Inguna Bauere
ĢIMENES
SVINĪBAS
Kas būtu brīnums? – Tas, ja aita trenktu vilku.
/Kaudzītes Reinis /
Modri iekrita saulainā atvasaras svētdienā, nākošajā dienā pēc
kartupeļu talkas, un Māmule Olga uzstāja, ka znota vārda diena
jānosvin pa godam. Tepat Pirktiņos, viņa teica, pašu ģimenes
lokā. Pa dienu lai katrs atpūšas, kā grib, bet vakarā jāsanāk
kopā. Kā kārtīgai ģimenei pieklājas.
Mežu galotnes novakara saulē jau krāsojās sārti zeltainas, kad
beidzot viss bija gatavs, un Jansonu māte kopā ar vecāko meitu
Gunitu, gaviļnieka sievu, izgāja pagalmā atvēsināties pēc
karstajiem virtuves darbiem. Liegs atvasaras vējiņš pār ezeru no
kaimiņmājas atšūpoja žēli vilktu dziesmu: „Lido, mazā kaija,
lido tālu prom ...”
„Nez, ko ta’ šie svin? Neviena jubilāra tak Aizezeriešos nav,”
Māmule pabrīnījās, nosēja priekšautu un, piegājusi pie ūdens
baļļas, uzšļakstīja pa druskai veldzes uz kakla un vaigiem.
„Gan jau, ka skaudības pēc traci ceļ. Vienkārši mēģina ieriebt,
ka šovakar neaicinājām ciemos,” Gunita atmeta.
„Ko tu šovakar tāda nervoza?”
„Liecies mierā, mamm. Viss ir kārtībā,” Gunita, loga stiklotajā
rūtī lūkodamās, piekārtoja matus.
Grumbas nevarēja redzēt un maisiņus zem acīm arī nē.
„Ir nu gan jocīgi cilvēki. Laikam iedomājas, ka bez viņiem nekas
nevar notikt. Atnāca vakar talkā, labi. Paldies un sveiki, tā
sacīt. Vai tālab mums tie plebeji tūliņ uz katru godu jāaicina
kā nezin kādi radinieki?” iznākot pa durvīm, abām sievietēm
pievienojās Gunitas māsa, rīdziniece Zeltīte.
„Ko mēs vēl gaidām?”
Zeltītes balsī skanēja aizkaitinātas notis. Zeltītei nepatika
laukos, godīgi sakot, pat riebās, un viņa bieži brīnījās, kā
māsa šo dzīvi spēja izturēt. Ar tādu ņuņņu, kāds bija Modris?
Piedevām zem viena jumta ar mammu.
„Intu un Ritvaru. Varbūt Sarmīte arī būs,” Gunita rātni
atskaitījās.
„Nu, sievietes? Par ko spriežam?” nezin no kurienes pagalmā
uzradās arī vecais Jansons, Māmules vīrs Gunārs.
Nupat viņi ar šodienas gaviļnieku, znotu Modri, sieviešiem
nemanot, aiz mājas stūra slepus bija iemetuši pa glāzītei. Nu
labi, pa divām, bet varbūt saskrēja i visas trīs, vai ta’ kāds
skaitīja? Un Jansonu tēvam iegribējās pateikt savu vārdu:
„Man tā rādās, ka kāds te tikko kaimiņus aprunāja. Tas gan nav
smuki. Ja jau vārda diena, tad var nākt arī nelūgti. Ēdamā un
dzeramā mums taču netrūkst.
„Kam rādās, tas nav vesels, papiņ,” Zeltīte visgudri nošķobījās.
„Pipars tev uz mēles, vecais! Tā tikai vēl trūka, lai visi, kam
nav slinkums, saskrietu pie Modrīša,” Māmule izšāva kā no
plintes.
Noklabēja dārza vārtiņi, un pensionētā direktore saraustīja
kuplo krūtežu, piekārtojot mākslīgo ziedu pie žaketes atloka.
Viņai vēl daudz būtu ko teikt savam stulbajam vecim – par
vīriešu īso prātiņu un muļķīgo domu gājienu, par to, ka nauda
neaug kokos un tā tālāk, bet sakāmo nācās apraut pusvārdā. Kā uz
burvju mājienu Pirktiņu vecās saimnieces sejā iegūla starojošs
smaids:
„Vai, re, kur Intiņa un Ritvariņš atbraukuši! Nu, sveiki,
sveikiņi, laipni lūgti mūsmājās. Un Sarmīte, bērns, arī līdzi,
kāds prieks! Vai, kāda tu liela meita izaugusi! Kurā klasē tad
esi?”
„Septītajā,” meitēns negribīgi noburkšķēja.
