Latviete ar saknēm Kurzemē, rakstu prozu, dzeju un lugas. Šajā gadā mana dzejas grāmata Pieres vieta (izdevējs „Dienas Grāmata”) nominēta Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā labākais dzejas darbs.

Sandra Vensko

LOGS

 

„Mammu?” ikreiz domās dzirdu šo balsi, kad mobilais iemirgojas un man zvanītājai jāatbild. Sviedri virs uzacīm, piere smeldz no asins pieplūduma galvā. Vingroju pārāk enerģiski. Tā nevar turpināties. Meita nedrīkst manīt, ka nejūtos labi. Ūdens uz sejas, krāns vaļā, skapītis vaļā, kosmētiskie līdzekļi, maska. Uzlikšu, lai domā, ka esmu aizņemta ar sejas kopšanas procedūru. Ū! Kas notiek? Deguns reaģē ātrāk nekā spēju satvert salvešu paciņu kārbu, kur tas muļķīgais kafijas skrubis, nē… Sasodīts! Dvieli piesmērēt negribas. Nāsis pietūkst, kņud kā būtu apdedzinātas no iekšpuses.

Asinsspiediena lēciens ir straujāks nekā spēju atliekties un mierīgi ievilkt elpu. Tūlīt meitai atbildēšu. Jāsaņemas un ātri, ātri jānoskalo seja.

„Jā? Es te pa vannas istabu…”

„O, nezināju, ka esi aizņemta. Piezvanīšu drusku vēlāk.”

Pī, pī, pī. Pagaidi!

Elpošanas vingrinājumi katru rītu, katru pēcpusdienu. Te es esmu. Vakarā stāvu pie loga un nekad nesagaidu viņa zvanu. Logs. Atveru, žigli aizveru, palieku aiz aizkariem un ļauju gaismai iespīdēt sev acīs. Tas no terases apgaismojuma kaimiņu mājā. Šovakar viss būs citādi. Es pamāšu. Šovakar mana kleita ir maigi vijīga, kokvilna un elastāns, tā glaužas ap pleciem, krūtīm, plandoša, sīkiem ornamentiem dažādās krāsās, pirkta pirms mēs izšķīrāmies. Kad eju pa ielu un vicinu rokas kā spārnus, elpot ir viegli. Kleita ir neatņemama sastāvdaļa manai būtībai, maniem klejojumiem pa parka celiņiem un piekrastes kāpām. Kopš esmu šajā dzīvoklī, pastaigas apsīkušas.

Pil. Pilieni uz rokas, tie atgādina pagātni, pludina bildes no bērnības, kad nokauts jērs gulēja man rokās. Miedzu plakstiņus, saulē raugoties, un vēlējos no saules gaismas kļūt akla. Deguns asiņo, un cenšos miklo straumīti ar delnu apslāpēt, pirkstus nāsīm stingri piespiežot. Mans uzbudinātais ķermenis gluži kā iztapīgs kalpotājs no atmiņu kastes nes un sviež zālē punktainus svārkus. Daudz, daudz punktainu dienu un nakšu. Sīki, melni spīdumiņi, melni lavas gabaliņi birst caur acīm un atgriežas uz zemes, kur silta jēra mugura vīd starp nokaltušiem zāļu stieb­riem. Nez kāpēc redzu melnbaltus attēlus, un tie ņirb manā uztveres laukā kopš brīža, kad asins strūkla no labās nāss sāka skaloties izlietnē. Viss. Novērošanai jādara gals. Nevajag palikt smieklīgai. Neviens nenojauš, cik saspringts bijis šis laiks šajā vietā, kur gaidas pārtapušas par tādu kā apsēstību. Tā var kļūt par nekam nederīgu zāles kumšķi.

Kad lielā meita paziņoja, ka Viga, mūsu jaunākā, varētu dzīvot pie viņas, biju pat priecīga. Māsas satuvināsies, mazā dalīsies noslēpumos, ne tā kā ar mani. Lielā meita Agate ir pieaugusi sieviete, ar Vigu tiks galā. Protams, mēs bijām runājušas par to, ka mana veselība ir sašķobījusies un vēlos kādu laiku pabūt viena. Viga nekontaktēja ar tēvu, necentās iedziļināties, kad pavēstīju, ka esam palikušas divas vien un mūsu dzīve puslīdz kārtībā. Līdz brīdim, kad aptvēru, ka vēlos ieraudzīt viņa seju.

