Inga Gaile

Melnā saule


kāds tevi šodien vārdā sauca,
un vārds kā dūja nolaidās uz mana pleca,
simtiem vējos un simtiem vārdiem, nobrāztā

summa

neko vairs nezinu
es tumsai tuvojos ar lielu godbijību
un jautājumu uzdodu ikvienam, kas ir manā pusē
palicis vai bijis:
kas ir tas vējš?
ko tu par viņu zini?
vai biji mazā namiņā pie stacijas ar gaiši ziliem slēģiem?
vai atļāva tev palikt mazliet ilgāk?
tikai vienu vakaru?
un, kā tu tagad domā dzīvot tālāk? kā?
man notrīs balss.
nav vienkāršības manos plauktos.
ir pārāk ilgi gaidīta un pārāk dzīvi negriboša mīlestība.

No lauka nāk viņš apkrāvies ar miglu,
ēd ilgi maizīti un domā,
kur tā šoreiz slēpjas,
tā sajūta,
ka visam jāsalūst,
ka ugunij no debesīm ir jānāk
un jāpārvērš ir pīšļos salmu namiņu
pie stacijas
ar gaiši ziliem slēģiem.

Bet kaut kā rīts ar zirneklīša spēku
notver rasu tīklos
un migla čunčinās
tur sūnu samts,
un, redzi, katram saules plācenis ir brokastīs
un daži zina pat,
kā tas ir:
šeit klusēt.

Melleņu ievārījums

Dievs iedod atlaides
melleņu ievārījumam
piecpadsmit minūtes pirms mamma,
kam divi bērni, maz naudas bankas kontā
ienāk veikalā.

Velns novelk depozītmaksājumu par kartes apkalpošanu
minūti pirms mamma, kam divi bērni un
nedroša sociālā pozīcija,
izlaidīgs dzīvesveids, nav viņai vīra,
nevar vispār saprast, kas ar viņu ir,
paņem velns naudu no viņas bankas konta,
ne jau daudz kādu eiro vai divus
mirkli pirms mamma,
kurai divi bērni un nedroša sociālā pozīcija,
maksā par ievārījumu,
kuram Dievs tieši šodien piešķīris atlaidi.

Rindā stāvošie ir eņģeļi laipni un iecietīgi.
Mamma jūtas tik neērti,
bet arī drosmīgi stipra.
Man ir bērni,
man ir bankas karte,
man šobrīd nav melleņu ievārījuma,
bet es esmu.

Bērns

mans ķermenis
mana zeltītā saules liesma
nekad nebeidzamā sāpe
bērns kas manī radies
no desmitiem simtiem
atstumšanas gadiem
bērns kas manī radies
nevajadzīgi negribēti
tikai aizmiršanās vēlmes auklēts
pretrunā jebkādai racionalitātei
es
tava locekļa zīdainā āda

viss ko mēs vēlamies ir būt mirkli
kaunā ēnā kurā nav kauna
caur pēršanu
ēd savus sūdus
viņa atkal ir aptaisījusies
caur es teicu klusu
es teicu muti ciet
es teicu tev nokaltīs rokas
es teicu vai nu tu aizvērsies
vai nu es teicu
es teicu
tu mani kapā dzīvu iedzīsi
es teicu
vai tu nevari beidzot būt tā kā viņa
beidzot būt normāla
kā eņģeļa spārna pieskāriens
maniem nocietinātajiem dzimumorgāniem
tādus vārdus te nelieto
tā ar mammu nerunā
kā tu runā ar tēvu
es tevi
siksnu sen neesi redzējusi
sen neesi pērta
es esmu mikla
sēžot 33 999 pēdas virs zemes
nekas nav manā varā
tas nebija manā varā
nekas nav bijis jūsu varā
bet vajag vajag saņemties
varu
dabūt pa pautiem
bērns kas ir manī
izlīs no manis kā asins
tik augstu debesīs
viss ir tikai tā kā tas ir
mīlošs gars man apkārt
manas alkas pēc tava ķermeņa
pēc ādas un pieskāriena
pēriena
pēc nolikšanas pār celi
svārku pacelšanas
rokas man starp kājām
diviem pirkstiem manī
krūšgalu saspiešanas
manas alkas pēc visa tā
kas slēpjas kauna stumbrā
kas slēpjas glāstos no rīta
lec saule
mans bērns nevar piedzimt
jo viņam ir jākrāso melna saule
atkal un atkal no jauna


 

Izredzētais

“Dzer no upes, bet kraukļiem es pavēlēju tevi tur uzturēt.” (1 Ķēn 17,4)
“Visi brūnie cilvēki zem mūsu logiem vēsta par laikiem, kad bērzi izauga rīkstēs” (IG 2020.13.VI)

