Kā zirga deķis

Tālivaldis Margēvičs. Zirgu gaļas pārdevējs. Rīga: Zvaigzne ABC, 2019., 287 lpp.

 

Tālivalža Margēviča vārds latviešu kinomīlim un lasītājam komentārus neprasa. Ja tomēr prasa, jāatgādina, ka šis vīrs savu talantu pierādījis gan kā kinorežisors un scenārists, gan kā publicists un rakstnieks. Nesen ceļu pie lasītājiem sāka viņa jaunākais dokumentāli vēsturiskais romāns Zirgu gaļas pārdevējs, kā pamatā ir reāla cilvēka Paula Taupmaņa (grāmatā – sociālista un revolucionāra Pētera Kalēja) biogrāfija, kas autora rīcībā nonākusi neparastā veidā: bēniņos tiek atrasts manuskripts, kas piedāvāts rakstniekam literārai apstrādei. Izdevumu bagātīgi papildina fotogrāfijas un dokumentu kopijas.

Garš mūžs, ja tas nodzīvots piepildīti, ir liela vērtība. Tā īpašniekam lemts iepazīt dažādas valsts iekārtas, sastapt un būt saistītam ar visdažādākajiem ļaudīm, apmeklēt brīvprātīgi vai piespiedu kārtā visdažādākās valstis. Pētera Kalēja mūžā tā visa ticis pārpārēm, un T. Margēvičam romāna rakstīšanas procesā šie fakti lieti noderējuši. Darba pirmajās nodaļās lasītājs līdz niansēm var iepazīt pagājušā gadsimta sākuma Pārdaugavu, tās strādnieku rajonus un bezcerīgi nomācošo, bezgalīgi garo stundu darbu fabrikās, arī Rīgas centru, kas mūsdienās pārvērties līdz nepazīšanai. Tālāk Pētera Kalēja dzīves gaitas aizved uz Ustjkutu un Polovinku Sibīrijā, no kā lasītājs uzzina ne tikai par necilvēcīgajiem dzīves apstākļiem, bet arī par tādu eksotiku kā Aizbaikāla burjati un viņu divriči. Īpaši nepārsteidz galvenā varoņa secinājums: „Izsūtītie veido Sibīrijas inteliģenci, jo sādžās valda tumsonība. Lasīt un rakstīt pratējus grūti atrast. Pulksteni te nepazīst, un sādžā to vienkārši nav” (87. lpp.). Taču dzīve jau atkal ievieš savas korekcijas, un lasītājs, sekojot galvenajam varonim, nokļūst Azerbaidžānā, kur lemts sastapt pat Staļinu, tad atpakaļ uz Rīgu un drīz vien pēc tam jau uz vienu otru Rietumeiropas valsti. Savukārt no turienes ceļš ved uz Amerikas Savienotajām Valstīm, tad caur Japānu atpakaļ uz Krieviju un visbeidzot uz pēdējo staciju tiešā un pārnestā nozīmē, kas, protams, ir Rīga. Vēstījot par tik garu mūžu, neiztikt bez vēsturisku notikumu pieminēšanas, kas skar Kalēju un viņa ģimeni. Vispirms tā ir 1905. gada revolūcija, kam seko arests un nometinājums Sibīrijā, tad notikumi pagājušā gadsimta 20. gados, agrārā reforma, arī vadoņa kults, pēc kā nākas piedzīvot abu lielvaru okupācijas un visbeidzot padomju laikus. Ne tikai ar dažādām valstīm un politiskajām iekārtām, lasītājs romānā sastopas ar vairākām vēsturiskām personībām: Jāni Rudzutaku, Frici Roziņu un vienā īsā epizodē pat Staļinu.

Īpaši vēlos pakavēties pie galvenā varoņa Pētera Kalēja dažu rakstura iezīmju atspoguļojuma. Vispirms jāatzīst, ka latviešu ar tādiem vai līdzīgiem likteņiem kā grāmatas varonim bijis tūkstošiem. Ja vēlies izdzīvot, iemācies pielāgoties! Ja varas un iekārtas maiņa ir bieža, šī tik vērtīgā prasme jāapgūst pēc iespējas ātrāk. Un Pēterim tas izdodas. Viena sīka veiksmīte seko nākamajai, un pašapziņa (arī nekaunība) aug. Darba sākumā T. Margēvičs precīzi atklājis sava varoņa iekšējās pārvērtības: „Pēci pārņem apjausma, kas iepriekš pat domās nevarēja rasties: viņš, trūcīgs strādnieks, latvietis, ir kādam spēkam, kas vienmēr stāvējis virs viņa, līdzvērtīgs. Kaut uz mirkli, bet tas izrādās iespējams. Pēcis šobrīd, šķiet, pat neapzinās, ka šajā laika zibsnī mainās viņa uzskats par dzīvi un par to, ko no tās var paņemt” (42. lpp.). Tieši pēdējais no uzskaitītā, kaut arī turpmāk romānā precīzos vārdos nenosaukts, kļūst par Pētera vadmotīvu un veiksmes biļeti. Pati dzīve piespēlē ļoti daudz iespēju, kas visas pašlabuma vairošanai arī tiek izmantotas bez kautrēšanās un neērtības. Nereti pat ciniskā veidā. Izmantoti tiek gan naivie, līdzjūtīgie labdari kā Džeikobs Smits un viņa ģimene, gan daudzās dzīves laikā sastaptās sievietes. Bez pašlabuma meklēšanas šo varoni raksturo arī spēja perfekti melot un izlikties, piemēram, par kurlmēmo, ja vien no tā iegūstams labums. Arī rupji vārdi šim zirgu gaļas pārdevējam nav sveši. „Prasts kā zirgu deķis” – teiciens, kas lakoniski, taču precīzi raksturo Pēteri Kalēju. Vai tiešām par tādu bija jārak­sta romāns, turklāt it kā nemanāmi, bet tomēr cenšoties viņu attēlot kā pozitīvo varoni?

Darbā konstatējamas vairākas paviršības, piemēram, nav saprotams, vai vienas no pieminēto personu uzvārdiem ir Košeļevs vai Košeļovs (66. lpp.). Gadījušās arī stila „pērles” un neveikli, „samocīti” teikumi: „Viņš stāv pie durvīm un nezina, ko sacīt, jo sentimentālā un, jāatzīst, daļēji melīgā, iepriekš sacerētā atvadu runa šajā situācijā galīgi neder” (172. lpp.); „pārsēdina knapi purkšķošā kuģītī” (174. lpp.). Iespējams, recenzijas potenciālais lasītājs oponēs, ka recenzente kļuvusi par daudz sīkumaina, taču kā būtu vērtējama tendence romānā lietot arī nenormēto leksiku – lamuvārdus (178. lpp. un citur)? Un vēl: var jau būt, ka sarunas par potenci padzīvojušu vīru kompānijā ir ļoti aktuālas, taču atkal rodas šaubas, vai par to tik plaši būtu jāraksta daiļdarbā. 

 

Lāsma Gaitniece

 

Rakstniece Lāsma Gaitniece ir JG redakcijas kolēģijas locekle.