Ja viņu neinteresētu Jansonu Osis, ar kuru vasarā sadraudzējās
un tagad paslepus apmainījās mobilā zvaniem, nemaz nebrauktu
vecākiem līdzi uz laukiem.
„Ejiet vien tālāk, ejiet, mēs jau visi gaidām, ir pēdējais laiks
sēsties pie galda, tupenīši dziest,” mājas māte nelikās skuķa
īgnumu manījusi.
Inta un Ritvars, Gunitas un Modra ģimenes draugi, paņēmuši meitu
pie rokas, paklausīgi devās uz goda istabu, kur pārējie jau
nogaidoši mīņājās, ziktēdami pavēli ieņemt vietas pie mielasta
galda. Balts galdauts, kristāla trauki, sveces caurspīdīga
stikla svečturos – viss godiem krātais un gādātais nebija
žēlots, un pat Sarmīte noelsās vien. Nervozi burzīdama rokās
košā pušķī sasieto asteru kātus, Inta saprata, ka viņu Modrim
gādātā dāvana ir par daudz pieticīga. Vai varbūt te tika svinēts
kaut kas īpašs, par ko viņai netika paziņots?
„Nē, nē, nevajag satraukties, viss ir pareizi. Modrim vārda
diena, nekas vairāk,” kā draudzenes domas nolasījusi, viņas
plecu noglauda Gunita.
Inta tomēr jutās jocīgi. Godīgi sakot, šajā brīdī, šajā vakara
stundā viņi ar Ritvaru nepavisam negribēja atrasties šeit, bet
gan savā dzīvoklī pie televizora – divi tūkstoši trešā gada
divdesmitais septembris, Latvijai tik izšķirīgs mirklis, lielā
tautas nobalsošana par „jā” vai „nē” Eiropai! Intai gribējās,
lai ir „jā”. Bet Gunita jau vienmēr panāca savu. Piezvanīja un
uzstādīja ultimātu – vai nu jūs esat draugi, vai...
Viņas ar Gunitu bija kopā no bērna kājas, pašķīrās tikai, kad
Inta apprecējās un pārcēlās pie Ritvara uz Cēsīm. Eiropa nekur
neliksies, viens cilvēks svarīgajā procesā tāpat neko neizšķirs.
Un Inta atlika darbus, atlika arī nodomāto televizora
skatīšanos, saplūca dārzā puķes un devās uz Pirktiņiem. Ritvars,
pukstēdams par dārgo benzīnu, paklausīgi brauca līdzi, un arī
Sarmīte, kuru laikam interesēja Oskars.
Vienīgā šampanieša pudele, Gunitas mammas sīvo acu pavadīta,
tika novietota uz sniegbaltā galdauta. Šajā godīgo atturībnieku
ģimenē neviens „to burbuļūdeni, no kura tikai galva sāp,”
nelietoja, bet Inta Ritvaram tomēr palūdza nopirkt tieši
šampanieti – tā teikt, katram gadījumam. Referenduma
priekšvakars, un ja nu balsošana vedīsies kā cerēts, kas zina,
varbūt pat Jansoni nesmādēs dzirkstošo prieka lāsi?
Viesi tika sasēdināti noteiktā kārtībā. „Vai, man jau laikam
nevajadzēja speciāli censties, bet nu, kad jau, tad jau,” Gunita
vidžināja, kamēr visi sameklēja savas vietas. Modris pats kā
gaviļnieks galda galā. Ritvars blakus Intai pie viņas kreisās
rokas, Sarmīte „bērnu galā” kopā ar Oskaru. Vectēvs Gunārs tika
iespiests blakus Māmulei – ja gribēs dzert, mūris viņu sargās.
Jansonu ģimenē vīrieši nemēdza pacelt balsis.
Salātu bļodās ātri uzradās robi, kotlešu un karbonāžu kaudzes
sakritās, un Māmule vērtēja, ka svētki būs izdevušies. Sienas
pulksteņa durtiņās iečiepstējās dzeguze.
„Eu, mammu, slēdz iekšā!” Oskars pēkšņi nometa dakšiņu un pamāja
uz televizora kasti. „Tūliņ dos vaļā par referendumu. Tas
jāredz.”
„Kurš teica, ka jaunatnei nerūp politika, tikai datori un
datori?” mazdēlu slavēdama, iemurrājās Māmule.
„Te jau tāpat nav ko darīt, tad labāk televizoru paskatīties,”
piebilda Sarmīte.
Inta, pūlēdamās notušēt meitas nepieklājību, strauji pacēla vīna
glāzi. Sarkanais šķidrums bīstami sašūpojās, kaut arī bija
ieliets „tikai simboliski”. Pirktiņos sievietes ar alkoholu,
saprotams, bija uz jūs.
