Haralds Matulis

 

tevī iekšā ir vēl, pilns saturs

no guļammaisa izvēlās tējkarotīte

Man vienmēr viss ir šķitis jau nokavēts. Gan toreiz, kad divdesmit četru gadu vecumā izkratīju guļammaisu aklā, siltā ventilācijas šahtā, un no guļammaisa izvēlās tējkarotīte, un skanēdama iekrita šahtas dziļumā, līdz pirmajam stāvam, tur iekrita tējkarote, ko biju paņēmis līdzi no mājām, no savu vecāku mājām, no savas bērnības, karote, kas bija atradusies man līdzās un pavadījusi mani kopš pašas agras bērnības. Ar kritiena nenovēršamību, kā karote attālinās no manis, krītot lejup siltajā ventilācijas šahtā, tik neizbēgami man toreiz bija jāpaliek stāvam tur, vērojot apmaiņas studentus no Dienvidamerikas, kuri ieradušies no Brazīlijas, pavadīt Spānijas provinces pilsētiņā apmaiņas pusgadu. Man nav ne jausmas, kas viņi ir par ļaudīm, es nezinu, kāpēc mēs šeit atrodamies, un tikai tas, ka viņa smaida, viņai ir melnas sapītas bizītes un īskrekls ar Brazīlijas uzrakstu, pirms viņa nozūd savā istabā, vēl pirms-portatīvo datoru ērā, tikai tas man liek noticēt, ka viss notiek normāli, gluži normāli. Es atceros visas daudzās reizes pirms tam un pēc tam, kad esmu redzējis apmaiņas studentus, un viņu sejas izteiksmē šo pieņemošo un atklāto izteiksmi, kā zvēriem, kuri ir nokļuvuši tālu no mājām, un tādēļ demonstrē atvērtību visam svešajam un gatavību tam smaidīt un pieņemt, un ļauties šai dzīvei. Un nogurumu, protams, ļoti daudz noguruma.

būs jāuzsāk pilnīgi jaunas lietas

nav skaidrs, ko viņš dara un kāpēc. tie ir tikai vārdi. viņš tajā ir viens. viņš nav viens. viņš ir kopā ar citiem. viņš ir pavisam viens. neviena cita tur nav. telpa ir pilnīgi tukša. pat pirkstus viņš kustina lēni, viņam ir vajadzīgs kāds palīgs, bet tāda nav. ir vajadzīgs kāds, kurš spēlē klavieres. ir vajadzīgs, lai kāds pasaka, ka var iet mājās. šobrīd mājās iet nevar. viņi ir atnākuši. kāds, kurš spēlē klavieres, ir atnācis no ārzemēm. visi pārējie gaida. viņi gaida ap kiosku, kāds nāk un padara dienas nebijušas. viņš ir tik drosmīgs, bet diezgan neveikls. citi lepojas viņa vietā ar drosmi, bet viņš jūtas vienīgi neveikls. cilvēki saskatās un noklusē to, ko teiks. daži kontrolē notikumu gaitu ar pulksteņiem. ir jādomā, ko darīt tālāk, jo to pašu darīt vairs nevarēs, būs jāuzsāk pilnīgi jaunas lietas, viņš vēlas izgudrot pilnīgi visu, neviens viņam tajā nepalīdz, neviens viņu neredz un neizlabo viņa pārteikšanos, tā tas turpinās jau desmit minūtes. telpa ir satumsusi un viņš tajā ir apmaldījies, viņš atlaiž sunīti un pieķeras pie rokas sievietei, sieviete atbrīvo roku un sakārto piedurkni.

 

varbūt to var atrisināt mierīgāk

tava miesa ir pelēka, kad tu ej pāri istabai vasaras pustumsā, kāda rodas pievakarē, kad mākoņi ir aizstājušies priekšā saules gaismai un lietus līst visu dienu. tu pārvietojies kaila un tu ej pāri istabai. es sēžu uz gultas malas, manas smadzenes ir tukšas kā izēstas zivju atliekas un krabju čaulas, es nemēģinu izteikties precīzi, un manai pastāvēšanai nav attaisnojuma. tu pārvietojies pāri istabai slīdot, un tava miesa ir pelēka pustumsā, un man ir dažas sekundes to vērot, kuru laikā man nekas nav jāsaka. tava miesa ir ne vien pelēka, es zinu, ka tevī iekšā ir vēl, pilns saturs, bet es esmu pilnīgi tukšs.

