Iekšlietu ministrijas atļauja korporācijas „Dzintarzeme” regāliju lietošanai, 1933. gads.
 

Dzintarzemes mērķis bija apvienot nacionāli domājošos Latvijas Mākslas akadēmijas audzēkņus nacionālās mākslas un pašizglītības veicināšanai, attīstot audzēkņos individuālo goda apziņu un atbalstot savus biedrus materiāli un morāli, savukārt korporācijas uzdevumos ietilpa „māksliniecisko parādību iztirzāšana, izpratne un apgūšana, savu biedru audzināšana tautiskā garā, vienības un kopības jūtu izkopšana, krietnu tautiešu izaudzināšana”.[2] Dzintarzemieši aktīvi nodevās referātu vakariem, veltītiem mākslas un literatūras jautājumiem, izkopa akadēmiskās paukošanās prasmes un rīkoja mākslas darbu izstādes, kas deva iespēju pilnveidot mākslinieciskās spējas, popularizēt sevi un iegūt papildus finanses no pārdotajām gleznām. Lielākā daļa dzintarzemiešu nesaistīja sevi ar modernās mākslas virzieniem, bet nodevās vecmeistaru darbu studēšanai, latviešu mākslinieku un mākslas problēmu pētīšanai. Taču kā definēt tradicionālo latviešu mākslas skolu, kuru dzintarzemieši pārstāvēja, atbildes toreiz nebija. Tikai krietni vēlāk dzintarzemieši saprata, ka dzīvojot un studējot tautas vidē viņi radījuši iedīgļus latviešu mākslas skolai.[3]

1940. gada vasarā, kad PSRS okupēja Latviju, Dzintarzemes tāpat kā pārējo Latvijas akadēmisko studentu organizāciju darbība tika apturēta. Politisko notikumu un kara apstākļu dēļ sākās Dzintarzemes izkliedētības periods. Daļa dzintarzemiešu tika deportēti, krituši karā vai pazuduši bez vēsts, citi turpināja savas dzīves gaitas Latvijas PSRS, taču tie, kas nevēlējās samierināties ar jauno padomju režīmu, izvēlējās doties trimdā. Jau Vācijas bēgļu nometnēs vairāki dzintarzemieši turpinājuši veiksmīgu māksliniecisko darbību kā izstādēs, tā pedagoģiskajā darbā, kā piemēram, Dzintarzemes dibinātājs Francis Ernests Bange Eslingenā aktīvi darbojās Latviešu mākslas skolas dibināšanā un izveidošanā prof. Jāņa Kugas vadībā, kļūstot par šīs skolas docentu. Pēc latviešu bēgļu tālākās izceļošanas uz jaunajām mītnes zemēm 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā, radās doma apzināt izkliedētos dzintarzemiešus. Izšķiroša loma bija 2. Vispārējiem Latviešu Dziesmu svētkiem Ņujorkā, ASV, 1958. gada jūlijā, kuros pirmo reizi pēc Dzintarzemes likvidēšanas kuplākā skaitā izdevās satikties dažiem dzintarzemiešiem. Aktīvākais iniciators dzintarzemiešu sanākšanai bija mākslinieks Jānis Audriņš – jau 1958. gada maijā laikrakstā Laiks tika ievietots aicinājums dzintarzemiešiem Dziesmu svētku laikā pievienoties salidojumam, savukārt pat pašos Dziesmu svētkos J. Audriņš izsludinājis sanāksmi pa skaļruni un zināmā laikā ieradušies Otto (Atis) Grunde, Kārlis Šaumanis, Jānis Vecrumba un Fridrichs Vīksne. Šajā nelielajā tikšanās reizē tika izteiktas idejas par Dzintarzemes atjaunošanu un turpmākajiem plāniem. Ar pirmo Dzintarzemes mākslas izstādi jau 1958. gada 16.-23. novembrī, „French Art Center” telpās Manhetenā, trimdas latviešu sabiedrībā tika atzīmēta Dzintarzemes atjaunošana. Dzintarzemes ASV kopas oficiālā mītnes vieta ar Jāni Audriņu kā senioru jeb priekšsēdētāju atradās Ņujorkā, bet apzinot dažus dzintarzemiešus arī Austrālijā, 1961. gada 24. jūnijā oficiāli tika nodibināta arī Austrālijas kopa ar tās pārstāvi Kārli Veinbergu priekšgalā. Lai Dzintarzeme spētu veiksmīgi darboties arī trimdas apstākļos par spīti dzintarzemiešu lielajai izkliedētībai, bija jārada pielāgots Dzintarzemes darbības profils. Kā jaunais mērķis tika noteikts pulcināt dzintarzemiešus un uzturēt kontaktus ar viņiem visos kontinentos un zemēs, lai apmainoties domām un idejām turpinātu latviešu mākslas tradīcijas, tās koptu un attīstītu tālāk. Kā darbības punkti, lai iepriekš minēto pildītu, tika noteikts – „Dzintarzeme rīko izstādes kontinentos, notur mākslas parādību iztirzāšanu, piedalās ar rakstiem presē”.[4] Izstādes kļuva par vienu no Dzintarzemes galvenajiem instrumentiem trimdas mākslas popularizēšanā un saglabāšanā. Kā aktīvākais posms Dzintarzemes darbībā konstatēts no 1958. līdz 1973. gadam, kad, kopumā organizētas 17 lielākas un mazākas izstādes latviešu mākslas salonos, saietu namos vai draudzēs ASV, Kanādā un Austrālijā. Izstādītie darbi bijuši reālistiski vai arī tuvu tiem stāvoši. Tematika bieži vien latviska, ko paši dzintarzemieši uzskatījuši par ļoti nozīmīgu apstākli, lai atgādinātu trimdas latviešiem par savu dzimto zemi, cilvēkiem, viņu dzīvi un vēsturi. Pēc 1973. gada, ņemot vērā gan biedru vecumu, gan izkliedētību, gan dažādas iekšējās nesaskaņas, korporācija kļuva arvien neaktīvāka, līdz 20. gs. nogalē līdz ar pēdējiem tās biedriem, korporācija beidza pastāvēt. No Dzintarzemes atjaunošanas 1958. gadā līdz tās likvidācijai, korporācijā kopumā sastāvējuši 22 mākslinieki un divi goda filistri – ievērojamie mākslinieki un LMA bijušie mācībspēki Jānis Kuga un Burkards Dzenis.

