Dagnija Dreika
PROVES UN SAVĒRPUMI
ESEJAS
Atzīšanās un lūgšanas
Es nezinu neko. Es neesmu nekas. Es negaidu nenieka,
tik vien kā reizēm redzēt šūpojamies ligzdu kādu
tur, rožainajā papelē, vai lūkoties, kā prom pa balto ceļu iet
vecs klaidonis ar kājām savainotām, spožām brūcēm klātām.
Ak Dievs, man atņem lepnumu, kas mani saindē!
(Fransiss Žams[1].
„Lūgšana, lai atzītu savu nezināšanu”. Šeit un turpmāk
atdzejojusi no franču valodas autore.)
Papeļu aprises un perēkļus es redzu sapņos, kad zemapziņa mēģina
sakārtot pa plauktiņiem nevērīgi sazlaņķētās lietas, kuras
neesmu vīžojusi ievadīt kādā sistēmā. Smadzeņu dators strādā
visu nakti, es pamostos un saprotu, ka atkal nekā, secības nav.
Dzīves loģika neatbilst prāta spriedumiem. Tam, kas jau ir
noticis, nav vietas nekādos sarakstos un sainīšos, sistēma
„uzkārusies”. Kas bijis, tam būs palikt, kā ir.
Rudens izdzenā vasarojušos iemītniekus no ligzdām, šie drīz
lidos prom, vēl atlicis tikai īss laiciņš, kad pavingrināt
spārnus tiem, kas ilgi un tālu laisties nav raduši. Es gan esmu.
Mīlu lidmašīnas, mākoņus dažādos toņos, pat tālu zibeņu un
ugunsgrēku atspīdumus naktī. Ir gadījies būt gaisā, kad aiz
kalniem krīt bumbas – ak, pasaulīt – Balkānu kara laikā.
Ceļš tik balts, ka žilbst acis. Jā, esmu pratusi nākt un iet
tad, kad pienākas, nemaz negrasos ļaut, lai tie citi izlemj manā
vietā. Un tā, atkratījusies no vēlīnām un raižpilnām domām,
atkal tēloju apkārtklīdēju un dodos prom neatskatoties. Mēs
lolojam ilūzijas, ka paši visu nosakām, no mums atkarīgs, kas
būs – bet nekā! Īstenība aizslīd, tā aizmirsīsies – agrāk vai
vēlāk. Vai arī ne. Liela daļa no atmiņu krājumiem ir
nesasniedzama, norakta. Gan jau kaut ko izvilkšu, kad vajadzēs.
Viens patmīlis teica – šim esot žēl, ka ne jau viņš izšķīries,
kad ejams. It kā tam būtu kāda nozīme. Viņš nezināja, ka melus
esmu atmaskojusi tūlīt, neraugoties ne uz kādu Venēcijas
karnevālu. Gondolas un maskas – tas ir jauki, bet… kas paslēpts
zem greznajiem tērpiem? Pēc kā ož melnais ūdens zem ķīļa?
Mums raksturīga alošanās. Šķietami redzam, taču ne patiesību.
Bet kaut kur zemgrīdē straume strādā. Valdniece Zemapziņa vada
savas lellītes, kā tai tīk. Tās impērijā ir savi likumi, tie var
nozīmēt jebko. Ir cenzūra un cietumsargi, sārņu glabātavas, kur
ieeja liegta, pagrabi ar dēmoniem, rūpju noliktavas un bēdu
iztika kārbiņās ar etiķetēm, kuras var nomainīt, kad tā šķitīs
ērtāk.
Šajos mūros ir daudz dobju atbalsu, pazīstami soļi, laika
šalkoņa.
Mēs dziedam, bet melodija nogulst tur kaut kur. Mūsu lūgšanas ir
paviršas un virspusējas, tādēļ maz palīdz.
Imperatore izlemj, kas mēs esam un kādi. Viņa ir mūsu patiesais
„es”, lai ko paši par to teiktu.
Atziņa ir viena – nezināšana. Tā gondola nogrima, to sen
pārklājis smakojošs ūdens. Tam cilvēkam noticēja citi, bet ne
es.
Un, rau – putni aizlidojuši, viesulis drebina tukšās ligzdas,
kurās kāds nieks dūnu vēl atlicis, lai sasildītu salstošu
dvēseli. Papeļu stāvi joprojām turpat, kur bijuši. Kur un kad
esmu redzējusi šo vietu, ko tur darījusi?
„Vēja slota, beidz skriet pa gaisu!” kārtējais pamācītājs
piekodina. „Tev jānāk pie prāta!”
Bet – katrs turas pie savas lepnības, ja tā ir viss, kas šim
pieder.