Starp manu un tavu logu ir nepārvarams attālums. Kā ceļa vienam pie otra nekad nebūtu bijis. Tā nav pareizi. Pagātnes silueti ir tik vien kā mans vai tavs augums, mūsu abu iztēle, atsauce uz īstenību. Nav tādas atsauces. Vienīgi logs, kura aprisēs redzu ēnas, viena no tām tomēr neesmu es. Logā cita sieviete. Valda jaunā sieva.

Meita kaut ko jautās, jāsaved sevi kārtībā. Uzmācīgi skaitu dzejoli, ko zinu no galvas kopš satikāmies.

„Es redzu Abesīnijas augstienes,

Es redzu, kā tur ganās kazu bari. Redzu vīģes koku, tamarindu, dateļpalmu

Un tefa laukus zaļganzeltainus viļņojam.

Es redzu brazīliešu vakero,

Es redzu bolīvieti kāpjam Soratas kalnā, redzu, kā gaučo

auļo pa klajumiem, redzu nesalīdzināmo jātnieku ar

laso rokā,

Es redzu, kā pampasos gūsta savvaļas dzīvniekus, lai iegūtu

viņu ādas”.

Valts Vitmens mani mierina, kad sāk trūkt elpas. Skolā man mācīja, ka labi deklamē tas, kurš neizlaiž nevienu vārdu no autora teksta. Nestomās, nežņauga abām rokām savas ciskas. Es mācījos Vitmena tekstus naktīs, kad meitas gulēja ciešā miegā. Šorīt izvilku grāmatu no brūnās ādas somas un atšķīru 90. lapaspusi, pārlaidu skatienu drukātajiem burtiem, nedaudz pabalējušajam papīram. Lapām gar malām iedzeltens tonējums. Man gribējās sataustīt un novērtēt atšķirīgo faktūrā, maigi pieglausties tekstam tajā vietā, kur bija nopilējuši daži pilieni kaisles un sūrmes. Nē, tie nebija sviedri vai spermas pārpalikumi no reizēm, kad mīlējāmies un grāmata izšļuka no pagalvja. Hā. Bija tāds laiks, kad mēs sapņos lidojām un ikdienā nēsājām vienādus džemperus kā apliecinājumu tam, ka esam nešķirami, neatdalāmi viens no otra.

Zāļu stiebri, kaisles pilns dzejojums, emocionāli dzejas stāsti mani satver ikreiz, kad plaušās nespēju dziļi ievilkt gaisu un jūtos atsitusies pret dīvāna stūri laiktelpā pirms daudziem gadiem. Elpas trūkums, astmas tuvums, nenojaustas nāves bailes un vēlme būt ņiprai, veselai un laimīgai, tas viss ir nieks pret loga rūti, caur kuru saskatu cilvēku blakus mājā.

Man vienkārši paveicās. Meklēju sludinājumus, kur tuvumā izīrē apdzīvojamo platību, un uzdūros uz šo. Meklē mājkalpotāju. Izīrētājs atver durvis un norāda uz manu istabu. Vispār viņam nemaz neesot vajadzīga mājkalpotāja. Grasos apcirsties un bēgt, kad vīrietis paceļ roku un norāda uz loga pusi. Jā. Man vajag šo vietu, šo slēptuvi, šo sāpīgo rētu uzirdināt, uzskrāpēt līdz jēlumam.

„Pasaule ir tik maza,” nosmejas vīrietis un, mani uzlūkodams, patausta savu vaigu. Došoties pie zobārsta. Esot kaut kas atgadījies viņa dārgajam zobam.

„Sāp?”

„Jūs taču esat Valda bijusī sieva?”

„Hm.”

„Mēs restaurējām krēslu, ko viņš jums gribēja dāvināt. Lūk, tur tas ir! Uz terases. Apklāts ar ūdens necaurlaidīgu materiālu. Tagadējā negribot to mēbeli savā interjerā. Vai nav labs joks? Dzīvojiet te, kamēr apniks svešos logos skatīties. Es jūs nenodošu.”

Pirmo neveiklību pārvarējusi, iesmejos. Mani neinteresē īrnieka fiziskais mutes stāvoklis, taču skaidrs, ka esmu noskanēta. Galu galā, es neatnācu šī cilvēka dēļ. Es ierados, lai skumtu pēc bijušā vīra.

