Olīvu dārzs

viņi gulēja vēstures sirdī
tūkstošgadu nakti
nogulēja rokas un kājas
olīvkoku lapu čukstus
pa stiegraino stumbru
lodāja ēnas
viņi nogulēja sarkanu mēnesi
zaļas bailes
kalps bija viens visuma miglā
zem olīvēm sasalušām
viņi nogulēja
tūkstošgadu ziemu
asinis sviedrus
un pirmo sniegu

viņi nāca ar lāpām
kalps bija viens Visuma miglā
ar baskāji rītausmu
pie kājām

 

Sabats Arābu kvartālā

mēs izkāpām no autobusa ielas ķīselī
kurā ļumēja banānu un mandarīnu mizas
izsmēķi benzīna varavīksnes
mūs gaidīja smacīgs hostelis
tualetes ūdeņu naksnīgie viļņi
un izkaltušu kaķu bļāvieni pagultēs
mūsu sabata vakars tika sablendēts strauji un skaļi
aiz restota lodziņa arābu valodā
klaigāja motocikli un ielu tirgotāji
čīkstēja iepirkumu ratiņi un nodilušu bembju riepas
daudzstāvu gultu pieblīvētajā istabā
raustījās tumša spuldze
mēs rakņājāmies pa piebriedušām ceļojumu somām
meklēdami pēdējos tīros veļas gabalus
Tu ienāci svaiga gaisa plūsma
ar minerālūdeni kolu un hummusu
mēs kopīgi vakariņojām mērcējot maizi eļļā
un tad domāju kā es to atceros
maizi eļļu un augšistabu
 

Stambula

Vakar ieskrēju Stambulas laternā
šorīt mani modina rītausmas karogs
pārlīmēts ar mēness plāksteri
miljoniem nopūtu elš man pierē
mēs dziedam dzeltenā valodā dzeram zelta tēju
starp diviem kontinentiem uz nepārejoša klāja
daudzgalvainas mošejas bāž galvas zem plūstoša ūdens
tad izpurina turbānus lāses kā tamburīni
priecīgi piezvana debesu bļodā zvaigznes un mēnesi
un dzeltenbrūnu saules kanape

 

Gārsenes pils

drūpošās godības ziemeļu galā
pils zeltaino ādu lobīja lietus
grāfiene dārzniekam pārdeva dārzu
par vienu dārgu un gaidītu vārdu
šuvēja saņēma šalcošas drānas
virēja mirušā lielkunga grāpjus
grāfiene aiznesa sevi kā vāzi
nolika ēnainās terases galā
uz izkurtējuša mūžveca krēsla
klēpī paņēma rakstainu ēnu
uzklāja saules ņirbu uz sejas
mērcēja garozas vīgriežu tējā

Vecauces pils

*
sīc lapu vitrāžas virs caurspīdīgas zemes
zem zemes koki žļerkst nekādus augļus nenes
un ezerā guļ vējš visaklākajā dzelmē
laiks uzpūš dzirkstelēs to ledus auksto svelmi
tu guli blakus kluss un tumšs kā purva ezers
un rūgts un sīvs un svešs pat stirnas tevi nedzers
zvērs tevī spārnus pleš bet vēl joprojām ceri

*
kad tāli suņi rej no vecātēva mājām
pār seniem muižas dīķiem
kas aizauga ar pīķiem
un kalpu bērnu līķiem
kad mūsu vārdus grebj
Dievs debess linolejā
guļ koki pirkstiem līkiem
uz pleciem tev un sejas
drūp ēnu alejas
pils tornis baznīca
un ozoli tik sīki
kad zvaigžņu skudras skrej
pa milzu pūzni slīpi
kad mūsu dienas sver
mazs sainītis ir dzīve

*
es ieritinos tumsā
kā melnā akmenī
es aizvelts priekšā kapam
bet tu to saskaldīsi
kad rīta gaisma svīdīs
un it neviena skumja
to projām neaizdzīs
es ieritinos tevī
kā baltā apmetnī

*
mēs zvaigznes neredzējām
mēs maldugunis ķērām
mēs rūgtu tumsu dzērām
mēs sevi neredzējām
zem lapām melnos skvēros
mēs kailus vadus slēpām
tās miņas kas mūs vēro
līdz nosit lielā mērā
mums baiļu suņi rēja
mums pretī koki skrēja
bet Tava roka slēpās
līdz uzausa mums rēta