Jaunā Gaita nr. 303. ziema 2020

 

 

Drosmīga izvēle

Vilis Seleckis. Disidents. Inta Cālīša dzīvesstāsts. Rīga: Zvaigzne ABC, 2020.,
623 lpp.

Latvieši gulagā – tāds ir publicista, rakstnieka un sabiedriskā darbinieka Viļa Selecka jaunākās grāmatas temats, kurā vairāk nekā sešsimt lappušu garumā attēlots cīnītāja par brīvu Latviju, sava ceļa gājēja Inta Cālīša dzīvesstāsts. Neparasts, līdz sāpēm smeldzīgs un līdzīgs kāda cita drosmīga latviešu vīra, arī disidenta liktenim. Atšķiras tas, ka Gunāra Astras biogrāfija piesaistījusi ne viena vien autora uzmanību, savukārt Inta Cālīša dzīvesstāsts grāmatā atspoguļots pirmoreiz. Var jau būt, ka tas nemaz nav slikti, jo, kā uzzināms no šī darba lappusēm, ļaudis, kuri G. Astru pazinuši personīgi, apgalvo: kādā no viņa darbībai veltītajām grāmatām publicēti klaji meli… Līdz ar to sanāk, ka būt pirmajam un vairāk uzmanības saņēmušam ne vienmēr ir labi! Tas, protams, humors, taču, sākot lasīt šī apjomīgā darba ievadu, smaidīt vairs negribas, jo „Intam Cālītim nav ne titulu, ne grādu. Nav publicētu grāmatu. Nav ieņēmis svarīgus amatus. Jā, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni par piedalīšanos Latvijas neatkarības atjaunošanā, saņēmis Lietuvas valsts Vīta Krusta Virsnieka ordeni” (5. lpp.). Zīmīgi, ka šāds secinājums radies nevis pagājušā gadsimta 90. gados, bet gan turpat 30 gadus pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas.

Izdevuma autora vēstījumu papildina tās galvenā varoņa paustais, kas likts pēdiņās. Bez paša I. Cālīša ir citēta viņa dzīvesbiedre Ināra Serdāne, vietumis arī abu bērni, daži ģimenes draugi un paziņas. Tie nav tikai atmiņu stāsti par aizgājušajiem laikiem un tajos piedzīvoto; intervētie mēģinājuši analizēt, izlobīt, kāpēc ir noticis tas, kas noticis, kāds bijis cēlonis. Darbā iekļauti arī fragmenti no disidenta rakstītajām vēstulēm. Neticama, baisa šķiet atklāsme, ka čekas veiklajiem darboņiem nav pieticis ar Cālīša un Serdānes „uzmanīšanu”, viņi izsekojuši pat abu mazgadīgos bērnus! Turklāt tas darīts tik neprofesionāli, ka paši izsekotie to vairākkārt pamanījuši.

V. Selecka izvēlētā pieeja, ka darbā netiek pārstāstīta vien biogrāfija, bet ir mēģināts meklēt atbildes uz jautājumiem, pārsvarā neērtiem, ļoti ceļ grāmatas vērtību. Kāpēc 1979. gada Baltijas hartu, ko kopā parakstījuši 45 cilvēki ar tolaik brīvdomīgiem uzskatiem, mūsu valstī uzdrīkstējušies parakstīt vien četri? Vai tiešām tikai četri latvieši vēlējušies brīvu un neatkarīgu Latviju? Kāpēc tāda gļēvulība? Tepat arī atbilde: „Padomju režīms bija parūpējies, lai radošo profesiju pārstāvji būtu pilnīgi atkarīgi no varas labvēlības. Bez tās akcepta nevarēja ne grāmatu izdot, ne izstādi sarīkot, par filmu uzņemšanu, neatkarīgu teātri vai patstāvīgu koncertēšanu pat nerunājot. [..] Varbūt tieši te meklējams viens no cēloņiem tam, ka padomju laikā radošā inteliģence lielākoties uzvedās gļēvi, kalpoja varai, bija tās spēcīgākais propagandas un aģitācijas ierocis” (319. lpp.). Atliek piebilst, ka Baltijas hartas parakstīšana bija viens no I. Cālīša trešās izvirzītās apsūdzības galvenajiem punktiem.

Grāmatas lappusēs uzdoto neērto jautājumu patiešām netrūkst. Pieminēšu vēl vienu. Tas attiecināms uz ļaudīm, kuri līdz kaulam bija uzticīgi padomju iekārtai, pat vairāk – enerģiski piedalījušies tās celšanā. Viens no tādiem bija sarkanais dižvīrs, Kolimas iekarotājs Eduards Bērziņš. „Neatbildēts palicis tikai viens jautājums: kāpēc mūsu tauta ir radījusi tādu fenomenu kā sarkanie strēlnieki, boļševisma glābēji, vēlāk – čekas dibinātāji, komisāri un dažāda ranga priekšnieki?” (66. lpp.). Taču tas vēl nav viss. Šai vietā rodas vēlēšanās jautājumu pavērst mazliet citā virzienā. Kā tas nākas, ka laikā pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas grāmata par E. Bērziņu (T. Margevičs Šķērsiela Nr. 13. Latvieša dibināts gulags), kurā tās galvenais varonis attēlots gandrīz vai pozitīvā gaismā, izdota daudz ātrāk nekā šis darbs par cilvēku, kurš ar savu nostāju un rīcību ir veicinājis Latvijas atdzimšanu?

