Sergejs Moreino ir dzimis 1964. g. Maskavā, kopš 1988. g. dzīvo Latvijā. Pēc izglītības – matemātiķis. Aptuveni 50 grāmatas un 600 publikācijas, tajā skaitā tulkojumi no krievu, latviešu, lietuviešu, poļu un vācu valodām krievu, latviešu un vācu valodās. Jaunākās grāmatas latviešu valodā: stāstu krājums Hypnozes (2018), krievu modernās dzejas antoloģija Dziedāšanas sezona (2019; sastādīšana, atdzejojumi). Andreja Belija balvas laureāts (2018).

Sergejs Moreino

POLIJA TAVĀS ASINĪS

 

– Hallo, klau, kāds šodien zlota kurss pret eiro?

– Domājams, 4,7.

– Wow, tiešām! Taču tas uz robežas, bet bankā? Davai, ieguglē…

– Es tāpat zinu. Viņš plūst man vēnās.

Lagūna

Andžeja piemiņai veltīts vakars Čarņecka ielas pašā galā. Dzīras šaubīgā puspagrabā, ieturētas šitādās, lūk, pašmāju bohēmas labākajās tradīcijās. Ar lociņiem apkaisītas siļķmaizītes, šņabis, zaļās vīnogas, spriedelēšana par poļu inteliģenci… (Taču saukt Andžeju par inteliģentu, kaut arī poļu – tas, teiktu es, būtu apmēram tas pats, kas prostitūtas-iesācējas stiprināšana… eh, ko tur!) Dzejniece, kura ar katru gadu pieaug miesās, bet tā arī nepagūst galīgi aptaukoties, un kurai trūkst divu priekšējo zobu, lasa viņa dzeju – maldās patskaņu garumos, nevar, nabadzīte, nekādi saprast, ka Andžejs rakstīja gandrīz sillabotoniski, faktiski kā Slovackis, tas ir, gandrīz krieviski.

Laiku pa laikam viņu vilka uz garām nerīmētām frāzēm, ar valgā vēja brāzmām no vienas domuzīmes līdz otrai, kur nebija metaforu vai salīdzinājumu, vienīgi nominēšanas: „Nesten, nevaid, es sagaidīšu tevi norunātajā vietā – kur lagūnas melnais asfalts grauž dienvidu okeāna atolu, mangrovju biezoknī, lietus kreļļu diegos, laukakmeņus vērojot. Vai arī valga zara lūzums vējā dzelteno – o, es jau sen māku visu šo. Bet lūdzu nenodari man sāpes – neko nesaki, ja nu tikai tā apvidus vārdu un pāris ciparus…”

Biju nolasījis šīs vārsmas tā, kā, manuprāt, tās skan – par godalgu iestājās dziļš klusums un atskanēja īss raudiens tumšajā, no galda vistālākajā stūrī. Par godalgu Andžejam, protams. Toties man tika gandarījuma balva: stūrī raudošā sieviete izrādījās viņa pirmā sieva (nevar taču teikt – pirmā atraitne?) – Nataļja. Andžeja, varētu teikt (tā man toreiz likās) vienīgā mūza. Man nācās diezgan ilgi viņu mierināt, klausoties sīkus stāstījumus par to, ko es ne reizi vien biju jau dzirdējis no visiem tiem, kas uzskatīja sevi par Andžeja draugiem.

Taču bija tur arī detaļas – bija gan!

Pieminēt četrdesmito dienu Nataļja devās uz Prāgu, uz pareizticīgo baznīcu. Andžejs, ziniet, pēdējos gados sliecās uz pareizticību. Un šajā baznīcā laulājās kādi Natālija un Nikolajs. „Cik lieliski, – nodomāja mūsu Nataļja, – Natālija!” Mēnesis bija – septembris, zelta rudens, un viņa gāja pastaigāties, bet kad atgriezās, tika jau laulāts kāds Andris. „Kam laulā?” – pajautāja Nataļja. – „Viktorijai!” Bet Nikolajs un Viktorija – tas tak, ziniet (vai zinu?), nozīmē „triumfs”.

Ar tādām, lūk, dāvanām Andžejs no turienes viņu lutinot. Bet tās vārsmas esot par to (par ko, lūk, man nebija ne jausmas), kā tieši – Tur satiekoties – viņi viens otru pazīs. „Andžejs teica, ka tur ir strūklaka, un tai blakus mums būs vienam otru jāgaida – pie strūklakas, staigājot tai apkārt, man – pulksteņrādītāja, viņam – pretējā virzienā.” Gan mangrovju biezokņi, gan lagūnas melnais asfalts – „viss esot no mūsu pazīmju, no mūsu zīmju listes” (no grāmatām, ko viņa lasīja tolaik, kad noticis pats galvenais – „mēs satikāmies, un viss kļuva skaidrs”).

Izskatījās Nataļja dzīves ne pārāk lolota. Turklāt krietni oda pēc lokiem. Es izsaucu taksi, aizvedu viņu uz mājām, tad, neatlaižot šoferi, teicu ardievas un braucu uz „Arkādiju”. Man radusies vēlme ieraudzīt sevi pašu liela tirdzniecības centra spoguļos, modespreču veikaliņu un tualetes istabu sienās atstarojamies, lai izjustu, cik tomēr stipri mēs visi esam novecojuši (mājās abi spoguļi sen melo).

