Tija Kārkle

SARUNA AR LAIMU MEDNI

 

„Reivenas Hauelas (Raven Howell) dzejoļi ir jautri, viedi un piesūcināti ar bērnības neizmērāmo līksmes un burvības sajūtu. Reizē rotaļīgi un dziļdomīgi, šie dzejoļi ir mīlestības vēstules Dzīvei un atgādina, ka mūsu iedzimtās tiesības būt laimīgiem ir viegli sasniedzamas.” Tā raksta bērnu grāmatu autore Elizabete Kodija Kimmela (Elizabeth Cody Kimmel).

Kāds prieks lasīt šos cildinošos vārdus par amerikāņu bērnu literatūras rakstnieci Reivenu Hauelu, manu māsīcu Laimu Medni. Maijas un Modra Medņu jaunākā meita Laima uzauga Ņudžersijas štatā, trīs bērnu latviešu ģimenē. No bērnības laikiem es Laimu atceros kā maigu brīvputnu ar plašu, raibu izdomu un garām brūnām bizēm, kas plivinājās kā karogi, kad mēs skraidījām pa dārzu. Ar Laimu vienmēr piedzīvoju kaut ko interesantu un bieži kaut ko jaunu un brīnumainu. Vēl šodien labi atminos pavadītās stundas Katskiļu nometnes mežos, kurus mēs izpētījām krustām šķērsām. Visbiežāk mums patika veidot laumiņu ciematus no dabas veltēm – skujām, žagariņiem, akmeņiem un sūnām kāda liela, sakņaina koka pakājē. Būdama viņas mazā māsīca, man toreiz likās, ka Laimai piemīt kāds īpašs savienojums ar brīnumu pasauli, un tāpēc ar prieku vienmēr biju gatava tecēt viņai līdzi. Šos daudzos gadu desmitus vēlāk, lasot viņas bērniem veltītos dzejoļus angļu valodā, sev acu priekšā redzu to spraigo meiteni bizēs un secinu, ka viņai no sākta gala bija lemts ieņemt vietu bērnu rakstniecības pasaulē.

 

Laima, pastāsti, kā tu nonāci šajā profesijā?

 

 

No bērnības esmu rakstījusi pasakas un dzejoļus. Kad beidzu biznesa skolu, rakstīju dziesmas un strādāju dažās ierakstu kompānijās Ņujorkas pilsētā. Tur ieguvu pamatīgas zināšanas par izdevniecību un ar laiku sāku rakstīt pantiņus apsveikumu kartītēm. Ap to laiku kļuvu par māti un mūsu ģimene auga. Apzinoties, ka mana stiprā puse ir vienmēr bijusi uzjautrinoši darbi bērniem, pēc kāda laika nolēmu nodoties tikai un vienīgi tam. Ilgi strādāju, nerimstoši cenšoties iegūt pirmos publicēšanas piedāvājumus un atrast līdzsvaru starp rakstīšanas pienākumiem un savu divu dēlu audzināšanu. Kad beidzot sāka publicēt manus darbus un pati ar laiku kļuvu gudrāka un vairāk pieredzējusi, šis dzīves ceļš kļuva bezrūpīgāks, vieglāks, jo vairs nejutu sasprindzinājumu, ka man kaut kas jāpierāda.

Manas pirmās atmiņas saistās ar pirmsskolas vecuma rīmēšanu, dzejošanu un pasaku stāstīšanu. Esmu vienmēr labi sadzirdējusi savu iekšējo „balsi”. Mana vecmāmiņa, kura mani tajā laikā uzraudzīja, pēc iespējas pierakstīja manus vārdus un pantiņus.

Mātei ir nopelns par to, ka ieaudzināja manī mīlestību pret dabu un gada laikiem. Viņa bija pirmā, kas man rādīja kā izturēties ar maigumu un apbrīnu pret jaunizdīgušu asnu, ar bijību pret negaidītu lietus gāzi un saprast maģisko spēku katras sniega pikas veidošanā, kas beigās kļūst par sniega vīru. Mācījos augstu vērtēt izliekto, zaļo kāpuru un viltīgo lapsu mežā.

