Greizo spoguļu karaļvalstī

Jūlija Jakovļeva. Sarkanā zirga savaldīšana. No krievu valodas tulkojusi Lāse Vilka. Rīga, Latvijas Mediji, 2020, 351 lpp.

 

Krievu rakstnieces Jūlijas Jakovļevas (Юлия Яковлева) vārds mūsu lasītājam nevarētu būt svešs. Aptuveni pirms gada latviešu tulkojumā iznāca viņas retrodetektīvs Mednieks tieši virsū skrien (Вдруг охотник выбегает), kas kritiķu vidū guva pozitīvas un pat cildinošas atsauksmes. Tagad minētā romāna izdevumam latviešu valodā piepulcējies otrs – Sarkanā zirga savaldīšana (Укрощение красного коня), kurā turpināts vēstījums par Ļeņingradas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes izmeklētāja Vasīlija Zaiceva gaitām. Vai jaunais izdevums ir iepriekšējā turpinājums? Gan jā, gan nē. Ja lasīts retrodetektīvs Mednieks tieši virsū skrien, nav iespējams šo romānu uztvert citādi, kā par iepriekšējā turpinājumu, savukārt, ja lasītājs nav paguvis izlasīt iepriekšējo, tas nenieka netraucēs izbaudīt darbu Sarkanā zirga savaldīšana. Jāpiebilst, apzīmējumu „retrodetektīvs” saviem romāniem izraudzījusies autore pati, un viņas izvēle vērtējama kā precīzs trāpījums mērķī. Abiem darbiem kopīga iezīme ir arī to atvērtais fināls.

Jau ar pirmajām darba lappusēm rakstniece ieved pavisam jaunā, tikai nesen nodibinātā valstī – Padomju Savienībā, precīzāk, „Ziemeļu galvaspilsētā” Ļeņingradā un pēc tam arī Novočerkaskā. Darbības laiks ir 1931. gada vasaras sākums. Tas ir starpkaru periods, kad, pretstatā lielajam austrumu kaimiņam, dzīve Latvijā piedzīvoja strauju uzplaukumu, vēlāk daudzu cilvēku atmiņās „ierakstīdamās” kā sapņu zeme. Savukārt Ļeņingradā tai pašā laika posmā līdz sapņiem kā līdz Mēnesim: nostiprinājusies jauna vara, nodibināta jauna kārtība, kuras uzturētāji ar pāri malām plūstošu enerģiju sadragā visu veco. Citiem vārdiem, ir sācies haoss, kas ar katru dienu kļūst arvien postošāks, neapturamāks. Elegantie vecās Pēterburgas nami un dzīvokļi pārvērtušies līdz nepazīšanai, tāpat arī ļaudis, kas tagad tos apdzīvo, un viņu savstarpējās attiecības. Iestādēs un uzņēmumos vadības grožus pārņēmuši nevis kompetenti savas nozares speciālisti, bet tādi, par kuriem galvenais varonis Zaicevs klusībā nosodās: „Vecajiem kadriem bija zināšanas, bet pietrūka politiskās uzticamības. Ideoloģiski izglītotie jaunie ne velna nesajēdza par lietu – par to, kas viņiem bija jāvada” (209. lpp.). Rakstniece vairākkārt norādījusi, ka šie uzticamie dziļākajā būtībā smagi kaitē jaunajai varai. Savas nezināšanas un nereti arī grandiozo ambīciju dēļ bezjēdzīgi tiek izšķērdēti valsts līdzekļi (valūta!), piemēram, perspektīvu šķirnes zirgu – auļotāju (vai arī suņu) vietā iepērkot „brāķi”. Identiska situācija vērojama gandrīz ikvienā valsts iestādē: vai tas būtu dienesta suņu klubs, hipodroms vai Sarkanās armijas Augstākie kavalērijas kursi (KKSPK), līdz ar to loģiski, ka sabiedrību kopumā, pretēji solītājai komunisma uzvarai, gaida nevis uzplaukums, bet noriets. Un vēl traģiskāk, jo noriets kā baiss apsolījums lemts arī katram cilvēkam, šīs jaunās iekārtas cēlējam, atsevišķi. Gadsimtiem ilgi godā turētās ģimenes vērtības tiek atmestas kā savu laiku nokalpojusi grabaža, to vietā stājusies sievietes un vīrieša līdztiesība ikvienā dzīves jomā. Arī šeit autore mazliet ieskicējusi detaļas, likdama aizdomāties, pie kā novedīs šī tikai vārdos skandinātā līdztiesība. Zaiceva vērojums saistībā ar savu „palīdzi” Zoju Sokolovu lasītājam izvilina vien greizu smaidu: „Biedrene. Padomju dzīvē viņai atvērti visi ceļi. Visas durvis. Bet, ja kādas vēl nav atvērtas, tad tāpēc, ka kāds no vīriešu kārtas pārstāvjiem nav pamanījis vēsturisko brīdi, aizkavējies. Viņa izsitīs šīs durvis. Turklāt ar kāju. Zīda zeķē” (154./155.lpp.). Taču biedrene, kaut arī principiāla un pareiza kā satiksmes plūsma „Ziemeļu galvaspilsētas” centra ielās, izrādās lētticīga, pat naiva un nesagatavota jaunajiem apstākļiem. J. Jakovļeva atklāj, ka Zoja savu izvēļu cenu, ko deklarē skaļos vārdos, precīzāk, deklaratīvos lozungos, neapzinās, taču, kad pienāks apskaidrības mirklis, būs par vēlu.

