to ilgu laiku nezināju. Jo, pirmkārt, es domāju, ka man beigušās mēneša dienas, jo es nedabūnu ēdienu, tā arī māte teica…

MĀTE: Tas no bada!

Otrkārt, es nezināju, ka var dabūt bērnu, ja neesi precējusies. Jā, varat vēlreiz šo teikumu pārlasīt. Es nezināju, ka bērnu var dabūt arī, ja neesi precējusies. Es domāju, ka Dievs vismaz tik daudz ir parūpējies par sievietēm, lai viņas varētu palikt stāvoklī tikai tad, kad ir apprecētas.

Treškārt: nav nekāda treškārt. Kad mana māte saprata, ka esmu stāvoklī, viņa, protams, bija ārprātā. Es nesapratu neko. Es nokļuvu ļoti tumšā vietā. Es nevarēju atbildēt uz viņas jautājumiem, jo viņa nebija atbildējusi ne uz vienu manējo.

ES: Mammu, no kurienes rodas bērni?

ES: Mammu, kāpēc man tek asinis?

ES: Mammu, kā es zināšu, ka vīrietis ir man īstais?

MĀTE: Kā tev nav kauna?

MĀTE: Vai tu zini, kas tu esi?

MĀTE: Vai es tā tevi audzināju?

Nezinu, no kura man bija tas bērns. Jā, es gaidīju bērnu un biju gulējusi ar vairākiem vīriešiem. Pirmkārt, es neko nezināju par to visu lietu, bet varbūt tieši tāpēc man nebija arī nekādu baiļu un tas bija diezgan patīkami. Vismaz līdz brīdim, kad kļuva sāpīgi. Otrkārt, kad pēc sarunas ar māti sapratu, ka esmu prieka meita un paklīdusi, es sev to skaidroju tā, ka es to biju darījusi ar vairākiem, jo, pirmkārt, bija karš un man bija bail nomirt, un, otrkārt, strēlnieki bija mūsu varoņi, to es zināju jau no lielā kara laikiem un viņi gāja sisties ar vāciem pie Daugavas, un varbūt es biju viņu pēdējā skaistā atmiņa pirms nāves. Treškārt, es gribēju ēst un, pat ja tas reizēm bija draņķīgs vīns un sakaltusi maize, ar kuru viņi mūs cienāja, toreiz tā bija visgardākā maltīte, kāda iespējama.

Kad sapratu, ka gaidu bērnu neprecēta, ka esmu kritusi sieviete, kādu brīdi es domāju, ka jātaisa sev gals. Bet tad māte mani aizsūtīja uz laukiem, ne pie radiem, pie kādas savas draudzenes. Pirmkārt, es nezināju, ka manai mātei ir draudzenes, otrkārt, šī draudzene bija bagāta, tas ir, nevis bagāta, bet bagāta. Viņa bija precējusies ar sērkociņu fabrikas īpašnieku, un īstenībā viņi dzīvoja Rīgā, tikai, kamēr Rīgā plosījās lielinieki, rūpnīcas darbība bija apturēta un viņi bija aizbraukuši uz lauku īpašumu, kur savukārt dzīvoja šīs draudzenes vecāki un, treškārt, viņiem bija dēls.

Un šis dēls, pirmkārt, bija dezertējis no armijas, otrkārt, bija ticis slēpts lauku mājas pagrabā un, treškārt, iemīlējās manī neprātīgi. Pirmkārt, es biju pirmā sieviete pēc viņa mātes, kuras krūtis viņš redzēja, otrkārt, es viņu nenosodīju nekādā veidā, jo man bija pilnīgi vienalga viss un, treškārt, mani piegulējis, viņš atrada sevī spēku pateikt vecākiem, ka – nē, viņš nav vārgulis, viņš vienkārši netic, ka citu cilvēku nogalināšana jebkāda iemesla dēļ var nogalinātāju darīt laimīgu.

Kad viņš mani bildināja, es teicu, ka labprāt, bet es gaidu kāda cita cilvēka bērnu, kā viņš varbūt nojauš, jo man bija jau paliels vēders uz priekšu. Bet acīmredzot viņš arī bija maz izglītots šais jautājumos un nebija to nojautis. Kad viņam to skaidri un gaiši pateicu: es gaidu bērnu no cita, viņš uz divām dienām nokāpa pagrabā, jo acīmredzot tomēr bija izglītotāks nekā es un saprata, ko esmu darījusi, ja jau gaidu bērnu. Tad es nodomāju, ka man jāatgriežas pie sākotnējā plāna darīt sev galu. Kaut tad jau man ļoti to negribējās, jo viens bija tas, ka biju sākusi just bērna kustības, otrs bija tas, ka manas mātes bagātās draudzenes dēls savā nevainīga vīrieša kaismīgumā bija mani mīlējis tik saldi kā neviens no strēlniekiem un es gribēju darīt to vēl kādu reizi un tieši ar viņu, un trešais bija tas, ka mans pašnāvības plāns laukos bija apgrūtināts. Jo, pirmkārt: man tad bija, visticamāk, jāslīcinās, otrkārt, man bija jāslīcinās jūrā un tas varēja būt grūti, jo slīcināties piemājas dīķī es negribēju aiz cieņas pret saimniekiem, kuri, neņemot vērā manu kļūmīgo stāvokli, bija mani pieņēmuši, treškārt, ja es slīcinātos jūrā, tad es droši vien paspētu pārdomāt, līdz tiktu tādā dziļumā, kur mani ievilktu dzelme un tad, atkal pārdomājusi, nespētu izpeldēt un aizietu no šīs dzīves negribot un vēl savu bērniņu parautu līdzi.