Index librorum prohibitorum
Jā, savs aizliegto grāmatu saraksts ir arī man. Tās, kuras ir
muļķīgas, sarakstītas bez sirds klātbūtnes, dzimušas no tukšuma
un garlaicības – no nekā, ir pilnas ar meliem un patiesības
sagrozījumiem, tādēļ nespēj nenieka iemācīt, tikai iedvest
netīksmi, pretīgumu un vīpsnu.
„Tādas pērk!” nav arguments, kuru vajadzētu uzklausīt. Es to
nedaru. Man neiet pie sirds biznesa projekti iespaidīgos vākos,
kas izskatās salkani, bet iekšpusē ir šķērmi. Mājās tos
nepaturēs arī tie niekkalbji, kas ziņkāres dēļ iegādājušies.
Ir grāmatas, kurām vispār nebūtu jābūt, tomēr šīs ir. Pārpratumi
rodas vienmēr.
Vēl ir tādas, kuras izperējusi bezseguma godkāre, lai plātītos
un mēģinātu iestāstīt sev, ka ir tas, kā nav. Bet – tajā arhīvā,
kas sirds dziļumos, atrodams spriedums – skaidri uzrakstīts, ar
zieģeļiem, neatceļams un nepārprotams, bez noilguma.
Neciešu krāsainos tirgotāju prospektus, katalogus un reklāmu
saišķus, ko par varītēm kāds pūlas iestūķēt manā pastkastītē –
tik daudz izniekota papīra, jaudu un velti nocirstu koku. Tikai
tāpēc, lai ieskaidrotu vientiešiem, ka šiem jāskrien pēc tā, kas
nemaz nav vajadzīgs.
Nolīgtu slavinātāju ordas veic savus darbiņus, palaikam pat
ticot tam, ko vēstī. Viszinīgu jaunuļu sagudrojumi, kas pašiem
vēlāk šķitīs muļķīgi un pretenciozi, nav jāņem vērā – teica
lietpratīgs, padzīvojis aktieris, sak, laiks visu noliks pa
vietām, ak jā, tas būs drīz, jo dienas aizvirpuļo kā pērnās
lapas, pagaist kā aizslaucītas, aizraujot līdzi jebko, arī itin
kā negrozāmo.
Nelasu tukšvārdīgo grāmatu mūmijas, no tām var inficēties ar
baciļiem, kas glabājas starp lappusēm, pret tiem zāles būs grūti
atrast, jo tās vēl nav izgudrotas. Es šeit nerunāju par īstām
hronikām, apskapstējušiem radurakstiem, dokumentiem un to
klasiku, kas nekad nepārstās būt, bet par sacerējumiem šā vārda
sliktākajā nozīmē. Izmetu atkritumu konteinerā milzīgu kopoto
rakstu komplektu cietos, tumšsarkanos vākos – tas garšos žurkām,
šīs vēl ilgi studēs, šaubu nav.
Ieelpoju papīra smaržu – ja ož pēc liekulības, šis vēstījums nav
man. Labāk lai ir pēc alus, speķa vai siļķēm, nevis pēc
pieglaimības.
Putekļi uzvirpuļo un nogulst, grāmattārps nošķaudās, viņa
izgrauzto eju labirintā var apmaldīties, daži tā arī dara.
Katram sava Vesterplate
[2]
Tā reiz teica pāvests Jānis Pāvils II, bez kura mūsu pasaule,
pilnīgi iespējams, nebūtu tāda, kāda tā ir. Esmu domājusi par
šiem vārdiem gadu desmitiem. Kādu laiku tie bija norakti kaut
kur atmiņas kambaros, varbūt pat dziļumā zem tumša ūdens, bet
allaž uznira un atkal parādījās. Droši vien atgādinot, ka
ikviens pats izdara savu izvēli, pieredz sakāvi vai uzvar, iet
bojā vai pieceļas no nebūtības, uz labu vai ļaunu, pret straumi
vai pa vējam.
Izšķirošās kaujas varbūt nemaz nav tās, kuras mums tādas šķiet,
jo viss jau nolemts kur citur. Mūsu talanti, prasmes, saprašana
var nepanākt neko, uzpeldēs tas, kam nevajadzētu, nogrims
gaidītais un piepildīsies neticamais – izlūdzoties to no
likteņa. Taču – nedrīkst palaist savu dzīvi pašplūsmē, velti
cerot uz palīdzību no turienes, no kurienes tās nebūs.
Ak jā, tā jau daudzkārt bijis – soļojam brašā ritmā turp, kurp
nav jēgas iet, jo visi tā dara.
Kurš beigās būs vinnētājs, kurš zaudētājs? Par to zinātnieki
varēs strīdēties vēl ilgi.