Mēs viens otru ļoti atbalstām Medņu ģimenē, un visi esam vienā vai otrā veidā radoši. Tētis [Modris] bija dzejnieks, un tas bija pavisam normāli, ka viņš brauca uz dzejas vakariem, ka viņa darbi tika publicēti avīzēs vai grāmatās un ka viņu bieži redzēju kopā ar citiem dzejniekiem pārrunājot literatūru. Māte bija tautas deju skolotāja un daudzus gadus dziedāja korī, vasarās strādāja Beverīnas Vasaras vidusskolā. Jau agrā bērnībā, atceros, vecākā māsa un brālis vienmēr spēlēja un dziedāja kādā mūzikas ansamblī – Frikadeļu zupā, Akacī, u.c. Bez šaubām, es viņus apbrīnoju un cienu arī šodien. Bet bērnību galvenokārt pavadīju kā novērotāja. Arī savai dzejas rakstīšanai pievēršos kā dzīves novērotāja, no savas klusās, iekšējas vietas.

Pēdējos 25 gadus esmu rakstījusi bērnu pasakas un dzejoļus, izdevusi ilustrāciju un dzejoļu grāmatas, esmu regulāra līdzstrādniece daudziem bērnu žurnāliem. Manā pūrā ir divpadsmit bērnu grāmatas un pie divsimt dzejoļu bērnu žurnāliem.

 
Laima Medne ar tēvu, dzejnieku Modri Medni (1930-2020)

 

Kas tevi iedvesmo rakstīt, kur atrodi inspirāciju? Pastāsti par dažām tavām grāmatām.

 

Man patīk rakstīt bērniem, ar cerību, ka varēšu viņos iesēt vēlmi kļūt par mūža lasītājiem un ka nāks jaunas paaudzes, kas spēs saredzēt šo reizēm varbūt skarbo pasauli no mierīgāka maģiska un apburoša redzespunk­ta. Vēlos, lai bērni justos labi savā ādā, lai viņiem būtu iespēja radoši izteikties, būt labsirdīgiem un mīlēt dabu.

Nesen kāds kolēģis un draugs brīnījās un neticēja, ka es katru rītu nostaigāju vairākas jūdzes un ka es tādas pastaigas patiesi izbaudu. Tās ir bijusi daļa no mana ikdienas režīma kopš piedzima mani bērni – dārgs un radošs laiks tikai sev. Daudzi mani dzejoļi ir tapuši kāda skaista kalna sānā sarunājoties ar sarkanu lapsu, kad tā draiskuļo pa lauku, vērojot pūci vai dzeni kokā vai ieklausoties purva putna dziesmā.

Uzaugu vidē, kur valdīja bērnu pasakas, folklora un dzeja. Esmu pateicīga par to! Latviešu tautas pasakas un literatūra ir pilnas ar alegorijām, kur saule un mēness spēlē galvenās lomas. Tāpēc esmu vienmēr izjutusi stipru saiti ar debesīm un viegli izjūtu dabas pasaules personifikāciju. Jaunības gados pavadīju neskaitāmus vakarus, pie ugunskura ar ģimeni un draugiem baudot nakts burvību. Nav šaubu, ka šie piedzīvojumi ietekmēja katru manu dzejoli grāmatā A Star Full of Sky (Pilna zvaigzne debesīm). Patiesībā tos dzejoļus sacerēju naktī, laukā, zem klajām zvaigžņotām debesīm!

My Community (Mana kopiena) sākumā bija garš dzejolis, bet kad sāku rediģēt, es sapratu, ka man viss jāpārstrādā ilustrētas stāstu grāmatas formātā. Grāmatas iedvesma bija vēlme izteikties par iecietību pret dažādību vienkāršā un uzjautrinošā stāstā. Tas mani bezgala iepriecinātu, ja Mana kopiena palīdzētu bērniem ar gaišām, dāsnām sirdīm saskatīt dažādas kopienas un ņemt dalību tajās.