Pēc Otrā pasaules kara gandrīz gadsimtu izkoptajām latviešu mākslas tradīcijām līdz ar latviešu lielo emigrācijas vilni uz Rietumiem tika plaši atvērtas internacionālās durvis jauniem izaugsmes ceļiem, taču kā notika realitātē? Mākslinieks un mākslas vēsturnieks Juris Soikans atzinis, ka pirmajos trimdas gados notikusi Latvijas neatkarības laika mākslas izteiksmes veida turpināšana, Latvijā savulaik radīto mākslas darbu vērtību pavairošana, kas savā tendencē netiecās pēc jaunu un savam laikam atbilstošu problēmu risināšanas mākslā, pēc jaunas izteiksmes sejas meklēšanas.[5] Pēc 1952. gada nacionālās mākslas jautājums kļuva arvien problemātiskāks, aktualizējot jautājumu par latviešu nacionālās mākslas identitātes likteni, jo liela daļa vecākās un vidējās paaudzes mākslinieki, kuri bija saistīti ar LMA kā pedagogi vai studenti, bija savā veida „iesprostojuši” sevi, ņemot vērā gan akadēmijas ietekmi, gan trimdas sabiedrības gaumi. Mākslinieks Niklāvs Strunke bijis skarbs, paužot viedokli, ka latviešu mākslinieki trimdā ir savādi reakcionāri savā domāšanā par latviešu glezniecību, jo tās gaume un domāšana par mākslu ir apstājusies tai brīdī, kad tā pameta Latviju – „latvieši emigrācijā mākslu saprot kā nacionāli etnogrāfisku izpaudumu, bet ne glezniecību kā tādu, viņi nesaprot, ka šodien nemaz nav jāglezno tikai nacionālie brunči un ornamentika, lai izpaustu latviskumu, bet pietiek un daudz dziļāk nacionāli ir, ja gleznotājs meklē un parāda savu latviskumu ziedā, kompozīcijā un savā latviskā pasaules izjūtā”.[6] Intervijā ar mākslas zinātnieci Eleonoru Šturmu tika vaicāts, vai starp trimdas latviešu māksliniekiem, mākslas zinātniekiem, mākslas kritiķiem tika domāts par to, ka būtu jāizkopj latvietības idejas jēdziens latviešu mākslā, lai latviešu mākslinieki var vadīties no šī ideju kopuma savā mākslā un vienlaikus attīstīties un meklēt jaunus izteiksmes veidus. Uz to autore saņēma atbildi – „Nekas tāds nebija novērots, jo gados jaunākie mākslinieki neskatījās uz tādiem onkuļiem kā dzintarzemieši. Tā kā viņiem bija sava vieta, sava publika, viņus mīlēja, jo viņu tematika bija ļoti mīļa. Kurš gan negribēja vienu klētiņu vai siena šķūnīti, pļavu vai ko līdzīgu. Tas viss bija atrodams dzintarzemiešu un citu LMA paaudzes mākslinieku gleznās. Daudzi viņus ļoti atbalstīja un iegādājās, bet viņu daiļrade bija jau ar tādu kā apzīmogojumu, ka tā ir vecmodīga. (…) Mākslinieks arī nevarēja „iziet ārā”. Viņš tā juta un viņš tā varēja brīvi izteikties un viņiem nebija vēlēšanās to pamest. Un tā kā publika bija, kas to gribēja, tad kāpēc man būtu jālaužas citos laukos, ja es varu labi dzīvot un man ir sava publika?!”. Toties E. Šturma izcēla mākslinieku profesionālo izpildījumu – „Visi viņi bija tehniski labi, viņiem paviršības nebija pieļaujamas, tas pamats, ko akadēmija ielika, tas katram bija tā kā likums, ka jābūt ir ļoti noslīpētam un savā pārliecībā drošam, ka tu tā glezno un tu citādāk negribi un nevari”.[7]