 

Atceros, reiz tu man mēģināji atpogāt džemperi, kam bija piešūtas pogas. Nevis pogas, lai saturētu auduma gabalus, bet tā, tīri dekoratīvi. Tu knibinājies tumsā gar koka klucīšiem un elsoji kaut ko neganti spīvu par sieviešu apģērbu, par nepraktisko drānu un parāvi mani kā lelli. Tad tas notika. Nestabilais soliņš izjuka, un mēs abi bijām uz grīdas. Viens no mums atsitās pret ledusskapja stūri, bet tā nebiju es. Tavs plecs nobrīkšķēja, un radio iespiedzās. Dievs mans liecinieks, es nebiju radiokastē nevienu iestūķējusi, radio pārraide par mūzikas jaunumiem skanēja ar traucējošu krakšķi, taču tobrīd krakšķi bija visapkārt. Mūsu kritiens bija iekustinājis arī trauku žāvētāju, un šķīvji gāzās uz grīdas, bet karotītes un dakšiņas lēkāja, kā būtu dabūjušas ar gaiseni pa plikiem stilbiem. Virtuves durvīs nostājās Valda mamma un ar ruļļos ieskauto galvu izskatījās vēl sliktāk par mani. Mammai kājās iešļūcamās čības ar bumbuļiem. Bumbulis kā elektrizēts vibrēja tik tuvu pie mana labā sāna, ka sabijos, vai mammas kājai nav piesūkusies milzu ērce. Vēl atceros, ka parķa halāts lielajai sievietei nebija aizpogāts. Skatījos caur pieri uz mammas kājām, man virsū viņas dēls – vīrietis bezsamaņā un nedaudz asiņojošu lūpu. Labi, ka ar troksni ieslēdzās ledusskapis un tad durvīs iespraucās tēvs. Valdi sapurinājis, mani atbrīvojis, ar tēvišķu skatienu mūsu miesas novērtējis, atglauda savus pinkainos, dūnu spalviņām rotātos matus. Varbūt dūnu spilvenam atirusi vīle, nodomāju, un tad atkal mana galva griezās kā propellers, jo bijām izraisījuši vecākos histēriju. Smieklīga iepazīšanās. Vienmēr kāds vēro. Taču, atšķirībā no iepazīšanās reizes Valda vecāku mājās, vērotājas lomā tagad esmu es.

Tas ir āra krēsls, ko tu vakaros novieto terasē ieslīpi manam logam, un man jāatkāpjas, lai nejauši sevi neatklātu. Nedaru neko pretlikumīgu. Nē, nu, gluži godīgi tas nav, jo Valdis jau gadu nav mans laulātais draugs. Nevarēju iedomāties, ka pēc visa, kas mani padarīja grūtsirdīgu, meklēšu veidu, kā pieskarties no attāluma. Man nepietika ar domām, prātu vadīja neremdināma kāre lūkoties cilvēkā, ko biju mīlējusi.

Krēsls bija sadilis un ļoti vecs, Valdis to bija iemainījis pret četrām degvīna pudelēm. Virpinot automašīnas atslēgas vienā, ar otru roku vīrietis stūma dīvaino mēbeli tieši virsū televizora galdiņam. Notraipīts nenosakāmas krāsas pleķiem, krēsls nelāgi smirdēja, kad vīrs azartiskā priekā plēsa nost samta audumu. Kategoriski biju pret šāda krēsla novietošanu mūsu izremontētajā dzīvoklī, kur tajā laikā mitām visi četri. Saprotu, Valdis vēlējās mani iepriecināt, uzdāvinot man šādu īpašu krēslu. Tādu – izvilktu no izgāztuves un ko pats restaurēšot drauga darbnīcā. Tur, neatlaidīgi, sprīdi pa sprīdim, kasīšot nost uzslāņojumus, tad rīvēšot, berzēšot ar smilšpapīru kājiņas, atzveltni, roku balstus, pamatīgi visu pulēšot, izpucēšot katru ornamenta rozīti, katru grebuma iedobi. Es neskanīgi iesmējos – lauvas kājas tiks pakļautas epilācijai un pedikīram. Un tad tas notika.

Valdis atslēgas nometa uz galda, nopurināja gaišos matus, izslēja vareno augumu gluži kā cīkstonis ringā un, pagriezies pret istabas durvīm, izvilka savu atvāžamo medību dunci. Pēdējā brīdī pirms vīrs triecās pret durvīm, pieskrēju viņam klāt, parāvu ar spēku nost no ozolkoka imitācijas grebumiem, lai mans mīļotais, lieliskais vīrietis neizietu cauri pres­kartona pildiņam un nenonāktu reanimācijā. Tas bija pareizs un taktisks gājiens.