Varētu domāt, ka A Flock of Fun (Prieka ganāmpulks) tapa ar mērķi palīdzēt vecākiem iemidzināt bērnu vai palīdzēt bērniem mācīties skaitīt, bet motivācija bija pavisam kas cits un savādāks. Viss sākās tikai un vienīgi ar to, ka gadījās ieraudzīt burvīgu ilustrāciju! Zīmējumā puisītis gultā par varītēm mēģina iemigt, bet pa visu guļamistabu skraida un lēkā draiskas aitas. Man bija jāsmaida, tad jāsmej, un zīmējums bija tik burvīgs, ka drīz man jau veidojās ritmiski dzejoļu pantiņi un tapa līksms gulēt iešanas stāsts.

Grāmata Greetings! (Sveiciens!) ir gada laiku suminājums, kamēr So You Want a Puppy? (Ak, tu vēlies sunīti?) ir stāsts par priecīgajiem izaicinājumiem, kad jārūpējas par mājās atvestu jaunu mājdzīvnieku.

Katra grāmata man ir dāvinājusi brīnuma mirkļus un sirdij mīļus piedzīvojumus.

 

Tavas grāmatas ir vienmēr tik skaisti ilustrētas! Pamanīju, ka katrai grāmatai ir cits ilustrators. Tas noteikti ir sasniegums pats par sevi – savienot teksta autoru ar ilustrāciju autoru un tālākā mijiedarbība starp šiem diviem māksliniekiem. Kā notiek šis process un kāda ir bijusi tava pieredze?

 

Manā pieredzē bieži ir bijis tā, ka izdevējs piedāvā iepazīties ar dažu brīnišķīgu mākslinieku darbiem un es tos apskatu un apdomāju. Tālāki lēmumi notiek kopīgā sadarbībā un turpinām iepazīties caur epastiem un Skype. Vai ilustratoram ir nepieciešamā radošā izdoma, lai vizuālā formā attēlotu ēterisku jeb drusciņ „ārpus šīs pasaules” tematu?  Vai mēs ar ilustratoru varam atrast būtiskas kopīgas intereses?  Vai ilustratora darba kalendārs ir savienojams ar izdevēja vajadzībām?  Ir daudz jautājumu, kas jāapsver.

Īpašs bija gadījums ar manu debijas grāmatu Dozy Poems, Cozy Days (Dzejoļi miegam omulīgās dienās), kas ir domāta cilvēku kopienai ar noslieci uz autismu, ar uzmanības deficīta sindromu (UDS) un uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu (UDHS). Visiem šiem dzejoļiem ir mierīgi, klusi motīvi un frāzes, kas palīdz lasītājam koncentrēties un piezemēties, izjust drošumu un atbalstu. Kad biju salikusi manuskriptu, pieņēmu, ka mākslas daļu, ko gribēju veidot izmantojot ūdenskrāsas, varēšu viegli nokārtot. Tā nebija! Tu droši vien pazīsti teicienu „krāsot ārpus aprisei” jeb dot iztēlei brīvu vaļu. Pieaugušajam tas nav viegli izdarāms! Tai laikā mans vecākais dēls bija nolēmis uz laiciņu atpūsties no universitātes studijām un tā vietā mācījās dažādos mākslas un citos radošos kursos. Es viņam teicu: „Iedomājies, ka esi atkal jauns puika. Ņem rokā krāsas un otas. Te ir mani dzejoļi. Ko tu redzi? Kas pievelk to bērnu, kurš ‘krāso ārpus aprisei’? Tā, lai nav ne pareizi, ne nepareizi. Tev nav jābūt profesionālim, pat nevēlos, lai rezultāts būtu profesionāls.” Un viņš pieņēma manu izaicinājumu un galu galā radīja tieši to, kas dzejoļiem bija vajadzīgs.

 

Bērnu rakstniecības profesija nozīmē daudz vairāk nekā nodoties rakstīšanai, vai ne? Redzu, ka tu kā autore esi ļoti aktīva dalībniece dažādos sociālajos tīklos (Feisbuks, Tviteris, Goodreads, u.c.). Tu arī bieži apciemo skolas un bibliotēkas (varbūt ne šobrīd, pandēmijas laikā!), kur bērniem lasi savas grāmatas un sniedz dzejošanas nodarbības. Kā risinās bērnu dzejošanas nodarbības?