varbūt to var atrisināt mierīgāk un vienkāršāk, bet es ķeros pie debesu matemātikas, es saskatu ģeometriskas figūras tur, kur to nav, un gribu atrast padziļinātu jēgu saturīgā kompozīcijā, kura ir vien meistarīgi izkārtota. Karla Krausa un Benjamina lasīšana rada lauka sajūtu, ka aiz šīs fiziskās realitātes kaut kas slēpjas, bet tad atliek atcerēties, kā Benjamins brauca uz Maskavu, sekodams Asjai Lācis, un nakšņoja pretī Zirgu pastam, ka arī viņš bija tikai emocionāls, vājš un aizrauts cilvēks. Un pat tad, kad viņš pieauga, un galīgi atvadījās no Asjas un rakstīja izteiksmīgus un cerības raisošus tekstus estētikā un sociālajā teorijā, pat tad viņš nebija pilnībā atbrīvojies no zēniskas nedrošības un bailēm. Jo kad nacistu sargi neļāva šķērsot robežu, viņš milzīgi nobijās, un zaudēdams cerības, iedzēra indi.


vēstule redaktoram

„Cien. X, novērtēju, ka jūs man rakstāt jau trešo reizi. Jūsu uzmanība man glaimo, un lai arī šaubos, vai mani raksti atbilst jūsu žurnāla profilam, ja jūs tik ļoti uzstājat, nākšu pretim un speršu šo soli [nesalasāms].
Es gribētu uzreiz darīt skaidri zināmu, lai nav nekādu pārpratumu – ka mans pasaules uzskats, iespējams, ļoti atšķiras no jūsējā. Es uzskatu, ka pasaulē ir kārtība, un nekas mani nepiespiedīs šo mainīt uz ērtāku pozīciju. Kāda kārtība tā ir? Es jums sniegšu līdzību. Ja ziemas pilnmēness naktī izejat uz lieveņa, ieraugāt starp divām kārtīm nostieptu veļas auklu, un uz tās karājas izžauts balta auduma taisnstūris, nu jau apsarmojis ar sīkiem sniega kristāliņiem, tad lūk, šis baltais veļas gabals, kas nestabili zvārojas starp divām kārtīm, kuras savās vietās notur starp tām uzstieptā aukla – šādi spēki darbojas pasaulē mums neredzami un notur to līdszvarā.

Zināšanai, – kas ir šī baltā drāna? Šī baltā drāna ir galda sega, kas iepriekšējā vakarā ir tikusi uzklāta uz galda, pēc tam apvemta, pēc tam izmazgāta, pēc tam iestērķelēta, pēc tam izžauta. Tāda ir pasaules kārtība, tāda ir cilvēka vieta kosmosā. Un neviens mani nepārliecinās par pretējo.

Jūsu žurnāla rakstos savukārt es sadzirdu ironiju, kas vāji aizsedz izmisumu, kas izkārtots racionalizācijās (nelielās) un citviet tiek stiprināts ar metodisku uzdzīvi. Es neiešu tiktāl, lai apgalvotu, ka šis ceļš ir gluži bezcerīgs un neauglīgs, jo zināmas perspektīves tas sevī slēpj (par kurām sīkāk šeit neklāstīšu, jo tā būtu cita apcerējuma tēma), tikai vēlos ar šo vēlreiz uzsvērt mūsu uzskatu atšķirību, lai sagaidāmā veiksmīgā sadarbība neradītu nepamatotas ilūzijas par mūsu kopēju darbu, kopējiem mērķiem.

Nekas nevar būt tālāk no patiesības.

Cieņā,
jūsu Y.”


agrāk es zināju

Agrāk es zināju, ko nozīmē kunga un kalpa dialektika. Tagad es par to šaubos. Manā priekšā iet divi dzejnieki, viens plašķī, otrs ar skruļļainiem matiem. Viņu parādīšanās mani izbiedē, un es ceru viņus nesatikt. Nonākuši manā priekšā, viņi atklājas par diviem citiem cilvēkiem, un mans izbīlis noplok nepamanīts.

Kāpēc esamība sevi slēpj ik sīkumā?

Veikalā maizi pērk mans klasesbiedrs no pamatskolas. Es noslēpju seju zem cepures naga un ceru, ka viņš mani neieraudzīs.