Savukārt atgriežoties pie I. Cālīša dzīvesstāsta, pārsteidz divas lietas. Pirmkārt, fakts, ka nebeidzamie pazemojumi un nerimstoša cīņa par eksistenci padomju soda nometnēs (Kolimā, Mordovijā, Čusovajā), disidentu ne tikai nav salauzuši, bet, gluži pretēji, stiprinājuši viņa pārliecību par brīvas, neatkarīgas un latviskas Latvijas iespējamību. Otrkārt, I. Cālīša spēja vairākas reizes pēc kārtas sākt dzīvi no jauna, no nekā. Tas var būt grūti pat mūsdienās, nemaz nerunājot par laiku, kad cilvēkam, kurš tiesāts pēc KPFSR kriminālkodeksa 58. panta, pēc soda izciešanas aizliegts atgriezties dzimtenē (aizliegums arī noteica, ka nedrīkst apmesties uz dzīvi republiku galvaspilsētās), iegūt augstāko izglītību un pienācīgu darbu. Talants izķepuroties, kā kaķim vienmēr piezemēties uz kājām, ir pārsteidzošs. I. Cālītim tas piemitis pilnā mērā, viņš kādā vēstulē atzinis: „Tikai tam ir tiesības uz savu ādu, kas to aizstāv…” (228. lpp.).

I.Serdānes stāstījums ir emocionālāks, tajā nojaušams daudz sāpju un smagu, vēl aizvien pavisam nesadziedētu brūču. Tieši viņa, kuras vīrs spītīgi neatteicās no brīvdomības, maksājusi visaugstāko cenu. Aizkustina lapaspuses, kurās atklāti I. Cālīša dzīvesbiedres izmisīgie pūliņi izdzīvot, kad pagājušā gadsimta 80. gadu pirmajā pusē sieviete palikusi viena ar trim mazgadīgiem bērniem un kad atklājies, kurus cilvēkus drīkst saukt par draugiem, kurus – ne. Šo neiespējamo stāvokli, protams, apzinājies arī viņas vīrs, 1985. gada 25. novembra vēstulē atzīdams: „… mazliet šokējošs ir negribētais un paradoksālais stāvoklis: tiesāja mani, bet sodīja tevi un bērnus. Es esmu „pierastos” apstākļos un vidē, bet Tu esi nonākusi bezizejas, katastrofālā stāvoklī” (595. lpp.). Uzteicams I.  Serdānes tiešums, atklātība; viņa nav baidījusies nosaukt vairāku cilvēku vārdus un mazliet izgaismot viņu rīcību. Vienīgi žēl, ka lasītājs tā arī paliek ar garu degunu jeb neuzzinājis, kas ir Spīdola. Kāpēc tas būtu vērtīgi? Tāpēc, ka padomju iekārtā šādu Spīdolu – nodevēju – bijis pārpārēm, turklāt daudzas no tām nekur nav pazudušas arī šodien. Vai mainījušās? Diezin vai. Kā vēstī tautas gudrība – vilks maina kažoku, bet ne tikumu. Tas attiecināms arī uz I. Serdānes pieminēto Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas direktoru (arī nesaucot uzvārdā), „kas padomisko kārtību vērtējis augstāk par audzēkņu interesēm un vajadzībām” (322. lpp.), tādēļ viņai aizlicis priekšā kāju. Kaut gan… Kaut gan par mirušajiem esot jāsaka vai nu labais, vai nekas…

Lasīšanas gaitā rodas nepieciešamība aizdomāties vēl par kādu aspektu. Proti, ar ačgārniem priekšstatiem cilvēki ir dzīvojuši ne tikai padomju varas gados vien, tas pats notiek arī mūsdienās. „Ļoti rupji kļūdās tie, kuri domā, ka 1991. gadā brīvība Latvijai iekrita rokās kā debesu dāvana. Nē. Daudzi par šo brīvību bija maksājuši ar gariem gadiem lēģeros un cietumos, ar sabeigtu veselību un zaudētu dzīvību” (495. lpp.). Inta Cālīša un arī viņa tēva Makša Cālīša dzīvesstāsts tam ir neapgāžams pierādījums.

 

Lāsma Gaitniece

 

                       

Lāsma Gaitniece ir rakstniece, literatūras kritiķe, publiciste. Latvijas Rakstnieku savienības biedre kopš 2017. gada. Sarakstījusi vairākus dokumentālus un daiļliteratūras darbus: Biļete uz paradīzi. Stāsti par ceļojumiem (2012/2013), Ciemos uz vilinošākajām Eiropas pilsētām (2015), romānu Vasarnīca Pārdaugavā. Kādas dzimtas stāsts (2017), Dziednīca pie jūras. Versija par Liepājas medicīnas vēsturi (2017), īsprozas krājumu Par to, ko es tev neteicu (2019). Tulkojusi Modra Zihmaņa un Zentas Mauriņas darbus vācu un ungāru valodā. Ir vairāku simtu grāmatu recenziju un kultūrvēsturisku publikāciju autore izdevumos Latvija Amerikā, Latvijas Avīze, Izglītība un Kultūra, Jaunā Gaita u.c.

Kopš 2017. gada maija ir rakstu krājuma kultūrai un brīvai domai Jaunā Gaita redkolēģijas locekle.