 

Dzejošanas nodarbībai sākoties, bērni noklausās vienu vai divus dzejoļus, ko lasu pārspīlēti izteiksmīgi, un tas vai nu viņus noved pie smiekliem vai skan tik muļķīgi, ka uzreiz visi grib man kaut ko pajautāt. Man patīk piesaistīt bērnu uzmanību no paša sākuma. Un svarīgākais – mācu, ka dzejošana nav garlaicīga nodarbošanās. Mēs apskatām visādu dzeju, kas sniedzas tālāk par klasisko Šekspīru un pieskaras Dr. Seuss darbiem.

Es drusku pastāstu par dzejas mākslas vēsturi – kurš pirmais sāka rakstīt dzejoļus, kā un kāpēc? Parādu vairākus dzejoļu formas paraugus un pārrunājam, kuri mums visvairāk patīk. Ar jaunākiem skolēniem mēs izvēlamies mīļus tematus un rakstām dzejoļus par tiem. Akrostihs arī labi iedarbojas. Man patīk strādāt ar rokām un tāpēc parasti manas nodarbības iekļauj rokdarbus, kas saistīti ar kādu no manām ilustrētām stāstu grāmatām.

Bērnu literatūras sabiedrība ir spēcīga, aktīva un savstarpēji atbalstoša. Netrūkst iespēju apmeklēt konferences, sanāksmes, grāmatu pasākumus un darbnīcas. Sociālo tīklu lappuses ir lieliska vieta, kur savienoties ar citiem, apmainīties ar idejām, parādīt savus darbus, iedrošināt vienam otru un dalīties ar atklātu kritiku.

 

Tavs tētis šovasar devās aizsaules ceļos, un mēs izsakām visdziļāko līdzjūtību visai Medņu dzimtai par viņa aiziešanu. Modris Mednis bija izcils dzejnieks; viņa dzejoļi ir sakopoti dažādos izdevumos, un jāsaka, ka Jaunās Gaitas lapas pusēs viņa darbi atrodas šad tad jau no 1955. gada! Tomēr viņa lielākais mūža sasniegums un veltījums pasaulei esat jūs trīs – viņa bērni. Esmu dzirdējusi tevi sakām, ka no visiem dzejniekiem, kas tevi ir iespaidojuši, visvērtīgākā ietekme nāk no tēva. No viņa tu esot mācījusies balss modulāciju, autentiskumu, dzejoļu tulkošanu runas valodā, un vēl. Vai tu būtu ar mieru mums pastāstīt, ko nozīmē būt Modra Medņa jaunākai meitai un kāda bija jūsu sadarbība kā dzejas māksliniekiem?

 

Mēs bieži viens otram lasījām dzejas – vai nu mūsu pašu, vai cita autora. Pārsvarā mums bija līdzīgi uzskati par dzejas mākslu, un ja kādam no mums trāpījās „a-hā!” moments ar kādu dzejoli, vārdu vai rindu, tad mēs vienkārši saskatījāmies, acīm spīdot, lūpām smaidot, un nevajadzēja teikt ne vārda. Mēs sapratām, ka atrodamies maģiska brīnuma mirklī, ko dzejas spēks var dot. Tas ir tikai mirklis, un tikmēr pārējā pasaule turpina iet uz priekšu – dzirdam mammu komentējam, ko redz televīzijā, suns fonā skaļi rej un kaut kur nopaukšķ šampanieša pudeles korķis.

Pirms kādiem gadiem desmit Modris man iedeva glabāšanai daudzas mapes ar saviem dzejoļiem. Šādi tādi krikumi, un starp tiem arī tīrais zelts. Ar laiku to visu izskatīšu, salikšu un nodrošināšu, lai citiem būtu pieejama viņa īpatnējā dzejas balss. Jāatzīst, ka viņš bija auļiem pārāks par mani savā dzejā! Bet tas man bija kā izaicinājums, mērķis uz ko tiekties. Ik pa pāris gadiem viņš man iemeta klēpī kādu viņa neparastā dzejas formā rakstītu darbu un izaicināja mani arī izmēģināt šo formu.