…Nāca koptas, spožas, pašpārliecinātas mātītes. Es, profilakses labad, atcerējos Magdas skaistumu. Tik ļoti atšķirīgu kā no labi situētas dzīvesbiedres, tā arī norūpējušās self-made-business-woman. Viņa var būt nedroša, dažkārt pabikla, viņa var pleķaini nosarkt kases priekšā, sapinusies pašas somā (viņa atzīst – atzina – tikai divu izmēru somas: teātra somiņas un vēl tās milzīgās, kurās nepieciešamības gadījumā brīvi varēja satilpt pusotrlitrīgā pudele viskija vai šampanieša, gadījās šad tad), viņas daiļumam nevarēja piedēvēt pilnestību un visaptveramību, bet negrozāmību – gan. Ieraudzījis viņu vīrietis – ja vien viņš tiešām ieraudzīja – – –

Tikai pēcāk atcerējos stāstu par atslēgu – stāstu, kam pašā sākumā nebiju vispār pievērsis uzmanību. Pēdējā Andžeja sieva (“Paveicies pirms nāves, – teica Nataļja, – satika riktīgu, dzīvo cilvēku. Var arī uz galdiem uzdejot”) pēc lasījuma pienāca man klāt un nosvērtā rāmā balsī vēstīja, ka reiz viņa un Andžejs satika uz Konrada tilta cilvēku – „zviedru vai īru,” – ģērbtu neuzkrītoši rūpīgi: „Uz krūtīm tam karājas atslēga. Liela tāda atslēga, un viss. Andžejam nekad nebija atslēgas, nebija vietas, kur viņš jebkurā brīdī varētu atnākt un apgulties – horizontāli.”

Atrada, beidzot, vietu…

Manas mājas kreisajā spārnā dzīvodams, Andžejs mēdza strīdēties ar manu kaimiņieni, vecāku lietuvieti, par padomju varu. Viņa to aizstāvēja, viņš bruka virsū. Galu galā, gribēdams kaimiņienei pielabināties, Andžejs vienmēr atcerējās no tiem gadiem kādu nebūt pozitīvu epizodi. „Nujā, sliktie laiki visiem patrāpījās,” – atspēkoja kaimiņiene. Vienreiz viņa teikusi, ka taisās uz *** bērēm *** kapsētā. Andžejs pieteicās viņu pavadīt. „Apbedīs pusdivos.” – „Pašā rīta agrumā, vai?” – apjautājās Andžejs.

Tas ir viņš, ar ko mēs kādreiz klimtām pa apledojušiem tiltiem, un suns klunkurēja mums pakaļ, tikpat vientuļš tajā pavasarīgajā naktī. Andžejs nopirka viņam nedaudz desas, taču tā izrādījās neēdama – derdzās pat klejojošajam sunim, – un tāpēc mums nācās uzdurt padsmit desas ripiņas uz antenām greznākiem automobiļiem, nostellētiem gar Maršalkovska ielu.

 

Turp, šurp un atpakaļ

Nebiju no rīta uzlicis brilles, tad krogā pie poļu un lietuvju robežas izstieptas rokas attālumā lasu – Dienas dupa.

Pierobežas pakalni, kādreiz piederējuši neitrālajām joslām, joprojām turas atsvešināti, no lielceļiem atveldamies bailīgi savu teritoriju dziļumos. Aukstā saule, kad mēs atstājam Budzisko, pagūst uzkāpt mums augstu pāri – un pats pirmais pakalns paver skatienam milzīgus, dīvainas formas vārtus nīkulīgajā žodziņā, kas drebelīgi mūk spokainas, jauniņu egļu un krustu veidotās birzes pusē. Tā kapsētas daļa, kurai ir vārti, pagaidām stāv neapdzīvota, un šajās neskartas zemes gaidās, šajā pārliecinātībā, ka drīzumā kāds nāks pagodināt tās klēpi, pieplaks pīšļiem pie pīšļiem (varbūt pelniem pie pelniem), ir kaut kas mokoši neķītrs.

„Nāves vārti” – izelpojām vienā balsī.

Piedāvāju pusdienot jau pēc Ukmerģes. Gribu uzaicināt viņu pie Hofmaņa, tās apkārtnes slavenākajā restorānā – Pas Hofmaną. Pats Hofmanis, kādreizējais jūrnieks, izceļas gan ar savas virtuves kvalitāti, gan ar to, ka iepatikušos klientus apkalpo pašrocīgi, ļoganā gaitā iznēsājot pa pirātu kubriku stilā ieturētām telpām krūzes ar alu.