Uzvara neattaisno visu. Sakāve ne tik.
Neba tas, kam vairāk spēka, vienmēr teiks pēdējo vārdu, nedz arī
tam, kurš skaļāk bļaus, būs vieglāk kaut ko sev izprasīt tur,
kur top svērts un mērīts pēc atšķirīgiem principiem nekā
vienkāršā loģika saka priekšā.
Man uz galda vāzē stāv rožu mūmijas, tās apstrādātas kā faraoni,
lai nekad nebojātos. Ļaužu apziņa reizēm tāpat – iekapsulējas un
paliek, kāda bijusi, neko iesākt.
Šorīt pamodos aukstos sviedros, zobus klabinādama.
„Kur tu biji?” man vaicāja.
„Cīnījos pie Vaterlo,” es atbildēju. „Tikai vairs neatceros,
kurā pusē.”
Nepieciešamās sāpes
Man tikai manas sāpes pieder, izvēlos vien tās.
Tās bijušas man uzticīgas vienmēr, ļāvu
tām brīvu vaļu stundās, kad mans prāts
bij sirdij padevies. Kādēļ? Pie manis kļāvās
tās, sēdēja man līdzās nedienās.
Ak, sāpes, beidzot sāku cienīt jūs.
Jo zinu – allaž jūs pie manis būsit.
(Fransiss Žams. „Lūgšana, lai iemīlētu savas sāpes”.)
Esot nepieciešamās un nevajadzīgās sāpes – pašsaprotamās un vēl
citas, kuras sev sagādājam paši, tāpat vien.
Man pieder tās, ko esmu sev sapelnījusi, lai būtu, no kā
pārtikt. Tādas, kuras visos laikos bijušas dzejnieku maize.
Es saprotu – bez tām iztikt nevarēja. Tām ir sava sūtība, tāpat
kā man – manējā. Nebaidos no sāpēm, tās no manis arī ne – ir
pieradinātas. Tātad es par tām atbildu. Lai būtu.
Uzņemu tās kopā ar gaisu, ko elpoju. Ar vēju, kas atnes sviluma
dvaku, asins smārdu, mīlestības un grūtsirdības smaržu.
Sāpes ir aizvien klātesošas. Pie manis tās nakšņo un ziemo,
iekārtojušās uz palikšanu. Mūžam pratušas iekļūt arī pa
aizslēgtām durvīm, ierīkoties kaktiņā, kur šķietami nav nekā,
tātad ir brīva vieta.
Es tās loloju kā uzticīgus mājdzīvniekus, kas vienmēr raugās man
acīs un nojauš, ko domāju. Iespējams, tām ir spārni, jo tās
ierodas pie manis vienā acumirklī, sauktas vai ne.
Kādēļ tās mani uzmana? Droši vien grib ēst. Un tikai. Jo ir
rijīgas kā grifoni – mazi, uzplijīgi sunīši ar sīkiem zobeļiem.
Kur gan vēl šīm tik labi klātos?
„Tev ir zems sāpju slieksnis,” man saka. „Tu tās nejūti.”
Paņemt zvaigzni
Ak, mans Dievs, ļauj man paņemt zvaigzni,
varbūt mana slimā sirds atradīs mierinājumu tajā!
Bet jūs to nevēlaties – tā darīt ir aizliegts,
un negribat laist laimi pie manis dzīvē šajā.
Kā asiņains putns, kas starp diviem akmeņiem kļāvies,
…Ak, sakiet man, vai tā zvaigzne būtu nāve?
Fransiss Žams. „Lūgšana, lai atļauj paņemt zvaigzni”.)
Tā ir, es to dabūju. Ak vai, un dārgi par to samaksāju. Ir taču
dzirdēts, ka šādas izpriecas prasa vairāk, nekā sniedz.
Manai sirdij vajadzējis daudz ko izturēt, prātam arī. Abi ir
tikuši galā. Par upuriem neesmu runājusi, mani spēles noteikumi
to neļauj.
Es jau iepriekš kādā dzejolī rakstīju par apdeguma rētu, ko
spīdeklis atstājis man uz pleca. Itin kā nojautu. Un nekļūdījos.
Bija skaisti, bet sāpīgi. Zvaigzne caursita manu apvalku un
saplēsa visu, kam pieskārās.
Zināju, ka uz dvēseles mieru nav vērts cerēt, būs bažas, rūpes
un raizes – kā jau pienākas. Jo tā degs un nemitēsies, gādājot
nepatikšanas. Ik pa laikam iznirs no miglāja, sūtīs kādu dzēlīgu
staru, drusciņu spīvas indes.