„Kāpēc tu noniecini veco meistaru darbu?”

„Tev nav sajēgas par mūsdienīgu, urbānu mitekli!”

„Mums nav nekā īsta, nekā paliekoša, fundamentāla. Vienīgā reize, kad cenšos tev pierādīt, kā jāveido miteklis, ar kādu rūpību jāizvēlas dizaina elementi, tu mani pasūti.”

„Valdi, nedzer, lūdzu!”

Valdis zibenīgi apsviedās uz papēža un metās mani žņaugt. Pārsteigumā nepratu pašļūkt sānis, satvēris aiz matiem, vīrs vilkšus vilka guļamistabas virzienā. Paldies visiem labajiem gariem, ka mājās bijām divi vien.

„Nē!” kliedzu, cik spēka, kaut gan ļoti labi sapratu, kas sekos. Mežonīga iekāre, rokas pret gultas galvgali, kājas plati un sēkla jau pludoja. Tāds viņš ir, triekt sievieti matracī tik dziļi, ka pēc mīlēšanās jāspēj izkārpīties no gultas, neievainojot ne savu, ne otra pašcieņu. Logs. Taustos pēc zaļganā krājuma, Kurta Fridrihsona ne ar ko nesajaucamais māk^­­slinieka rokraksts pielīp pirkstiem, aiz krāsām kāds katru vakaru iezīmē kādu zāļu stiebru. Trausluma pavediens ievijas tieši sirdī. Atbildes neseko. Taujāt tukšumā nav vērts.

Neapzinīgām kustībām slauku no sejas pielipušos kafijas graudiņus, želejveidīgo masku zem tās, šķiet, nokasīšu visu veco ādu no sejas nost, un deguns atgūs normālu formu, asinsvadiņi saaugs, saāķēsies atpakaļ jaunības laiks. Normāli. Elpa kļūst rimtāka. Meita zvanīs. Protams, intuīcija man laba, tikko iedomājos, zvans notinkšķ un es jau pieploku meitas balsij. Nē, mēs runāsim bez acu kontakta.

„Mammu?”

„Jā, meitiņ,” izpūšu no plaušām gaisu, izelpa, ieelpa, eeee… vienu, otru, vēl trešo reizi. Miegs. Dīvains nogurums, neizturams spēka zudums organismā! Klausos balsī, atrodu tajā visus sev tīkamos nokrāsu toņus. Elpa pamazām atjaunojas, bet acīs ņirb, un sirds jau ieskrējusi rīklē.

„Mammu, tu nepareizi dari. Beidz slēpties. Tev jāatgriežas savā dzīvoklī un jāpārtrauc citu cilvēku izsekošana.”

Bāc. Kā viņa zina, kur es esmu? Pareizāk sakot, tālrunī nedrīkstu izklausīties savārgusi. Paķers māšeli un brauks uz dzīvokli, kur jau mēnesi neesmu iegriezusies. Pat nezinu, cik bieza putekļu kārta klāj manu dzīves telpu.

„Mammu?”

„Jā, runā vien.“

„Mammu? Viga mani neklausa. Pasaki man, kā lai mēs dzīvojam?”

„Vigai vajag māsu, nevis mammu. Tā Viga sacīja. Es respektēju tavas māsas izvēli. Tu piekriti. Viga kategoriski paziņoja, ka dzīvos kopā ar māsu, nevis mani. Jūs strīdaties? ”

„Mammu, nu nesāc atkal. Es nevaru uzņemties atbildību… par jums abām. Tu zāles lieto? Ar darbiem tiec galā? ”

„Jā, es visu kontrolēju.”

“Tu zāles lieto? Atbildi, lūdzu!”

„Man nav tev jāatskaitās. Asiņo deguns.” Skaļi izteikusi frāzi, jau nosodu sevi par izpļāpāšanos. Es gribu mieru, klusumu, saticību.

„Kad tas notika? Vakar? Šodien? Kāpēc neteici man ātrāk? Stulbi liec man justies. Un ko es Vigai paskaidrošu tagad? Sāksies histērija, kašķi par mācībām. Jūs abas esat vienādas. Kašķu kules.”

„Jā, tev taisnība. Tādas mēs esam.”