 

Paldies, Laima, ka dalījies ar mums! Nav šaubu, ka tēva dzeja ir paliekoša, un viņš mums paliks atmiņā vienmēr. Par to liecina arī tas, ka mūsu paaudze augsti vērtējusi viņa talantus. Dzejnieks Laris Krēsliņš saka, ka Modris viņam bija padomdevējs un garīgais ceļvedis. Grupas Akacis dalībnieki uzrakstīja vairākas dziesmas ar Modra vārdiem. Gribētu noslēgt mūsu interviju ar vienu no tām, kas tapa dziesmā, pateicoties tavam brālim Vidvudam, un izskanēja plaši latviešu pasaulē. Seko arī tu savai varavīksnei, Laima Reivena, un turpini aplaimot bērnus ar taviem gaišajiem, jautrajiem vārdiem!

 

Varavīksne Mūžam seko varavīksnei, Pāri trejdeviņiem kalniem Cauri bēdām, cauri līksmei, Seko savai varavīksnei.   Tur, kur varavīksne beidzas, Tur aiz telpas, tur aiz laika Tur, kā pasakās un teikās Savu laimi atradīsi.   Savu laimi atradīsi Kādā senā māla traukā, Savas laimes izrakstītā Senā, senā māla traukā.   Modris Miervaldis Mednis

 

 

 

Reivena Hauela ir vairāku bērnu ilustrāciju grāmatu autore, ieskaitot Jack and the Lean Stalk (Džeks un kalsnais stiebrs), So You Want a Puppy? (Ak, tu vēlies sunīti?), Greetings! (Sveiciens!), A Flock of Fun (Prieka ganāmpulks), My Community (Mana kopiena), A Hug for the World (Apkampiens pasaulei), Shimmer, Songs of Night (Mirgo, nakts dziesmas), tās radniecīgā grāmata Glimmer, Sing of Sun! (Mirdzam, dziedam par sauli!), A Star Full of Sky (Pilna zvaigzne debesīm), Dozy Poems, Cozy Days (Dzejoļi miegam, omulīgās dienās), Spinning Circles: Action Poems (Griežam apļus: darbības dzejoļi) un Gibber/Animal Acrostics (Gibbers/Dzīvnieku akrostika). Reivenas grāmatas ir vairākkārt apbalvotas un viņas dzejoļi regulāri publicēti bērnu žurnālos, kā piemēram Highlights for Children, Ladybug, Jack and Jill, Fun for Kidz un The School Magazine. Viņas darbi ir iekļauti antoloģijās, DVD un CD ierakstos, izglītojošos materiālos un mājizglītības programmās. Reivena ir dažādu organizāciju biedre – Society of Children’s Book Writers and Illustrators (SCBWI), International Literacy Association (ILA) un pašreiz darbojas padomdevējas lomā radošo un izdevniecību jautājumos organizācijā Red Clover Reader. Viņai rūp bērnu lasītspēja un dzejošana, un ir bieži atrodama bibliotēkās un klasēs, lasot savas grāmatas un vadot bērnu dzejošanas nodarbības. Reivena dzīvo Ņujorkas Hudsona ielejā kopā ar vīru, sunīti Elsie un kaķi Lilac.

Tija Kārkle ir Jaunās Gaitas saimniecības vadītāja.  Sabiedriska darbiniece.  Ilgus gadus darbojās Latviešu Fonda padomē un šobrīd ir kultūras biedrības TILTS Folkloras nodaļas vadītāja.  Uzaugusi Vašingtonas D.C. apkārtnē, bet ceļojusi un dzīvojusi daudzās vietās, tai skaitā Taizemē, Panāmā, Latvijā un Aļaskā (ASV).  Šobrīd kopā ar vīru dzīvo Vašingtona štatā pie Portlandes, Oregonā.