Otrie sekretāri – skatījums no laika perspektīvas

Sauļus Grībkausks. Padomju „ģenerālgubernatori”. Komunistiskās partijas otrie sekretāri savienotajās republikās. – Rīga: AS „Latvijas Mediji”, 2020, 351 lpp. No lietuviešu valodas tulkojusi Lāsma Sirmule

 

Ceļu pie latviešu lasītājiem sākusi lietuviešu vēsturnieka, Lietuvas Vēstures institūta vadošā pētnieka un direktora vietnieka akadēmiskajos jautājumos Sauļa Grībkauska (Sau­lius Grybkauskas, 1974.) monogrāfija Padomju „ģenerālgubernatori”. Komunistiskās partijas otrie sekretāri savienotajās republikās. Tas ir zinātnisks darbs, strukturēts septiņās nodaļās ar apakšnodaļām, secinājumiem, apjomīgu literatūras sarakstu un personu rādītāju, kura autors padziļināti pētījis otro sekretāru jeb, citiem vārdiem, Maskavas ielikteņu funkcijas un uzdevumus okupētajās republikās, īpaši Lietuvā, Latvijā, Igaunijā, Kazahijā, Gruzijā un Krievijā. Darba tapšanas laikā plaši izmantoti arhīvu materiāli, arī intervijas ar bijušajiem otrajiem sekretāriem un citiem padomju funkcionāriem.

Jautājums par otrajiem sekretāriem, nenoliedzami, ir zinātniskas izpētes vērts. Pat cilvēkam, kurš piedzīvojis un labi atceras padomju okupācijas laiku, varētu būt daudz neizprotama un nezināma. PSRS okupācijas gados šo personu – pelēko kardinālu – rokās atradās pat lielāka vara, nekā republiku pirmajiem sekretāriem: „Otrais sekretārs pārņēma Maskavas svarīgākā pārstāvja republikā funkcijas” (42. lpp.) un „Otrā sekretāra varas avots slēpās centrā. Otrais sekretārs, tāpat kā visa „otro personu” sistēma, centram bija uzticams kanāls, caur ko nosūtīt ziņu „apakšai” padomju republikās” (287. lpp.). Tai pašā laikā bija svarīgi, vai otrais sekretārs labi satika ar republikas līderi. Labs piemērs iepriekš paustajam ir Nikolaja Beluhas, kurš otrā sekretāra amatā Latvijā atradās no 1963. līdz 1978. gadam, sadarbība ar pirmo sekretāru Augustu Vosu. Retrospektīvi vērtējot, to drīzāk varētu raksturot kā teātri, veiksmīgi iestudētu izrādi, citiem vārdiem, tā bija sadarbība kā cimdiņam ar rociņu.

Laika gaitā (J. Staļina, Ņ. Hruščova, L. Brežņeva varas gados) akcenti mainījās, taču otrā sekretāra amats ar tā galvenajām funkcijām pastāvēja līdz pat impērijas sabrukumam. Viens gan bija skaidrs: amatā netika kurš katrs, taču tas, kurš tika, varēja uzskatīt, ka ir izvilcis laimīgo loterijas biļeti. S. Grībkausks secina: „Otro sekretāru ‘skolu’ nacionālajās republikās izgājuši daudzi PSRS vadītāji. Visvairāk sasniedza PSKP CK ģenerālsekretārs (1964-1982) L. Brežņevs, kas 1954.-1955. gadā bija otrais sekretārs Kazahijā” (151. lpp.). Taču tai pašā laikā var apgalvot, ka otro sekretāru jeb pelēko kardinālu varai bija nospraustas robežas, respektīvi, gāzt no troņa varēja pat viņus. Monogrāfijas autors sniedzis vairākus interesantus piemērus; katrs no tiem savā ziņā uzskatāms par izņēmumu. Piemēram, Eduards Ševardnadze pēc stāšanās amatā ne vien iniciēja otrā sekretāra Alberta Čurkina atlaišanu, bet arī viņa kriminālvajāšanu saistībā ar korupcijas skandālu. Turklāt tas nav vienīgais šāds gadījums.