„Par mūsu gaviļnieku Modri un viņa burvīgo ģimenīti! Urā!”
Modris saviebās un paskatījās uz Gunitu, kura demonstrēja savu
vismīļāko smaidu. Šajā brīdī visiem jāredz – viņi tiešām ir
stipra, skaista un laimīga ģimene! Savādāk NEDRĪKST būt!
Visi iedzēra. Pareizāk sakot, vīrieši iedzēra, bet sievietes
apslapināja lūpas vīnā. Inta zem galda zīmīgi piebakstīja vīram.
„Kas ir?” viņš pieliecies nočukstēja.
„Ielej man vienu glāzi šņabja, citādi es te neizturēšu ilgāk par
desmit minūtēm.”
Ritvars paklausīja un piecēlies grasījās papildināt arī citu
glāzes. Pēkšņi visi tā kā sarosījās un atdzīvojās. Oficiālā daļa
beigusies! Zeltīte ar garu, sarkani lakotu nagu zīmīgi norādīja
uz konjaka pudeli, ko Māmule tālredzīgi paslēpusi aiz sekcijas
stikliem, un Ritvars ielēja arī viņai.
„Vai, negāz tik daudz, es piedzeršos,” Gunita čivināja, turēdama
rokā nu jau pilnu vīna glāzi un turpinādama hipnotizēt Modri ar
savu mīlestības pilno skatienu.
Par ko viņš domāja, ka vispār nereaģēja uz notiekošo? Vai atkal
par VIŅU? Nu nē, vienreiz tam jāpieliek punkts!
„Modrīt, pasaki, par ko tu domā? Izstāsti mums visiem,” nolikusi
tukšo glāzi, Gunita mīļi pieglaudās vīra sānam. „Tu taču esi
jubilārs. Mēs gribam zināt,” viņa nevainīgi piemetināja.
„Neko nedomāju, liec mani mierā!”
Pie galda iestājās nogaidošs klusums, skanēja tikai diktoru
balsis televizorā, kura ekrānam pielipuši abi bērni.
„Kāpēc tu tā pret mani izturies? Es taču tā centos, gādāju,
gatavoju, te taču viss notiek tevis dēļ...” Gunitas sakāmais
noslāpa aizturētās asarās.
„Vai es tev to lūdzu? Man tas teātris nav vajadzīgs,” atgāzis
galvu, Modris ielēja rīklē šņabi.
„Bet, Modrīt!” arī Māmule attapās, ka vilciens izlecis no
sliedēm.
Modris piesvempās kājās. Nē, viņš skaļi nebļaus, lai nesauc viņu
par Modrīti, tāpat jau visi blenza kā auni uz jauniem vārtiem.
Un mīļā sieva tā arī paliks nezinot, cik ļoti viņam te viss
riebās. Viņš klusēs kā parasti, kā vienmēr. Modris Jansons, ko
domājies! Pat veco, labo uzvārdu viņam bija atņēmuši! Gaida
teica – par muļķi pataisījuši, zem tupeles pagrūduši, kur esot
viņa pašcieņa, kur pašlepnums?
Televizorā nomainījās bildes, un apjukušie svinētāji stīvi
pievērsās jaunākajām ziņām. Māmule aizsoļoja uz virtuvi pēc
ēdienu papildinājumiem. Izmantodams gadījumu, Gunārs pārsēdās
tuvāk Ritvaram, un abi ieņēma pa mēriņam, ko Inta izlikās
neredzam. Zeltītes vīrs Juris acīm redzami garlaikojās, jo viņš,
nabags, bija „slims ar nierēm” un alkoholu nelietoja nemaz. Drīz
jau brauksim, Zeltīte viņam miedza ar aci, kas zem koši tonētā
plakstiņa jau mazliet saduļķojusies no izdzertā konjaka.
Modris lēni apsēdās atpakaļ jubilāra krēslā. Gunita klusi
slaucīja asaras.
Krietna stunda bija godam atsēdēta, „Panorāmas” Arnis televizora
ekrānā aizgūtnēm ziņoja par jaunumiem Latvijas valstī. Visi
pieklājīgi klausījās, vienīgi gaviļnieka sievastēvs ar savu
blakussēdētāju Ritvaru apsprieda copes lietas. Zeltīte pūlējās
saregulēt skaļumu, tomēr nespēja pārtrumpot abus makšķerēšanas
entuziastus. Beidzot viņa piegāja runātājiem no mugurpuses un
iebakstīja tēvam sānos:
„Vai jūs abi, lūdzu, nevarētu klusāk debatēt? Mēs citi gribam
paklausīties ziņas.”
