Ir pavisam agrs rīts. Man ļoti nepatīk agri rīti.
Modinātājs ir noskanējis tieši sešos. Atkārtojuma zvans zvanīs
pēc piecām minūtēm. Vēl tikai piecas minūtes. Piecas. Klusums.
Es guļu. Es ķeru sapni, bet tas aizbēg. Aizskrēja. Seši un
piecas minūtes. Mans pozitīvais modinātājs ar Purvīša bērziem
mani nobeigs. NO – BEIGS. Neticu. Kam lai es ticu? Trešo reizi
zvana. Es aizpampušām acīm paskatos – bez piecām septiņi.
Aizgulējos. Pēc pusstundas man ir darba intervija ar Viņu. Ceļos
un skrienu, un mazgāju zobus, un izspļauju rīta nelabumu, un
iepūšu smaržu, un zeķes, un krekls, un nē, šo nē un jā, tas der,
un kurpes, un plānotājs, un atslēgas, un soma, un mētelis, un
šalle, un esmu gatavs. Un. Durvis aizslēdzu ciet. Es nekad
neatceros savas signalizācijas kodu. Es to esmu uzrakstījis ar
zīmuli uz sienas, lai zagļi neieraudzītu. Kods: 0000. Reizēm man
sajūk ciparu kombinācija. Pavisam aizmirsu. Latviskais
karodziņš. To nedrīkst aizmirst. Tas nes man laimi.
Labdien! Vai drīkstu Jūs patraucēt? Es laikam
nokavēju. Paldies Jums! Nē, es nedomāju viss. Pateicos Jums!
Vispār – es gribu teikt tieši, ka es ilgāku laiku meklēju darbu.
Kāpēc Jūs tā domājat? Pateicos! Es varētu par Jums teikt tieši
to pašu. Ko? Nē, saprotams, ka es nepīpēju. Man ir izglītības
dokumenti. Es Jums tūlīt tos parādīšu. Šeit ir vidusskolas
apliecinošie dokumenti. Esmu mācījies Druvas vidusskolā. Šeit -
Latvijas Universitātes filoloģijas fakultātes. Nē, es neesmu
mācītājs. Jums tā liekas? Nē, tā man ir no tēva. Tā man palīdz
atcerēties Dzimteni. Nav jau tā, ka es to aizmirstu ikdienas
skrējienā, bet saprotiet pati. Jums noteikti, ka arī ir līdzīgi
priekšmeti, kuriem Jūs pieķeraties. Nav? Nu jā, tas tiesa,
katram savs. Citam vairāk, citam mazāk. Vispār man ir liela
pieredze mārketingā. Es protu labi strādāt ar skaitļiem. Jā, Jūs
neticēsiet, matemātika man skolas laikā ļoti padevās. Atzīmju
izrakstu, diemžēl, nepaņēmu. Kā jau teicu, man padodas skaitļi.
Labi protu rēķināt un skaitīt. Visu saskaitīt. Arī tās divas.
Nē, es neesmu nepieklājīgs. Es pat reiz uzvarēju valsts
olimpiādē. Nē, toreiz diploms kaut kur pazauda. Pusaudžu gadi.
Atcerieties savus gadus. Jā, cik Jums vispār ir gadi? Uj…es tā
nedomāju, vienkārši…Jūs izskatāties ļoti pievilcīgi! Trīsdesmit
četri? Nē, es nedomāju, ka tas ir liels vecums. Ja salīdzina ar
maniem divdesmit trijiem, tad varbūt. Vecums tikai daiļo – tā
saka mana vecmāmiņa. Es negribēju Jūs aizvainot. Jā, es laikam,
ka arī varētu izstāstīt par saviem skolas gadiem. Es gāju skolas
korī, tad... Es sapratu, tur nav daudz ko stāstīt. Es noteikti,
ka gribētu šo darbu. Man patīk strādāt vietējos uzņēmumos. Es
teicu, ka mana māte un tēvs… Jums arī jauku dienu! Es gaidīšu no
Jums ziņu! Paldies! Paldies Jums! Visu labāko!
Es domāju, ka atstāju labu iespaidu. Man vajag
darbu. Man nav naudas, lai maksātu īri. Pēc divām dienām kārtējā
rēķinu diena. Jāpasēž pie operas, ilgi tam nevajadzētu būt. Viņa
teica, ka dos atbildi drīz. Sēžu. Aizlidoja viens putns. Sēžu.
Tad aizgāja skudra. Sēžu. Tad pāris cilvēki. Sēžu. Gaidu. Sēžu.
Sāk krēslot. Sēžu. Kļūstu nepacietīgs. Ceļos! Viņa teica, ka
drīz! Es domāju, ka man līgums būs jāparaksta. Es nezinu, kur
Viņa tik ilgi kavējas ar lēmumu. Bet ko tur domāt? Tur viss
skaidrs. Zvana. Purvītis. Modinātājs. Nē, patiesi zvana. Viņa.
Mīļā, tev padot vīna glāzi? Man vienmēr gribējies
tev pajautāt, kāpēc toreiz mani izvēlējies? Es toreiz biju
pilnīgs iesācējs, meloju, ka ausis kūpēja. Tu manī patiesi
ieskatījies no pirmā acu skatiena? Es tevī arī! Zini, ko es
visvairāk nesaprotu? Kāpēc es tev meloju par matemātiku? Es
nevarētu vadīt uzņēmumā mārketinga nodaļu. Tu man toreiz
noticēji. Nu, tagad ir citādāk. Tagad es tik daudz nemeloju. Es
arī tevi ļoti mīlu. Vispār nemeloju. Tu man netici? Ko tu gribi,
lai es daru? Man nav nekas jāpierāda. Tas, ko es saku, ir
pilnīga patiesība. Saprotams, ka man nav citas sievietes. Ak tā?
Paskatīsimies! Vispār man nepatīk agrie rīti. Nekad tie nav
patikuši. Kā var celties sešos? Kā vispār var celties pie gaiļa
modinātāja? Labi, suņa! Es tev nepārmetu, es tikai tev
skaidroju, ka man nav cita. Es negribu vairs runāt. IZ – BEI –
DZ. Piedod man. Es aizrāvos. Tu man esi pati labākā un mīļākā
sieviete. Skaistule. Ejam uz gultu? Jā, protams, ka es tevi
gribu. Es tagad būšu...
Ui, Jūs mani pārbiedējāt. Labdien! Es neko nedaru. Es tulīt
nosūtīšu piedāvājumu. Es esmu to sagatavojis. Nē. Nē. Es
sameloju. Es īstenībā rakstu stāstu. Piedodiet, direktores
kundze, es saprotu. Tas vairāk neatkārtosies. Es zinu, ka esmu
jauns darbinieks. Paldies Jums! Es tūlīt sākšu strādāt pie
piedāvājuma. Jums arī! Vai es varu Jūs uzrunāt uz tu, ja Jums,
tas ir tev tā patīk?