Lasīšanas procesā visinteresantākās šķita lappuses, kas veltītas okupētajai Latvijai. Autors pievērsis uzmanību gan nacionālkomunistu lietai 1959. gadā, gan Latvijas KP CK ideoloģijas sekretāra Arvīda Pelšes „varoņdarbiem”. Tieši viņš bija iniciators Maskavas īstenotajai Latvijas nacionālkomunistu vadības tīrīšanai, un kā nu ne, ja mērķis ir kļūt par pirmo sekretāru. Kad kārotais amats rokā, A. Pelše trīsarpus gadus turpināja atlaist sev neērtus vadītājus. Šeit iederas monogrāfijas autora replika: „[..] padomju laikā Latvija bija vienīgā no Baltijas republikām, kuras pārstāvis Arvīds Pelše bija PSKP CK Politbiroja loceklis un Boriss Pugo – kandidāts. Otro sekretāru karjera arī liecināja par Latvijas prestižu – tā bija vienīgā no Baltijas republikām, kur otrā sekretāra amatu ieņēma personas, kas līdz šim bija strādājušas ļoti augstajā Nodaļas vadītāja vietnieka amatā” (94. lpp.).

Nepārsteidz, ka lielas galvassāpes tolaik pie varas esošajiem ir sagādājuši radošo profesiju pārstāvji. Īpašas pieminēšanas vērta ir monogrāfijas nodaļa par nacionālismu, no kā uzzināms, ka „N. Beluha aicināja apņēmīgi cīnīties ar pretpadomju noskaņojumu inteliģences aprindās. Viņš pievienojās Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka vārdiem par O. Vācieša dzejoli, ka „tā ir atklāta un nemaskēta pretpadomju propaganda. Šeit atklāti pateikts, ka Potjomkina sādža ir padomju realitāte”” (186. lpp.). Savukārt otrais sekretārs no 1986. līdz 1990. gadam Vitālijs Soboļevs „tūlīt pēc stāšanās amatā vispirms padotajam palūdza atnest tieši Latvijas Rakstnieku savienības 1986. gada janvāra kongresa stenogrammu. V. Soboļeva vārdiem izsakoties – pēc šīs stenogrammas izlasīšanas viņš saprata, ka ir atbraucis uz pilnīgi citu Latviju, ne to, ko pazina, strādājot par PSKP CK Baltkrievijas un Baltijas republiku sektora vadītāju” (169. lpp.).

Monogrāfija no lasītāja prasīs pamatīgu iedziļināšanos un, nenoliedzami, arī iepriekšēju sagatavotību. S. Grībkausks bieži lietojis terminus, kuru nozīmi lasītājam varētu rasties nepieciešamība meklēt svešvārdu vārdnīcā, citādi viņš nesapratīs, par ko ir runa. Regulāri izmantots vārdu salikums „krugovaja poruka”, īsti neizskaidrojot nozīmi. Nereti ir grūti izsekot autora domai, taču tai pašā laikā jāatzīst, ka dažkārt konstatējama bīstama balansēšana, proti, zinātniskais darbs pārtop populārzinātniskā. Piemēram, apakšnodaļā „Pirmais sekretārs atlaiž otro” stāstījums vietumis kļūst par tenku izklāstu: kurš kuram ko esot teicis kuluāru sarunās. Zinātniskai monogrāfijai tas nav pieņemami.

Tulkojuma tekstā konstatējamas vairākas neuzmanības un stila kļūdas. Lietuvas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs Antans Sņečkus pat vairākkārt pārtapis par Šņiečkus (gan 59., gan 241. lpp. fotoparakstā). No stila kļūdām visbiežāk konstatējama nepamatota (lieka) prefiksa lietošana darbības vārdiem: „paturpinot domu” (249. lpp.), „jānoorientējas vietējā situācijā” (311. lpp.), „paanalizēsim divus Padomju Lietuvas gadījumus” (316. lpp.), kā arī tāda pērle kā „nespēja iztīrīt kadrus” (317. lpp.).

Tekstu papildina fotogrāfijas, kurās to laiku varoņi skatāmi visā krāšņumā, bet ne tikai viņi vien. Latviešu lasītājs momentā atpazīs arī padomju aktrisi Viju Artmani un dzejnieku Jāni Peteru. Kā vienam, tā otram ar padomju funkcionāriem bija īpaši siltas attiecības, ko apliecina arī monogrāfijā iekļautie foto.

Lāsma Gaitniece