Visdziļāko lasītāja apmulsumu, iespējams, pat sašutumu varētu izsaukt romāna nodaļas, kurās attēlots tā saucamo kulaku, kurus jaunā vara nolēmusi mokošai bada nāvei, stāvoklis. Šīs prātam neaptveramās šausmas, šī „greizo spoguļu karaļvalsts” visā savā godībā atklājusies jau 1931. gadā – laikā, kam Lielais terors un prātam neaptveramā slepkavošana vēl tikai sekos… Taču priekšnojautas cilvēkus neatstāj, gluži pretēji – tās kļūst stiprākas. Pat noslēgtais, apdomīgais Zaicevs atzīstas kolēģim: „Tuvojas kaut kādi jauni laiki, Ņefedov. Tādi, ka negribas skatīties tiem sejā” (337. lpp.).

Romānā netieši atklātas vairākas vēsturiskas personības un mazliet arī viņu uzskati. Runa ir par PSRS maršaliem Mihailu Tuhačevski un Semjonu Budjonniju. Viens pēc vairākiem gadiem nokļūst vadoņa ienaidnieku pulkā ar visām no tā izrietošajām sekām, otra vārdā nosauc zirgu šķirni. Turpinot par vēsturiskajiem notikumiem un personībām, rodas iespaids, ka rakstniece lasītāju mazliet pat nerro, jo kā gan vērtējams it kā nākamā maršala Žurova tēls (turklāt ar divām sievām!) un redzējums par viņa parādīšanos balta zirga mugurā Sarkanajā laukumā, kad beigsies karš?

Recenzijas noslēgumā vēl mazliet pakavēšos pie galvenā varoņa Vasīlija Zaiceva, kurš romānā attēlotajā laikā un apstākļos šķiet neiederīgs. Kāpēc? Jo līdz kaulam godīgs. Nešķiro cilvēkus. Jo līdz kaulam cilvēcisks, kas pārsteidz visvairāk. Kad Ļeņingradas hipodromā iet bojā augstākās kategorijas braucējs Žemčužnijs ar Orlova šķirnes ērzeli Prjaņiku, viņš nespēj saprast, kāpēc nav itin neviena, kurš ieinteresētos un pārdzīvotu par bojāgājušo cilvēku, atšķirībā no slavenā zirga… Kaut arī dzīve nospiedusi uz ceļiem vai pat vēl zemāk (Zaicevam pieder viens daudzreiz salāpīts pāris bikšu un viena maza istabiņa komunālajā dzīvoklī), šis vēl jaunais vīrietis savu darbu cenšas paveikt pēc vislabākās sirdsapziņas. Darbaholiķis, kā teiktu mūsdienās. Darba uzdevumiem veltītās stundas neskaitot, viņš pārrodas mājās vēlā vakara stundā vai pat naktī. Zaicevam uzticētās lietas ir sarežģītas un piņķerīgas. Bieži vien pat pilnīgi bezcerīgas, jo vainīgie, kurus atklāt iespējams vien tad, ja notiek brīnums, taču izmeklētājam tas izdodas, nesaņem pelnīto sodu. Gan romānā Mednieks tieši virsū skrien, gan šajā darbā attēlots smags noziegums, kas neticamā veidā tiek atklāts un noziedznieka personība noskaidrota, taču vainīgais nesaņem sodu. Tāpēc loģisks šķiet jautājums, kas Zaicevu motivē? Kādēļ viņš ir ar mieru nemitīgi strādāt virsstundas un tik bieži pakļaut briesmām paša dzīvību? Atalgojums tas, protams, nav. Tāpat kā nav arī gandarījuma par izdarīto, jo atklātajam noziegumam neseko sods, kas būtu loģisks noslēgums viņa paveiktajam darbam. Bet: kas tad? Lasītājam arī neiespējami noticēt, ka Zaiceva pūles un pārmērīgo centību nosaka ticība komunisma uzvarai; pēc raksturojuma, kādu romāna lappusēs sniegusi rakstniece, tas vienkārši nebūtu iespējams. Tai pašā laikā Zaicevs ir cilvēks, kurš perfekti, pat līdz šūnu līmenim pārzina padomju dzīves īstenību, proti, kas sakāms vai darāms katrā konkrētajā situācijā, lai, cik vien iespējams, nevienam nekaitētu. Taču tai pat laikā nav zudis arī tas, ko tik ļoti centās apkarot jaunās dzīves cēlēji: „’It is only shallow people who do not judge by appearances’, neviļus atkārtoja balss Zaiceva galvā, balss no atmiņām, kuras viņš uzreiz aizgaiņāja kā miglu” (287. lpp.). Varbūt tieši šī tālā atbalss, atmiņu drumslas ietekmēja viņa rīcību operācijas „Pavasaris” laikā, glābjot Koļcovu?

Romāna valoda raksturojama kā trauks ar smalkām, dārgām šokolādes konfektēm. Tulkotāja Lāse Vilka nav pievīlusi arī šoreiz. Vienīgi mazliet uzjautrināja teikums: „Zaicevs pielika deniņus pie durvīm” (259. lpp.), bet kam negadās…

 

Lāsma Gaitniece