Pastāv apgalvojums, ka tas ko rada latviešu mākslinieks, tā jau ir latviska māksla, jo katram latvietim ir arī latviska izjūta. Savukārt citi domā, ka latviska māksla atspoguļojas darba tematikā. Lai gan latviskā jēdziens latviešu trimdas mākslā joprojām nav līdz galam definēts, to ir mēģinājis darīt Juris Soikans. Soikans uzskata, ka jēdzieni, kuriem būtu jāiezīmē tikai latviešiem tipiskās raksturīpašības, dažādos latviešu tautas vēstures posmos izpaudās ļoti dažādā veidā, raksturā un intensitātē, tātad tie ir mainīga rakstura. Līdz ar to „formulu”, kura tipizētu latviešu „latviskumu”, pie tam būtu identiska latviešu tautai visos tās vēstures posmos, nemaz nevar būt.[8]

Paši dzintarzemieši kā tautisko vai latvisko kritēriju latviešu glezniecībā izvirzīja: 1) darbus, kas darināti latviešu glezniecības skolas tradīcijās un 2) darbus, kuros ietverta latviskā tematika. Dzintarzemieši atzinuši, ka ar pirmo latviešu glezniecības skolu ir grūtības, lai izlobītu pareizo jēdzienu, jo latviešu glezniecības skolas attīstība bija pašā sākumā, kad to pārtrauca okupācijas varas. Kā arī, šeit saprotama ne tikai mākslas skola, kur studējuši topošie mākslinieki, bet gan tonālais, uzbūves, tehniskā izpildījuma un uztveres veids glezniecībā, kas pakļauts kopējam mākslinieciskajam saucējam, kas raksturīgs tikai latviešu gleznotāju darbiem. Savukārt otrais kritērijs – latviskā tematika – pēc „Dzintarzemes” sniegtā skaidrojuma ir daudz vieglāk saprotama un tai ir milzīgas, neizsmeļamas tēmas – latviešu senvēsture, strēlnieku cīņas, Brīvības cīņas, leģiona kaujas, bēgļu gaitas, folklora, Latvijas daba utt. Šīs tēmas bieži redzamas dzintarzemiešu darbos, īpaši izceļot mākslinieka un dievtura Jāņa Audriņa darbus, kuros iekļaujas visas iepriekš minētās tēmas. Īpaši veiksmīga un ievērojama ir arī Jāņa Cīruļa emocionāli un simbolu valodā piesātinātā 50 gleznu sērija „Mana dzimtene kara liesmās” (1945-1947), atspoguļojot bēgļu un kara tematiku, vai tehniski un koloristiski labi darinātās Otto (Ata) Grundes figurālās kompozīcijas. Šiem diviem minētiem kritējiem – latviešu glezniecības skola un tematika –, kas identificē latvisko tēlotājmākslā, tos izkopjot vienotā jēdzienā par latviešu nacionālo mākslu, pēc dzintarzemiešu domām būtu bijis jākalpo par kopsaucēju visiem mākslas virzieniem un visu zemju latviešu māksliniekiem.

