Jaunā Gaita nr. 303. ziema 2020
Pēteris Korsaks
Trakais latvietis ar lauvas dūšu un bērna dvēseli [1]
Jānis/Džons Doreds (1881.23.IV - 1954.22.IX)
Viņš bija cilvēks, kuru pazina visa Eiropa, jo viņš aizvien bija tur, kur 20. gadsimtā risinājās apvērsumi, iebrukumi, okupācijas un revolūcijas. Viņš bija pazīstams karaļiem, ministriem un diktatoriem, nerunājot nemaz par pasaules valstu reportieriem. Viņam trīs reizes piesprieda nāves sodu – gan padomju čeka, gan Franko režīms. Bet var pateikties Anglijas un ASV diplomātiem un šo valstu presei, ka Jānis Doreds, kas pasaulē pazīstams ar vārdu Džons Doreds, savās kinoreportāžās turpināja iepazīstināt ar jaunākajiem notikumiem, strādājot amerikāņu firmā Paramount News. Kā zināms, 20. gadsimtā Eiropā notikumu bija vesels karuselis – un tos visus dokumentēja Jānis Doreds. Viņa reportāžu kontā ir Sarkanā armija un pilsoņu karš Krievijā, Hitlera nākšana pie varas, Austrijas anšluss[2], Čehoslovakijas sadalīšana, pilsoņu karš Spānijā, kur viņš nokļūst cietumā, Otrā pasaules kara sākums, Polijas okupācija, vācu armijas sagrāve Itālijā un ārzemju reportieru pieņemšana pie pāvesta. Šis uzskaitījums vēl nebūt nav pilnīgs. Kopā ar ASV 7. armiju reportieris kā desantnieks izceļas Dienvidfrancijā. Pēc uzbrukuma vācu pozīcijām 1944. gada 14. augustā Džons raksta vēstuli sievai – norvēģu gleznotājai Elizabetei: „Iebrukuma dienā es izkāpu krastā kopā ar otro kājnieku desanta grupu − pirmā desanta grupa izkāpa krastā 15 minūtes pirms mums. Es pilnībā apzinājos to, kas mūs sagaida, iesaistoties šajā iebrukumā, bet tā bija vienīgā iespēja iegūt patiesu priekšstatu par notiekošo. Iepriekšējā dienā pirms izkāpšanas krastā, t. i., 14. augustā, es uzrakstīju Tev īsu vēstulīti, atrodoties uz sava kuģa, un 15. augusta agrā rītā es uzrakstīju vēl dažas rindiņas, sūtot Tev atvadu sveicienus. Šo vēstuli es paturēju pie sevis, un, tā kā es vēl šobaltdien – četras dienas pēc iebrukuma – esmu dzīvs, es atstāšu šo vēstuli pie sevis, līdz mēs tiksimies personiski. Protams, ienaidnieks pretojās, tomēr ne tik lielā mērā, kā daudzi to bija paredzējuši. Manuprāt, man izdevās uzfilmēt patiesi labus kadrus iebrukuma laikā un par notikumiem turpmākajās dienās. Es biju vienīgais kara reportieris, kas izkāpa krastā tik agrā rīta stundā, un tāpēc droši varu teikt, ka, pateicoties vienīgi man, pasaule notikušo redzēs uz ekrāna. Kad Tu skatīsies šos kadrus uz ekrāna, domā par mani un novērtē sasniegtos rezultātus. Kad karš būs beidzies, pastāstīšu Tev par operāciju visos sīkumos.
Domāju, ka tas bija pēdējais lielākais kaskadiera cienīgs triks manā dzīvē saistībā ar manu profesionālo karjeru.
Tas tiešām bija smags darbs, tieši fiziski. Biju apkāries ar divām kamerām, trijkāji, speciālu somu ar filmiņām un kareivja somu – tas viss kopā svēra apmēram 80 mārciņu. Man vajadzēja ātri sasniegt krastu un vienlaikus filmēt visu notiekošo. Sviedri burtiski pilēja manos zābakos, kad, laužoties cauri biezoknim, neatlaidīgi sekoju kājniekiem 170 m augstā kalnā zem ienaidnieka lodēm, jo apšaude turpinājās.” [3]
Jānis Doreds ar ūdenspīpi. Abesīnijā 1935. g.
