* * *
Apsastuojs stuņdinīks skaita laiku,
Mīreigi, ritmiski, puorskaitūt stuņdi pa stuņdei,
Tai kai viestulis losūt, kurys nivīns nikod nasajims.
Apsastuojs stuņdinīks skaita laiku,
I puorjam nazkaida klusa prīca,
Ka navar vaira nikuo nūvāluot,
Nūlīkūt rūku iz tova mīreiguo placa.
Mieneša aptymsums
Lidojūt cauri muokulim izgaisynuoju spuornus,
Moldūtīs trejuos prīdēs, sātā aizmiersu kuojis.
Nazkaida nūjauta sovaida agri nu poša reita.
Mož telepons izkrits nu kārmana? Parole nūblokeita?
Varbyut lyugšona palyka nadasaceita?
Veins nadadzarts gluozē, malns kai pārkiuņa dabasi?
Dalīku rūku pi teve i nūsabeistu, -
Itamā kūkā vaira naizaugs uobeli!
Svātūs dīna
Nu obrozim izkuope svātī i puorzameja par ļaudim,
Tai kai radzātim nazkur, nu tivejuo cīma.
Marija slauce gūvis, bet Ontons ganieja zyrgus,
Agnese mudri skrēje piec sābru vuškom,
Pīters sasakova ar Puovuleni,
Navarūt atrast zaudietū susātivi.
Vīnā trikmīnī paguoja nakts,
Nu reita kotrā ruguojā pa ašņa lasei
Nu svātuos Muorys sadūrtuos kuojis.
* * *
Vysu laiku verūtīs atpakaļ sasteivej kokls,
Palīk par akmini soltu, kurā vairs nauzzīdēs
Vyzbuli boltī voi zylī.
Vys vēļ atpakaļ verūs, -
Eiridīke voi Lata sīva, kreitu kai bezdibinī.
Vēļ vīna piļsāta sadag zam munu kuoju,
Arhivu pīrokstus škūrstūt, acs palīk sausys,
Osorys sasolst naz kur dzilīnē tymsā.
Īraudzeit grybūt pavasarus i karus.
Nūdagušūs tyltūs vēļ kaidu syltuoku ūgli.
Lobuok najem tū viestuli soltim pierkstim,
Salūki laiveni boltu i palaid, lai pluovuoj puor Stiksu.
* * *
Kad mēs atkal nebaidīsimies viens otram pieskarties,
Ķiršu ziedi savīsies kopā dīvainā dejā,
Visviens, kurā gadalaikā tas būs, bet ziedēs, ak, ziedēs ķirši,
Tavai sejai būs citi, man nepazīstami vaibsti,
Kurus es pūlēšos aizslaucīt projām.
Tavas acis būs pārāk daudz redzējušas,
Es dzēsīšu baismos murgus citu pēc cita,
Kailiem pirkstiem lasīšu atmiņu šķembas,
Nejūtot sāpes.
Mūsu rokas būs izstīdzējušas
Gaidot, kad atkal uzziedēs,
Savīsies kopā pirksti, atkal atvīsies rotaļīgi,
Tā būs deja, kurai nav gala.
Spoža vakara zvaigzne visus mūs skumji vēros.
* * *
Ateimom atpakaļ
Vītā, kur nazkod suokom.
Tikai vuords myusus var saturēt kūpā, tikai vuords.
Apmulsuši veramēs iz drupu,
Stuovūt i gaidūt,
Mož izaugs nu akmiņu pučis i saplauks zīdūs
Ierkškeižu kryumi.
Nūaun kuojis,
Tei vīta, iz kurys stuovi, ir pazamuota.
Tikai vuords myusus var saturēt kūpā, tikai vuords.
Smaida āna, krysta āna un naida āna,
Vyss jau ir bejis,
Vyss nūtics, vyss īraksteits
Gruomotā, kurai nūplāsti vuoki.
Nasaver vaira iz zemis, jei teve napazeist.
Tikai vuords var tū izdareit, tikai vuords.
Vēl vīna bazneica sadag zam kuoju,
bet tu juos pat naīraugi.
* * *
Tas, kas vairs nav rudens, bet ziema vēl nav,
Ar savu elpu
Piesārņo ūdensvadus un asinsvadus.
Galvā uzmācīgs troksnis, nē, tas nav ne Mālers, ne Bachs,
Ne arī dūmu detektora plēsīgais brīdinājums, -
Nosmakt no tā, kas vairs nav rudens, bet vēl nav ziema.
Aizsit elpu bezmiega netīri baltajos palagos,
Taustās, meklē ceļu uz betlēmi, āšramu, himalajiem,
Garīgo detoksu, atdzimšanu vai saules atlēkšanu.
Kaut kur satraukti bērniņš sakustas
Pasaules apaļajā klēpī.
* * *
Viņa dzīvo man blakus virtuālās realitātes telpā.
No rītiem es vēroju, kā viņa sukā matus,
Ieslēdz datoru, dusmojas, nokrāso lūpas.
Viņas smaids ir vilinošs un nav nemaz baismīgs.
Reizēm es redzu viņu kā savu attēlu spogulī,
Tad, kad rakstu, viņa man skatās pār plecu.
Visu laiku baidos, ka nosaukšu viņu vārdā,
Kad viņa pienāk tuvu un pieskaras,
Tā kā nejauši, it kā garāmejot.
Aukstas trīsas pārskrien pār miesu.
Viņa pasmaida nevainīgi un noņem no piedurknes pūciņu.
Dubulti
Agrs rīts, uzarta josla smiltīs ap ūdens klaju.
Laikam lai redzētu, vai kāds naktī nav iegājis jūrā,
Un pēdas atpakaļ neved.
Kaiju pēdiņas neskaitās, tās neskaitāmas,
Raksti, mežģīnes, tamborējumi sīki un smalki.
Domas līdz galam atritinās kā smilšu smilgas.
Putni salasa to, ko naktī atnesa viļņi.
Aiziet līdz vientuļai laivai un apvilkt apli ap jūru,
Sauli, smiltis un pasaules robežas iezīmējot.
