Noziegumi, kuriem nav noilguma

AS „Latvijas Mediji” laidusi klajā Amerikā dzīvojoša latvieša Ričarda Pļavnieka grāmatu Apsūdzības pret Viktoru Arāju un latviešu drošības palīgpoliciju (2020) Lilijas Berzinskas lieliskā tulkojumā. Pļavnieks pieder Amerikas trimdas latviešu trešajai paaudzei, pusaudža gados dzīvojis arī Rīgā un Maskavā. Darbs balstīts autora 2013. gadā Ziemeļkarolīnas Universitātē aizstāvētajā disertācijā Nazi Collaborators on Trial during the Cold War: The Cases against Viktors Arājs and the Latvian Auxiliary Security Police. Grāmatā ir 7 nodaļas, 335 lappuses.

 

Grāmatas pamattēma ir holokausts Latvijā un tā izpildītāji, pie kuriem piederēja Viktora Arāja komanda 1200 vīru sastāvā. Tā ir satriecoša un kaunpilna lappuse mūsu valsts jaunāko laiku vēsturē. Kāpēc šādā slepkavu komandā iesaistījās latvieši, nav saprotams. Iepriekš minētajam tematam ir veltīta arī Andrieva Ezergaiļa grāmata Holokausts Latvijā, 1941.-1944.: pazudušais centrs [1]. Kopumā Otrā pasaules kara laikā Vācijas palīgspēkos bija pieņemti 300 000 Austrumeiropas palīgpolicistu.

Latviešu iesaistīšanās palīgpolicijā notika, tiklīdz vācu armija bija iesoļojusi Latvijā, respektīvi, tūlīt pēc Baigā gada. Tieši šis apstāklis, iespējams, pamudināja latviešus apvienoties ar saviem senajiem ienaidniekiem, par kādiem vācieši tika un daļā sabiedrības tiek uzskatīti vēl joprojām. Padomju zvērībām sekoja jūsmīga vācu armijas uzņemšana Rīgā. Citējot Pļavnieku: „Tas, kas ar latviešiem notika padomju varas laikā 1940. un 1941. gadā, bija pats ļaunākais, ko tolaik cilvēki varēja iedomāties. Taču tas, kas notika ar Latvijas ebrejiem nacistu laikā, bija kaut kas tik briesmīgs, ko pat nevarēja iztēloties” (55. lpp.). Savādi, ka vispār radusies ideja salīdzināt divu tautu traģēdijas – masveida iznīcināšanas, mēģinot izsvērt, kura no tām bijusi briesmīgāka. Autora paustajam ir grūti pievienoties, jo neviens nespēja iedomāties, ka padomju karavīri apcietina un slepkavo Latvijas gaišākos prātus, ka tā vienkārši var iebrukt ikvienā mājā un pilnīgi neizprotamu iemeslu dēļ, bez tiesas sprieduma izsūtīt tās iemītniekus uz Sibīriju. Kāda likteņa ironija: Baigajā gadā uz Padomju Savienību tika deportēti visi Latvijas iedzīvotāju slāņi un visu tajā dzīvojošo tautību pārstāvji, tai skaitā ebreji. Daļa ebreju, kuri tika izsūtīti uz Sibīriju, izdzīvoja, savukārt tie, kuri palika Latvijā, nē.

Šeit būtu vietā atcerēties vēsturisku faktu, ka padomju armiju ar gavilēm sagaidīja ne tikai skaitliski nedaudzi latviešu komunisti, bet arī Latvijas ebreji. Tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc vēlāk pret viņiem notika tik masīva vēršanās. Taču tie ir tikai minējumi. Citējot autoru: „Lai kā arī būtu, 1941. gada vasarā tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas nebija ebreji, varēja šķist pašsaprotams, ka vācieši ir viņu glābēji. Latvijā vēl neviena armija netika sakauta un pazemota tik viegli, kā vācieši sakāva un pazemoja Sarkano armiju – un tas notika nedēļu pēc baisās nakts tīrīšanas, kuras laikā NKVD 15 000 cilvēku deportēja uz Sibīriju. Lai gan nacisti ik uz soļa atrada dedzīgus kolaboracionistus, tomēr neviena cita Vācijas ieņemtā valsts neuzņēma vērmahtu ar tik milzīgu entuziasmu, kā tas bija padomju varas izpostītajā Latvijā” (94. lpp.).

Šo izdevību izmantoja Viktors Arājs, aicinādams savā pulkā Latvijas patriotus. Viņam galvenokārt pievienojās korporeļi, policisti, studenti, bijušās paramilitārās brīvprātīgo Aizsargu organizācijas biedri, Latvijas armijas karavīri, turīgo aprindu pārstāvji. Pērkoņkrusts pret viņu izturējās rezervēti, jo pārstāvēja citu uzskatu sistēmu. Savādi, taču autors nav pat pacenties kaut ar vārdu pieminēt iemeslus, kas Arājam likuši no vienkārša cilvēka pārtapt masu slepkavā. Tāda izšķiršanās nerodas tāpat vien; pēc loģikas apsvērumiem vērtējot, bija jābūt dibinātam, ļoti pamatotam iemeslam, kāpēc cilvēks izšķīries par šādu rīcību.