„Mammu… Bet tev jāzvana, ja slikti jūties.”

„Es jūtos labi!“

„Goda vārds, jūtos kā tētis. Eh. Tagad beigšu tevi tirdīt. Vigai jāpaskaidro matemātikas uzdevumi.”

„Paldies.”

„Saņemies, mammu. Mums ar Vigu viss būs labi. Nemirsti tikai atkal. Labi? Piedod. Ata.”

„Kā tev pašai? Nenospied vēl podziņu! Piedod.”

„Elpoju, strādāju. Vigai, mammu, ir divpadsmit gadi. Viga saprot, ka dzīve vēl nav īsti sākusies. Viga ir tikai bērns. Viga apmeklē pulciņus, zīmē, dzied, Vigai ir viss, ko meitene tādā vecumā var gribēt. Jā, viņa tagad atsakās ēst gaļu, neviens viņai neko neuzspiež, māšuks neēd olas, neēd rasolu un nedzer saldinātus dzērienus. Tikai svaigi spiestu sulu. Kādu? Viga man līdzās komentē. Apelsīnu, protams. Man šovakar, varbūt pat naktī, ir jāpabeidz džemperis. Jā, vēl gribēju pasacīt, ka tu viņu pazīsti.”

„Indētāja.”

„Mammu, tā sieviete, viņa nevienu negribēja noindēt. Tas bija pārpratums. Tas bija pārpratums! Viņa tikai gribēja paskaidrot, ka tētis… Mammu? Tev jāpaguļ. Varu aizbraukt. Pēc stundas. Ieiešu dušā un tad. Saproti, es visu noskaidroju.”

„Tu esi indētāja. Tā sieviete tev patīk?”

„Mammu… Par ko tu sadusmojies? Neraudi. Tavs cukura līmenis. Piedod! Nepieminu slimības, nepieminu procedūras, nepieminu… Dzirdu, tu elso. Izbeidz! Tikai nesaki, ka mirsi. Jā, es pacietīgi gaidu tavu atnākšanu no tās pasaules malas, kur vēl neesmu bijusi, tomēr zinu, kā tur izskatās. Vēroju jūsu dzīvi. Tā nebija ideāla, mamm. Nevienu mirkli neesmu pārstājusi tevi mīlēt. Kur tu esi, mammu??”

 

Es labi zinu, ka tu redzi mani. Tu vakaros ieslēdz spuldzīti uz terases, kādu laiku uzturies tur un neveikli kaut ko kārto. Krēsls nobrakšķ, atzveltne atkrīt, atdalās divas daļas, vieta, kur atspiesties mugurai, paliek tev rokās, un otra – sēdeklis, kas mīksts, pufīgs un apvilkts ar ūdensnecaurlaidīgu materiālu, tas uzkrīt tev uz kājas. Smieklīgs skats. Neizdzēs uguni, mīļais. Parunāsim no attāluma. Jā, jā, es esmu sapratusi, ka tev ir cita sieviete, cita ģimene, citas mājas. Es jau arī atradu citas mājas. Atvaino, tā sanāca, ka mūsu logi atrodas tik tuvu. Es noīrēju istabu, kā izrādījās, saimnieks ir tālbraucējs šoferis, reizi pa reizei viņš šeit iegriežas, un tad visam jābūt sapostam, smaržīgam. Jūs esat tikušies. Varbūt draugi. Mani tas neinteresē. Man vairs nav tik vientuļi. Gaidu. Meitenes arī veselas un laimīgas, ka mamma vairs nesēro. Protams, man bija skumji vienai, ilgi un ne bez dusmām pārdzīvoju šo jocīgo laiku. Es piedodu tev visu to, ar ko esam bijuši neapmierināti, kas mums ir traucējis dzīvi padarīt spilgtu un krāsainu. Man joprojām ir darbs, un tajā es ienirstu, lai neko nedomātu. Ierokos darbos līdz saknēm, kā tu labi saproti, grāmatas ir jādigitalizē, jānotrauc katrs puteklītis. Šovakar logs būs atvērts un tu man pamāsi. Tad es zināšu, ka tas krēsls patiešām bija domāts man. Ka viss patiesībā bija mans un tavs pašlepnums. Atceries? Mēs sastrīdējāmies veikalā, kad tu man jautāji, vai es vēlos dzīvot kā karaliene? Tu uzbāzi man galvā puķupodu un smējies. Tad tu smējies, ka iluzionisti mānoties. Ka neko tādu tu nespētu man publiski nodarīt. Tu nemaz nebiji labs iluzionists, tāds viduvējs. Tagad laikam patiesi restaurē mēbeles un labi pelni.