Fotogrāfa un kinoreportiera dzīve bija ārkārtīgi dinamiska, Latvijā Jānis nodzīvoja vien savus pirmos trīspadsmit gadus līdz 1894. gadam un tad atgriezās Latvijā tikai 1920. gadā pēc pilsoņu kara Krievijā, kur viņš filmēja abu karojošo pušu – gan t.s. sarkano, gan balto – kontrolētajā teritorijā. Krievijas Valsts kinofotoarhīvā atrodamas Jāņa Doreda uzņemtas 16 mēmās dokumentālās filmas par periodu no 1910. līdz 1919. gadam. 1921. gadā Rīgā, Strēlnieku ielā 2 Jānis Doreds atvēra laboratoriju „Standard”, kur attīstīja filmas un ārzemju filmām veidoja titrus latviešu valodā. Kā Pathe News pārstāvis Doreds gatavoja kinoreportāžas par notikumiem Baltijas valstīs, Polijā un Skandināvijā, bet viņu sūtīja arī uz Palestīnu, Persiju, Maroku, Spāniju.
Žurnālā Ilustrēts Žurnāls 1923. gadā ir vairākas publikācijas, kas jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados mudināja mani uzsākt ziņu meklējumus par noslēpumaino fotogrāfu, par kuru nebija atrodama nekāda informācija turpat 40 gadu garumā. Par iemeslu tam bija dzelzs priekškars. Vēlāk manās rokās nonāca 1927. gadā izdotais fotoalbums Latvijas daba un dzīve, kurā ir vairāk nekā trīsdesmit Jāņa Doreda fotogrāfiju par Latviju, vēl citas viņa uzņemtās fotogrāfijas līdz šim diemžēl atrast nav izdevies.
Tieši no Rīgas Jānis Doreds 1924. gadā devās uz Maskavu filmēt Ļeņina bēres. Viņš bija vienīgais ārzemnieks, kurš nelegāli uzfilmēja šo notikumu. Jāni Doredu par neatļauto filmēšanu arestēja čeka un iemeta Lubjankas cietumā, vēlāk pārvietojot uz Butirkiem. Vairākus mēnešus viņu pratināja, pasludinot šādu spriedumu: „Ivan Davidovič Dored, tu esi atzīts par Padomju Savienības ienaidnieku. Par noziegumiem pret valsti tev piespriests nāves sods nošaujot.” [4] Vienīgi iejaucoties Latvijas vēstniecībai, bet it īpaši Anglijas presei, kas sacēla trauksmi par briesmām, kas draud Jānim Doredam, un ņemot vērā, iespējams, vēl kādus mums nezināmus apstākļus, ko nav izdevies noskaidrot, pavasarī Doredu tomēr atbrīvo. Viņš atzīstas: „Gribu turēties iespējami tālu no krievu varas sfēras. Nu esmu izārstēts reizi par visām reizēm. Jaunība un atmiņas, viss krieviskais ir izskalots no organisma, nav jau daudz to, kas izsprūk dzīvi no čekas nagiem. Es piederēju pie Rietumiem, biju latvietis, biju brīvs domās un garā, lai cik stipri bija mūri un cietumi man apkārt. Pārbraucot robežu un atkal skatot savu zemi, neizjutu tikai pateicību vien par tēvzemi, bija lepnums un prieks arī par brīvības svētību, ko mazā Latvija pratusi saglabāt simtgadu spaidos. Brīvību, ko lielā, varenā Krievija nekad nav izpratusi un ko tā varbūt nekad arī nebūs spējīga izprast.” [5] Kā dārgāko un svētāko lietu viņš vienmēr līdzi nēsāja Latvijas pasi, ko viņš bija nosaucis par „nepelnītu balvu”, un tikai pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Jānis Doreds pieņēma ASV pavalstniecību. Par Doreda apcietināšanas faktu Maskavā man izdevās Latvijas Valsts vēstures arhīvā uziet līdz šim nezināmus trīs dokumentus, kas ietver saraksti starp Latvijas Diplomātisko misiju Maskavā un Krievijas Tautas ārlietu komisariātu sakarā ar Latvijas pilsoņa Ivana Davidoviča Doreda arestu, pieprasot sniegt informāciju, par kādu, kur un kad izdarītu pārkāpumu viņš ir apcietināts, un vēlāk sakarā ar viņam aresta laikā atsavināto dokumentu atdošanu. [6]
Cēsīs dzimušajam Jānim Doredam 2011. gadā atzīmējām 130. gadskārtu. Kopā ar Cēsu Vēstures un mākslas muzeju tiku sarīkojis pirmo un arī vienīgo Jānim Doredam veltīto fotoizstādi Latvijā.