Dzintarzeme vienmēr sevi pozicionējusi, ka tās biedri nekad nav aizrāvušies ar dažādiem laikmeta modes kliedzieniem savos meklējumos, bet vairāk nosliekušies uz vecmeistaru un latviešu mākslas tradīciju pusi, saaugot ar tām kā Latvijas neatkarības un brīvības laika diženu mantojumu. Dzintarzemieši, lai gan konservatīvi, tomēr nenoliedza un neapkaroja arī aktuālākās nacionālās parādības mākslā. Katram māksliniekam varēja būt sava tematika, sava tehnika, savs kolorīts, bet pāri visam bija jābūt latviskam skatījumam. Arī dzintarzmiešu vidū bija māk­slinieki, kuri meklēja sev atbilstošo tehniku, bet vienlaikus mēģināja ietvert latviskās identitātes kodolu, kā piemēram, Jāņa Gaiļa abstraktie jūras skati, Maksimilāna Mitrēvica interesantā otas rakstā darinātās figurālās kompozīcijas un ainavas, Arnolda Sildega bagātīgos krāsu toņos darinātie ostas skati un ziedi, un citi dzintarzemieši.

Dzintarzemes trimdas sastāvs ar nelieliem izņēmumiem bija LMA beigušie vai tur ieguvuši daļēju izglītību – tātad mākslinieki, kas izglītojušies Latvijas neatkarības laikā. Šis apstāklis ir uzlicis savu zīmogu dzintarzemiešu mākslinieciskajā darbībā un, proti, viņi visi ir vairāk vai mazāk reālistiski ievirzīti un viņu darbos jūtamas iezīmes no tās mākslinieciskās noslieces, ko var apzīmēt kā latviešu glezniecības skolu, kas gan vēl šodien nav līdz galam definēts, bet nojaušams tematikā, tehnikā un koloristiskos meklējumos, ko dzintarzemieši mēģinājuši attīstīt tālāk trimdā ASV un Austrālijā.

 

 

Dzintarzemieši 1963. gada izstādē Ņujorkā. No kreisās Pēteris Kārkliņš, Otto Grunde,
Jānis Audriņš, Francis Ernests Bange, Jānis Cīrulis, Kārlis Šaumanis, Maksimiliāns Mitrēvics.

 

 

Agnija Lesničenoka dz. 1991. gadā, ieguvusi maģistra grādu vēsturē Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Pašreiz doktora grāda kandidāte mākslas zinātnē ar promocijas darba tēmu Latvijas Mākslas akadēmijas studentu korporācijas „Dzintarzeme” loma latviešu nacionālās mākslas saglabāšanas politikā trimdā ASV un Austrālijā. Šobrīd strādā Latvijas Valsts arhīvā kā arhīva eksperte Personu fondu un ārvalstu dokumentu nodaļā un Latvijas Mākslas akadēmijas Doktorantūras nodaļā kā akadēmiskā asistente.

 

 

---

^[1] Korporācijas „Dzintarzeme” protokoli. LNA LVVA, F. 2477 (Latvijas Mākslas akadēmijas audzēkņu biedrība „Dzintarzeme”), A.1, L. 2, 1. lp

^[2] Studentu korporācijas „Dzintarzeme” statūti. LNA LVA, F.2061 (Tēlnieks Verners Dukurs (dz. 1914, Austrālija), A.1, L.1, 13. lp.

^[3] Jāņa Audriņa atmiņas. LNA F.2652 (mākslinieks Arnolds Sildegs (1915-2003)), .A. 1-v, L.78

^[4] Dzintarzemes Trimdas Romāns. LNA F.2652 (mākslinieks Sildegs Arnolds (1915-2003)), .A. 1-v, L.78

^[5] Soikans J., Mākslas kritika un esejas, Toronto: Astras apgāds, 1983, 84. lpp. 

^[6] Strunke N., Niklāva Strunkes Trimdas grāmata, Daugava, Zviedrija, 1971, 25.-26.lp

^[7] Intervija ar Eleonoru Šturmu 2020. gada 11. februārī Ņujorkā, Agnijas Lesničenokas privātais arhīvs

^[8] Jura Soikana raksti, J.Soikana arhīvs LU Akadēmiskajā bibliotēkā, ZA FB 11048, 400, 6. lp.