Kamēr sāku plānot, kā varētu tikt uz pilsētu, kur joņo vilcieni un trami, tikmēr mans mīļotais izlīda no pagraba un teica, ka viņa piedāvājums esot spēkā, tikai: pirmkārt, kāzas būšot tik nelielas, cik vien iespējams, otrkārt, viņš izlemšot, kā bērnu sauks, treškārt, es nekad ne ar pušplēstu frāzi nedrīkstot pieminēt vai dot mājienu, kurš ir īstais bērna tēvs. Es izsaucos: es jau to nezinu, un viņš man iesita pļauku. Es tev teicu, ne ar pušplēstu frāzi, es tev teicu, viņš čukstēja. Un es redzēju, ka viņš ir ļoti dusmīgs. Es viņam to biju nodarījusi.

Kādu brīdi baidījos, ka esmu kļūdījusies, nepadarot sev galu un nolemdama sevi un savu bērnu dzīvei, kur viņš vienmēr staigās apkārt, valdoties milzu dusmās un pie mazākās iespējas to laidīs laukā un mani iekaustīs. Tomēr pēc tam, kad piedzima dēliņš, viņš pārstāja mani bukņīt. Es tagadiņ domāju, ka, pirmkārt, viņš jutās labāk, jo visa apkārtējā pasaule taču ticēja un domāja, ka viņam ir dēls, otrkārt, viņš bija kļuvis par sērkociņu fabrikas „Kosmoss” līdzīpašnieku un darbs viņam vedās, treškārt, iespējams, ka tai laikā viņš atrada savu pirmo mīļāko.

Mūsu mīlestība, tas, kā viņš mani mīl, tas, kā viņš man pieskaras, vairs nav kā toreiz. Kaut arī nav īsti patiesi, ko es saku. Pirmkārt, dažreiz, ja man ir izdevies viņu apburt, sasmīdināt, ja man ir izdevies viņam atgādināt to rudeni viņa mātes tēva mājās, kā rudens saules gaisma krita uz manām krūtīm kāpās, kā visur bija smiltis, kā mūsu mēles saskārās un kas tas bija par saldumu, kas tas bija par notikumu, kā viņa daikts bija tik ciets pret mani kā akmens un es to saņēmu savās delnās un vēlāk pieskāros tam arī savām lūpām, un viņš atkal gribēja mani, un tās nekaunīgās smiltis un viss, otrkārt, ja man ir izdevies būt klusai un smaržīgai, ja neviens no bērniem nav viņu nokaitinājis līdz baltkvēlei, kuru tad viņš izliek, pišot mani bezkaislīgi un monotoni, ja tas nav noticis un, treškārt, ja darbā viss ir labi un, ceturtkārt, šo es tikai nojaušu, tomēr esmu ievērojusi, ka tam patiesi arī ir nozīme, ceturtkārt, ja viss ir kārtībā ar viņa tābrīža mīļāko, tad viņš mani skūpsta uz lūpām, un uz mirkli es atkal esmu tai jūrmalā, un viss ir iespējams.

Bet tas notiek ļoti reti. Pirmkārt, bērni nav paklausīgi, jo es netieku ar viņiem galā un pat mūsu ideālā auklīte Ida ne vienmēr tiek ar viņiem galā, otrkārt, darbā vienmēr gadās kādas nepatikšanas un, treškārt, viņš vienmēr atrod sievišķus, kas grib viņu visu sev, kaut es ticu, ka viņš jau pašā sākumā viņām izstāsta, ka nekas nebūs. Un tāpēc viņš bieži ir dusmīgs, noslēgts, nerunīgs, nelaimīgs, kā tāds akmens vīrs.

Es gribētu ar viņu par to visu runāt. Es gribētu viņu mierināt un teikt, tas nekas, ka tev ir mīļākās, es tevi mīlu un esmu tev līdz sirds dziļumiem pateicīga. Es gribētu, bet, pirmkārt, man bail, ka viņš mani nosistu, otrkārt, man bail, ka viņš mani nosistu un, treškārt, man bail, ka viņš mani nosistu. Un šobrīd es negribu mirt, jo, pirmkārt, man ir mans dēls, otrkārt, man ir mans dēls, treškārt, man ir mans dēls un, ceturtkārt, man ir mana meita. Un vēl, pat ja viņu nebūtu, man tomēr būtu ēdiens, kuru, kamēr es „ne ar pušplēstu vārdu”, man nodrošina mans vīrs.