Pirms gada vai pusotra biju tur iegriezies divu poļu dzejnieku un vienas dziedātājas kompānijā. Leiši ne visai cieš poļus, tādēļ uzrunāju saimnieku krieviski un, forsējot akcentu, jautāju, kas tās būtu par jūras veltēm, ko viņš varētu mums piedāvāt? „Labākā no jūras veltēm ir gaļa, – zīmīgi atbildēja Hofmanis, – septiņu veidu gaļa!” Viņš iemācīja man šausmīgu lietu: alum klāt piedzert piecdesmitgrādīgo Suktini – malciņš balzāma un malks alus; putna malciņš balzāma un dziļš, ilgstošs malks alus.

Pirms mēneša vai pusotra viens no tiem dzejniekiem, nolaidies un apzināti kultivējošs nabadzību, man teica: „Kad mīžu, urīns ož pēc desas…”

Aiz Jonavas sākas vienlaidu remonts. Smiltis un grants asfalta vietā; luksofori, kas regulē ceļa satiksmi pa vienīgo aktuālo joslu. Vairākos posmos pār asfalta kārtu izliets bitums un uzkaisīti sīki akmentiņi. Zīmes aizliedz braukt ātrāk kā trīsdesmit, taču fūres drāžas pretī, nenometot ātrumu. Izvairīdamies no kārtējās traucošas fūres, Magda bezmaz vai iebrauc grāvī, un viņai nākas izgudrot jaunu taktiku. Kad no pretējā virziena parādās kāda fūre, Magda iebrauc tās joslā un virzās frontālajā uzbrukumā. Viņa ne tikai nepievērš uzmanību bieziem pūtieniem un lukturu biežajai mirkšķināšanai, bet turklāt atver logu un izbāž ārā dūri ar augšup izslietu vidējo pirkstu. Man kļūst amizanti un baisi.

Kādā no asfalta nebeidzamajiem salaidumiem ar smiltīm izpūtējs atsitas pret lielu akmeni, tā caurule atlūzt un gandrīz velkas pa zemi. Es piesienu to ar savu šlipsi – labi, ka uz doto brīdi man ir šlipse – pie kaut kā drošāka automobiļa apakšā, un mēs dodamies meklēt vietu, kurā mums piemetinātu šo rori atpakaļ. Taujāju es. Magda liek man pārrunas uzsākt ar to, ka pie stūres esot māsa. Mūs ilgi dzenā pa sliežu ceļiem pieguļošo noliktavu zonu, kur soli pa solim atrodas it viss, pat kafejnīca ar nosaukumu Ze Best. Tepat augstās grēdās saliktas vecas riepas; dažas kaudzes ieejai blakus, viena cieši pie otras, norobežo stūri, ko mierīgi var uzskatīt par atejas vietu.

(Kad mīžu, urīns ož pēc desas. Tas tā, pie viena.)

Darbnīca beidzot atrodas, Magda iestūrē vāģi padrūmajā garāžā, uzdzenot to precīzi virs remonta bedres. Viņa pamet automobili, kā pamet kažokādas mēteli – nevērīgi, ar mazliet samākslotu atbrīvošanās prieku. Vērojot, kā viņa stāv pie savas mašīnas, saprotu, ka šeit noteikti būs labāk izlikties par viņas brāli esam.

Eju no garāžas laukā. Pie durvīm – ielas skicējums amerikāņu multenei. Kāds čalis baigā vējā aizsmēķē cigareti. Šķiltavas guntiņa parādās un tūdaļ nodziest. Čalis pat necenšas piesegt guni ar roku, nedz pagriezties pret vēju ar muguru. Viņš knikšķina un knikšķina šķiltavu – reizes divdesmit varbūt – kamēr, visbeidzot, cigarete aizdegas. Ar animētu varoni tas montējas šādi: „Klau, ko nu lai darām? – Pag, – atbild varonis, iežmiedzis triecienšauteni starp ceļiem. Dabū cigareti, vējā aizsmēķē – daudzas reizes no vietas. Tad – aizsmēķējis – atbild: neko!”

…Atkal esmu tumsā, skopas dzirksteles – kāds griež metālu, bet droši vien jau metina; divi leiši kaismīgi strīdas, pie kam es atšķiru vienīgi vārdu „vibrācija”. Abi klibiķi, abi divi pievelk kāju, viens – labo, otrs – kreiso. Pārvietošanās padodas viņiem visai smagi, man rodas aizdomas, ka abiem ir protēzes – turklāt no dzelzs, un apspriež viņi neko citu, kā savu ķermeņu mehānisko daļu vibrācijas. Beigu beigās kreiskājainais (vai labkājainais) leitis nez no kurienes izvelk mazu propellerīti un ar žestiem liek noprast, ka tas vibrē („parazitāras svārstības” – tas arī viss, kas palicis pāri no skolas fizikas kursa). „Dieviņ, – domāju, – viņi tak vēl lido!”

Laikam viņi būs sapratuši, ka neesam brālis un māsa.

Pirms aizbraukt (Magda jau sēž mašīnā, savas durvis aizcirtusi), es vienam no viņiem apvaicājos, vai kaut kur tuvumā nav automazgātava?

– Kam tev? Vēl kilometrus divdesmit būs tīrie dubļi, remonts, vietumis tikai smiltis.

– Lūk, gribētos ar kaut ko iepriecināt mašīnu…

– Nu tak iebāz daiktu tai izpūtējā! – iesaka lietuvietis.