Kraukļiem tu mani pavēlēji uzturēt pie upes.
Bet tie neklausīja.
Kraukļi paziņoja dažādām zīmēm,
izgatavotām no viņu spalvām,
ka viņi nepiekrīt pavēlei,
jo es neesmu pelnījusi tapt izcelta
no pelēkās ļaužu gūzmas un tapt tikt
tikt tikt tikt tikt
tapt tikt tikt tikt
tapt pabarotāka nekā
sieviete ar uzrauto deguntiņu, kas ved cilvēkiem ūdeni,
vīrietis apaļo galvu, kurš līdzsvaro laipu,
garais vīrs ar suni, kurš aizpeld par tālu un nerunā,
zemene, zemene, zemene,
tīra zobus un zina,
suns, kura skatiens piekalts ikvienam,
jo viņš reiz ir pievilts,
pūķītis, kurš tur savās ķetnās sapņu pavedienus
un uzplīkšķina pa vienam,
kā pātagu: heisā,
meitene, nodurto skatienu,
otra – ļauj akmeņiem runāt,
viņu klātbūtnē aizsedzu acis rokām,
lai tās nenodod mani,
meitene, kura nokavē,
sieviete, kura lādas,
vīrietis, kurš smēķē,
jo viņam tas piestāv,
jūsu dēļ mani tik strauji pamet kraukļi
tāpēc tik tā tik tik tik tik
kraukļi rasas lāsītēm
melni lakotos knābjos
dodas pie jums,

dzenas jums pakaļ, jums
kas bēgat pār pļavai saceltiem brunčiem,
jo zināt jau, kaut esat jauni,
ka greizsirdīgi ir dievi
un tie, kuri paliks pie upes,
no tiem tad prasīs visvairāk,

paliek vien lempīgais, sārtais,
cilvēkveidīgais dzērājs,
atlūzis tirgus laukumā,
pamostas kaut kādā huiņā,
paver viņš acis,
apžilbst no spožās gaismas,
domā jau sevi mirušu:
saule, tu, mauka,
skatās apkārt tam kraukļi:

celies, tu, nožēlojamais,
celies, tu cilvēkveidīgais,
padzeries, mīlulīt, padzeries,
mēs tev atnesām maizi,
gaļu, ūdeni tīro,
veļas mašīnu,
ledusskapīti mazo,
ledustrauku un gludekli,
apple macbook datoru,
ziedus, ko salikt vāzēs,
celies, mīlulīt, celies,

tavs Golgātas ceļš ir sācies.

 

apelsīnkrāsas mēness

silts gaiss ieskauj manu sajāto augumu
smadzenes kas izlīst līdz gaismas šaltīm
šai pilsētā kur viss ir glīti
mēs runājam
viss ir juteklisks bet maigs
neviens nevienu nepiespiež trepju margām
nerauj aiz matiem tikai iedomājas kā tas būtu šo
tieši šo
cilvēku paņemt aiz zoda un pieskarties viņa lūpām
aizverot acis pavērt tā lūpas ar mēli un
mēs ejam pāri tiltam
atvadāmies neko tādu neatļaujamies
mēs esam mazliet noguruši
man septiņas nedēļas naktis
jādomā par to kā tu gribi nomirt
un nejūti neko tādu īpašu
kamēr es jūtu simtiem tūkstošu kilometru attālumā
caur dažādām valodām
neskaidrus signālus
vai tam tā būtu jābūt
es gribētu just mazliet mazāk
bet dievs
dievs neņems šos dārgumus atpakaļ
ikvienam tiek iedalīts tieši tas
ko dievs vēlas
zeltaina gaisma
sienāžu sisināšana
troksnis
un maigums
troksnis un maigums
troksnis un maigums
apelsīnkrāsas mēness

 

Mildas lietus

un lietus līst un līst, un līst, un nomazgā,
un peļķēs plīst un atkal līst no jauna
iet tieši debesīs
pār manām rokām, kas izstieptas, lai noturētu zvaigznes,
es stāvu augstu, lai mani neaizskar,
lai tikai lietus pieskaras man krūtīm,
lai lietus līst, lai mani maigi skar kā siltas,
jaunu mīlētāju sargājošas domas,
kas ilgojas pēc vakara
pēc viņas gurna izliekuma, krūšu gala,
pēc mēles pieskāriena, kaira piesitiena,
lai lietus līst un mitrā pārpilnībā aug
zaļi stublāji pret melleņkrāsas debesīm,
tad manas pēdas uztvers tie un aiznesīs pie mīļotā,
lai lietus līst, lai ūdeņi plūst pāri un laivas,
maigi šūpojoties, sasitas ar sāniem:
mēs esam gatavas, mēs vedīsim,

dzims jaunas zvaigznes tumšos ūdeņos,
lai lietus līst un mani nomierina,
un manas rokas glāsta, mūžam paceltās,
lai maigas lāses,

lai zvaigznes pašas stāv tais tumšās debesīs --
es gribu rokas apkārt tavam kaklam vīt,
un noskumt rītausmā, jo kaisles brīdis beidzies
un atlaisties kā tilts šais ūdeņos,
kas salijuši manā pilsētā
pār kuru zvaigznēm rokās stāvu nomodā,

bet lietus līst un reiz tā diena nāks,
kad pieraudāta būs šī māla bļoda
kā zaļa līdaciņa dzelmē laidīšos
un zvaigznes atstāšu es viņu pašu vaļā.

Kam man tās zvaigznes?!
Man pieder tumsība un ūdeņi,
caur kuriem šūpojoties gurnu laivas slīd
pār lietus pieraudātām zaļo roku pļavām.