Tā kļāvās man klāt un svilināja, ak, bēdu lietas, tās glāsti
bija griezīgi un aste sacēla vētru, līdz nočūkstēja ūdenī kā
nule nokalta nagla,
Ak jā, esmu strādājusi ar metāliem, zinu to proves, sastāvus un
īpašības, ir gadījies – tie pasargājuši mani, kad citu aizstāvju
nebija. „Tev cieta sirds,” man teica, „dzelzs veselība, tu esi
necaursitama – kā no bleķa.” Lai viņi tā domā vien, tad
neuzmāksies kārdinājums vēl ko nodarīt, lai sāpinātu.
Komētas veidojot ledus, gāzes un putekļi, bet… tās ir neprātīgi
skaistas.
Un atkal es gravēju sudrabā, nešauboties un nenodrebot, paliek
burti kā iegrobes, iemiesojot slepenas nervu trīsas. Dzēlīgā
instrumenta koka rokturis iegūlis plaukstā, gluži kā saaudzis ar
to, varbūt tā arī ir.
Astes aprises iezīmējas visskaidrāk – tā ir eleganti izliekta,
kupla un asa. Paies gadu tūkstoši, līdz tā atkal parādīsies
šoviet, taču šis apmeklējums mani vairs neskars, un labi vien
ir.
Septembris allaž
Mans Dievs, es atspirgšu. Es gribu saklausīt,
kā jēru sniegs pār zāļu klajiem kritīs.
Un sasmaržot, ka šajās septembrīgās grambās mīt
tā
mīlestība, kas šeit citos gadalaikos mita.
(Fransiss Žams. „Lūgšana, lai atkoptos”.)
Te tas ir – vienmēr tikpat maigs. Pār vēsiem ūdeņiem saules
taka, skats tik skadrs un apskaidrots, ka metas bail. Šķiet, es
atkal nāku no Fransisa Žama mājas Ortēzā, saelpojusies basku un
gaskoņu zemes aromātus, rozmarīnu un timiānu, izdzenājusi melnus
skorpionus no māla podu apakšas kā d’Artanjans gvardistus. Jēru
sniega nav – ne šoviet, ne manā dzimtenē, šī baltā greznība
kļuvusi reta.
Ož pēc lavandas – skaisti un bīstami, jo tā spējot apstādinot
elpošanu.
Kaut kur aiz kokiem debess krāsojas zaļgani sārtos toņos, drīz
riets tur iegleznos savus motīvus, es pasteidzinu soļus.
Pagalmi ir klusi un uzposti, nami pieticīgi, laiki nav bijuši
viegli arīdzan šoviet. Bet – te nepazīst melnu maizi, kādu ēdu
es, šeit tā ir nabadzības apliecinājums.
Mājas šķiet atturīgas. Tās elpo mierīgi un līdzsvaroti,
balsinājumi šur tur nolupuši, ritms nesteidzīgs. To izskats ir
daudznozīmīgs – it kā brīdinoši uzlūkojot. Sak, neskrien pa
kaklu pa galvu, apskaties! Rau, grezni slēģi, aiz kuriem mitinās
sazin kas. Un tur ir durvis, kuras nekur neved, jo aiz tām nekā
nav!
Gribētos atvērt un aplūkoties, bet zinu, ka tās ir noslēgtas,
ceļš uz svešu bēdu ir ciet, neba visādiem gaisa grābšļiem bāzt
tur degunu.
Patlaban nemana vēju, ja šis pūtīs, tad no tukšuma puses.
Es klīstu pa iemīļotā autora pēdām, tverot noskaņas un ainas,
pētot pelēkas kāpnes, pēdējās pusnobirušās magones, kas gail
laukos, apdzeltējušus sīkziedu jasmīnus aizaugušos dārzos.
Man uzsmaida večas, kurām aizvainojumi un sarūgtinājumi palikuši
pagātnē, ir tikai dienišķās rūpes, artrītiskas sāpes, tumši
atraitņu ģērbi un lūgšanas. Viņas katru dienu lasa bēru
sludinājumus, sastopot tajos daudz paziņu, un nopriecājas, ka
viņu kārta vēl nav pienākusi. Dažām ir klavieres, reizēm dzirdu
to skaņas dzidri caurspīdīgajā gaisā.
Eju pa apli, atgriežoties turpat, no kurienes sāku.
Skorpioni salīduši atpakaļ zem podiem, kas stāv uz baltajām
akmens plāksnēm, es tos neredzu, taču zinu, ka tie tur ir – kur
gan citur lai būtu.
[1]
Francis Jamme (1868-1938)
[2]
Westerplatte, pussala
pie Gdaņskas, kur 1939.01.IX. Vācija uzbruka Polijai, un
sākās 2. Pasaules karš.