Šokējoša bija latviešu izturēšanās pret ebrejiem, ar kuriem kopā iepriekš bija draudzīgi sadzīvots gadsimtiem ilgi; taču tomēr jāuzsver, ka latviešu antisemītisms izpaudās pēc vācu armijas ienākšanas Latvijā. „Latviešu attiecībās ar Latvijas ebrejiem... parādās šoka un nodevības sajūta. [..] Latvieši, kas šāva ebrejus, tā rīkojās lielā mērā tāpēc, ka uzskatīja viņus par Latvijas nodevējiem un komunistu izpalīgiem. Tiesas prāva neatrada pierādījumus, ka Viktora Arāja attieksmei pirms kara bijis raksturīgs antisemītisms” (103. lpp.). Nedaudz tālāk: ”Latvijā holokausts varēja tā arī nenotikt, ja to nebūtu vadījusi un plānojusi nacistu valdība. Ja nebūtu notikusi padomju okupācija un piedzīvota Baigā gada (1940-1941) trauma, holokausts neapšaubāmi tik un tā būtu noticis, ja to būtu prasījusi vācu okupācijas vara” (105. lpp.). Tuvojoties kara beigām, Arājs, kurš tad jau bija latviešu leģionārs, emigrēja uz Vācijas rietumu daļu.

Tālāk grāmatā seko tiesas prāvu apraksti. Galvenais prasītājs tiesā pret Arāja komandas dalībniekiem bija Padomju Savienība. Ar apskaužamu centību krievu no jauna okupētajā Latvijā, kurā atkal sākās izsūtīšanas uz Sibīriju, tika vākti pierādījumi pret nacistu noziedzniekiem.

Vēlētos piebilst, ka Viktora Arāja un viņa komandas briesmu darbus atspoguļojuši ne tikai Andrievs Ezergailis un Ričards Pļavnieks. Būtu pieminama arī „Neatkarīgās Rīta avīzes” 2020. gada 8. maija numurā publicētā Elitas Veidemanes intervija ar vēsturnieku Uldi Neiburgu, tās nosaukums – „Jāpēta ne tikai Arāja, bet arī NKVD un SMERŠ noziegumi”. Vēršoties pret nacistiskajiem noziedzniekiem, padomju ideologi centās notušēt to, kādi briesmu darbi gulstas uz sarkanarmiešu sirdsapziņas. Tāpat Uldis Neiburgs ir pētījis arī Arāja komandas noziegumus. Raksts par to atrodams Lauku Avīzes rubrikā „Mājas Viesis” 1999. gada 6. marta numurā.  Turklāt 2002. gada  žurnāla Klubs 5. numurā  ir atrodams Borisa Infatjeva raksts „Viņš liecināja Potsdamas tiesas prāvā”. Grāmatu Viktora Arāja tiesas prāva ir sarakstījis arī Kārlis Štamers un tā drīzumā iznāks AS Latvijas Mediji.

Uzreiz pēc kara beigām Viktoru Arāju arestēja Vācijā, taču viņam izdevās nozust. Hamburgas tiesas priekšā viņš stājās 1975. gada 10. jūlijā. Tā paša gada 5. augustā viņš ir teicis: „Šodien stāvu šeit viens un esmu spiests nožēlot grēkus, ko nacionālsociālisms ir nodarījis mūsu tautai. Es esmu ienīdis nacionālsociālismu. Viņi ir sasmērējuši latviešus un ievilkuši noziegumos. Vispirms viņi pārdeva mūs krieviem un vēlāk svētulīgi izmantoja mūsu nacionālās jūtas un mūsu pienākuma sajūtu. Viņi nāca kā atbrīvotāji un savus solījumus nepildīja. Viņi teica, ka, ja latviešu tauta nepalīdzēs, tad arī nebūs nekādas cerības atkal brīvu valsti iegūt” (šis citāts iekļauts gan R. Pļavnieka grāmatā, gan U. Neiburga rakstā). Šos vārdus var uztvert gan kā taisnošanos, gan norādi uz Vācijas nodevību. Arāja prāva sākās 1975. gadā. Tiesa viņam piesprieda mūža ieslodzījumu. Sodu Arājs izcieta Kaselē. Viņš mira 1988. gadā Kaselē.

Strādājot pie grāmatas, Ričards Pļavnieks izmanotjis lielu daudzumu arhīvu materiālu, iespaidīgs arī personu rādītājs.

Visbeidzot, citējot Uldi Neiburgu: „Un, ja kāds grib apgalvot, ka latviešu leģions ir noziedzīgs formējums tāpēc, ka tajā iekļāvās arī atsevišķi Arāja komandas dalībnieki, tad atklāti jārunā arī par visu karojošo pušu, arī PSRS un Rietumu sabiedroto veiktajiem kara noziegumiem vai noziegumiem pret cilvēci, sākot ar poļu virsnieku slepkavošanu Katiņā 1940. gada martā līdz pat Drēzdenes barbariskai bombardēšanai 1945. gada februārī”. Neliela piebilde – sabiedrotie līdz ar zemi nolīdzināja ne jau tikai Drēzdeni vien, kopumā tā bija 131 Vācijas pilsēta. Šis fakts smalki atspoguļots V.G. Zēbalda (W.G. Sebald) Cīrihes lekcijās, kas izdotas grāmatā ar nosaukumu Luftkrieg und Literatur (Gaisa karš un literatūra). Šo grāmatu esmu pārtulkojusi latviski, taču Latvijā vēl aizvien nav atradusies izdevniecība, kas vēlētos to izdot.

Silvija Ģibiete

 

Silvija Ģibiete (dzim. Čaibele 1946. gadā Rīgā) – vācu valodas tulkotāja, literāte, Latvijas Rakstnieku savienības biedre kopš 2008. gada.

 

 

---

^[1] Oriģināli 1996. g. angļu valodā: Andrew Ezergailis, The Holocaust in Latvia, 1941-1944: The Missing Center, Vašingtonā: U.S. Holocaust Memorial Museum. Latviskais tulkojums 1999. g. LU Latvijas Vēstures institūta apgādā.