Kāda jēga? Kafijas skrubis un saņurcītas salvetes.

 

Logs ir vaļā un meitas nezvana.

Kopš es sadzinu pēdas Valda jaunajai dzīvesvietai, pagājis tieši gads. Man nemaz nebija kauns viņu novērot. Klusībā pie sevis gaidīju, vēlējos redzēt, notvert mirkli, kā vīrietis pazemos to sievieti, ar kuru tagad dzīvo blakus mājā. Sieviete izsauca policiju. Stāvēju aiz aizkara un raudāju. Man bija žēl sevis, žēl manu meitu, nedaudz žēl dzīves. Nu jau atkal ir labi. Es satraucos par visu.

Valda vecāki nebrauca ciemos, bet sazinājās ar mani vai dēlu telefoniski, iztaujāja, kā mums klājas, un par mums visbeidzot aizmirsa. Man tas šķita saprātīgi. Būtiski ir nejaukties savu pieaugušo bērnu personīgajās aktivitātēs. Lēmumus pieņēmu es, tas bija tā fatāli. Neiebildu arī pret krēsla esamību mūsu mājvietā, tomēr šī kāzu dāvana mūsu dzīvē tolaik vairs neiederējās. Logs iečīkstas. Nē, grīda. Klikšķis? Kas tas?

„Mammu?”

„Kā tu mani atradi? Kā iekļuvi? Tu mani izseko? Tev taču jāstrādā, jāpabeidz to jaku adīt. Nāc, sēdies! Cik labi, meitiņ, Viga, tu arī? Kā… kā jums tas izdevās?”

„Tu nedrīksti te viena palikt, mammu.”

Vigas zirgaste pieglaužas manam vaigam, sēžu starp meitām, mūsu mati izklājas vienmērīgi pāri pleciem, gluži kā saules stari virs jūras. Mana lielā meita Agate ir piekļāvusies cieši jo cieši klāt, mazā ielien padusē, un tad vējš ieskrien telpā, izvējojas viss. Agate patausta manu degunu, tad izvelk mutautiņu. Tas ir auduma gabals, ko reiz viņa pati izšuvusi. Nedrīkstu piešņaukt sakaltušām asinīm, kur nu vēl puņķiem.

„Tev vajadzēja mums pateikt.”

„Ko pateikt?” Atbildi zinu. Valdis ir mani pamanījis, logs taču neko nenoslēpj.

„Es tavā vecumā biju pavisam savādāka.” Agate saldi smaržo. Pēc mandeļu piena.

„Protams. Viga man izstāstīja. Tev esot astma. Ārsts esot konstatējis, bet tu nelietojot zāles. Nesaprotu tavu ietiepību. Vai tev veco grāmatu apstrāde izraisa alerģiju? Tā ir? Viga nav vainīga, ka tu nespēj tikt galā ar dzīvi, mamm. Lai kā viņa centās būt paklausīga, tu māšuku atsūtīji pie manis, lai netraucēti ilgotos pēc tēta. Ko tu te vispār dari? Binoklis. Par mani tu padomāji?”

„Nē. Tagad gribu beidzot izlasīt grāmatu.“

„Tu taču zini no galvas visus dzejoļus! Tev nav jānomirst mums visiem par spīti, mamm. Aizvēršu logu. Vai tas tur, uz terases, ir tētis?”

„Jā, Agate. Beidz kārstīties pa logu, cilvēki var nesaprast. Ka neizsauc policiju.”

Agate manī sen vairs neieklausās. Skat, pārliecas pāri palodzei un māj Valdim. Nāc šurp, mazulīt, un Viga pieglaužas manam vēderam, un es vēlos, lai šis bērns dzīvotu manā dzemdē, lai manas meitas atrastos tik drošā attālumā no pasaules sāpēm, kā saules gaisma no manām acīm naktīs. Ja viņi visi zinātu, ka Valts Vitmens ir mīlestība, nekāds attālums mūs nešķirtu un mēs kopīgi skaitītu vārdus:

„Tu, kas gulēji visu nakti augstu gaisos,        

augstāk par vētru,

Tu pamodies atjaunots – un nu atkal

lidojumā ar saviem

Brīnumainajiem spārniem.”