„Eu, ielej man, meit, labāk vienu čarku! Citādi šitā svinēšana
mani piebeigs.”
„Tēti, tu tiešām nevari klusāk? Tev kauns nemaz nav? Tu te
taisies piedzerties, vai? Mamma dusmosies.”
Gunārs nokremšļojās. Tukša runa. Kā jau sieviešiem.
„Ielej, vecais, granapipku, naudu nežēlo,” viņš iedziedājās, bet
tūliņ apklusa, vairāku sievišķīgu acu pāru durto šķēpu krustu
šķērsu sacaurumots. Modris, pievilcis tuvāk pudeli, dzēra bez
tostiem. Gunita skaitīja glāzītes. Viņa jau nu vislabāk zināja,
kurā mirklī drīkstēs vīru aizregulēt uz gultu.
„Mammu, laikam jau mēs te nevarēsim televizoru cilvēcīgi
paskatīties, labāk brauksim mājās,” Zeltīte pieliecās pie
Māmules auss. „Tētim arī nevar vairāk dot dzert, prātu jau
izkūkojis, jāvāc uz prom, kamēr vēl pats var paiet.”
Māmule piekrītoši pamāja. Kurā brīdī kontrole bija izslīdējusi
no rokām? Kad Modrītis tik neglīti izrunājās? Nabaga Gunitiņa,
nez kāda muša znotam iekodusi, ko?
„Bet kā lai tik ātri ceļas no galda? Gunitiņa vēl ņems ļaunā, tā
gatavojusies, centusies,” viņa paskaļi čukstēja jaunākajai
meitai ausī.
Zeltīte sazvērnieciski pielika pirkstu pie lūpām un tad platu
muti skaļi nožāvājās:
„Šausmas, kā man nāk miegs! Un galva arī sāka sāpēt. Nevajadzēja
vīnu ar konjaku jaukt.”
Māmule uzreiz uzķēra sakāmo:
„Tad jau mums pamazām jāprotas, meitiņ. Eu, tēvs, met mieru
dzeršanai, celies un ejam pavadīt rīdziniekus, Zeltītei miegs
nāk.”
Gunārs izbrīnījies paboķēja uz sievu, bet tad sarāvās kā bites
dzelts, jo saņēma dunku sānos no meitas.
„Kā teiksi, Olgiņ,” viņš novilka un bēdīgi paskatījās uz
pusizdzerto pudeli.
Gunita gan mēģināja iebilst, taču nesekmīgi, un tūliņ kājās
cēlās arī visi pārējie. Esot jau tā kā laiks prasties. Kamēr vēl
saimnieces visus galdus noridāšot, kamēr pie miera tiks…
„Nē, nu ārprāts. Ēdamais paliek neapēsts, dzeramais neizdzerts!
Vismaz šampanieti ieliesim uz ceļakāju! Modri, še, rauj vaļā, es
sameklēšu glāzes!” Gunita apņēmīgi sarosījās.
„Es tak teicu, ka jāuzaicina kaimiņi. Tagad atdos suņiem,”
vecais Jansons purpināja, bakstīdams ar dakšiņu kotleti, kuru
tomēr beigās atstāja uz šķīvja.
„Ko nu, ko nu, nevajag to šampanieti, man no viņa vēl vairāk
galva sāpēs, liec nost,” Zeltīte atgaiņājās.
„Pareizi, neviens tāpat nedzers, pietaupiet jaungadam, Gunitiņ,”
Māmule atbalstīja jaunāko meitu.
„Kas gan tā par tādu māju, kurā nedod ceļakāju,” iedziedājās
Modra sievastēvs, un Zeltīte sagrāba papu zem elkoņa.
Viņas vīrs Juris bezpalīdzīgi noskatījās. Šeit visu kārtoja
sievietes, labāk nejaukties. Kaut ātrāk tiktu Rīgā, gultā iekšā
un miers.
Inta un Ritvars zīmīgi saskatījās. Modris stāvēja, vienā rokā
turēdams neatkorķēto šampanieša pudeli, otrā Gunitas padotās
kristāla glāzes. Juris vilkās uz mašīnu, vicinādams sieviešu
rokassomiņu un muļķīgi smaidīdams, kamēr Jansons – seniors tika
nogādāts uz atpūtas telpām bābiešu konvoja pavadībā.
„Matriarhāts,” Ritvars izmeta. „Cerams, tas nelīp kā slimība.”
Intai sanāca smiekli. Pustumsā viņa redzēja, kā Sarmīte,
saķērusi Oskaru aiz abām ausīm kā spēļu lāci, pievilka sev klāt
un, pārākuma apziņā starodama, skaļi nobučoja.