Jānis Reinholds Doreds dzimis 1881. gada 23. aprīlī Veismaņos – pie Priekuļiem, tomēr visa dzimta ir reģistrēta Cēsu Vācu un latviešu evaņģēliski luteriskajā draudzē. Ierakstā Nr. 9 varam lasīt, ka Jānis Reinholds Doreds dzimis plkst. 6.15 vakarā un kristīts 3. maijā, kristību ceremoniju veicis mācītājs G. Fīrhufs (Vierhuf). Tēvs – Dāvis Doreds, podnieks un mājas kalps, māte – Karlīne, dzimusi Grencione, abi vecāki luterticīgi un dzīvo Veismaņu muižā. Krustvecāki – krodzinieks Jānis Celmiņš un viņa sieva Anna, kā arī Dāvis Celmiņš. Pasē, kas izdota 1920. gadā un kuru izdevās atrast Latvijas Valsts vēstures arhīvā, rakstīts, ka Jānis Doreds ir Cēsu pilsētas pilsonis. Sešu gadu vecumā Jānis iestājās Cēsu elementārskolā, pēc skolas beigšanas sāka strādāt par mācekli vienā no lielākajiem vācu tirgotāju veikaliem Cēsīs. Te viņš guva pirmās iemaņas vācu valodā, un, kad no Pēterburgas Cēsīs atgriezās kāda no tirgotāja radiniecēm, kas tur bija apguvusi franču valodu un labas manieres, viņa centās savas zināšanas nodot arī Jānim.
Veikalā pienāca žurnāli arī kādā citā, Jānim nepazīstamā valodā. Tā izrādījās angļu valoda, un jauneklim radās liela vēlēšanās apgūt arī to. Strādājot veikalā bez algas, diezin cik rožaina dzīve vis nerādās, un Jānis sapņo par Maskavu, kur jau strādā brālis Kārlis, jo tur varētu iemācīties angļu valodu. Pēc daudziem gadu desmitiem, kad jau redzēta pasaule, Jānis brīnīsies par sevi, kādēļ toreiz domājis, ka Maskava ir vieta, kur apgūt angļu valodu, kas pavērtu logu uz plašākiem apvāršņiem. Bet 1894. gadā, saņēmis vecāku svētību, jauneklis dodas uz Maskavu, lai piepildītu savu sapni. Jānis domāja, ka Maskavā nebūs vāciešu, kas viņam bija pagalam apnikuši Cēsīs, bet tieši vācu valodas zināšanu dēļ viņam izdodas dabūt darbu pie vācu veikalnieka. Dažus gadus vēlāk Jānis sāk strādāt vienā no lielākajiem fotopiederumu veikaliem Maskavā, tam ir filiāles visā Krievijā.
Strādājot viņš ieguva pamatīgas zināšanas ķīmijā, orientējās optikā un it visā, kas saistīts ar fotokamerām. Īpašnieks novērtēja latviešu censoņa darbu un iecēla viņu par laboratorijas vadītāju ar 50 rubļu lielu mēnešalgu. 1903. gadā, kad Jānis jau bija 22 gadus vecs, kāds neparasts notikums pārvērta visu viņa dzīvi: veikala īpašnieks demonstrēja neredzētu mašīnu − Edisona kinetoskopu, kas rādīja kustīgas bildes. Bija sācies mēmā kino laikmets. Redzētais tik ļoti ietekmēja Jāni, ka viņš nolēma apgūt šo jauno ierīci.
Krievijā sākās 1905. gada revolūcija, un bija jānogaida, lai iegūtu pasi braucienam uz Parīzi pie paša Šarla Patē [7]. Tomēr milzīgā interese un neatlaidība ļāva rast iespēju nokļūt pie slavenā producenta. Vēlāk sākās Jāņa tālie un ilgie klejojumi ar kinokameru pa pasaules valstīm un kontinentiem.
Pasaule latvieti Jāni iepazina kā Džonu, turpretim mēs, dzīvojot padomju sprostā, neko nezinājām par Jāņa Doreda trauksmaino dzīvi.
Jānis (Džons) Doreds Otrā pasaules kara laikā kā
ASV armijas reportieris
Piemiņas izstādes ideja nobrieda saistībā ar to, ka režisore Dzintra Geka, veidojot filmu par Jāni Doredu, no ASV uz Latviju atveda ne tikai jaunas ziņas par Doreda dzīvi un veikumu, bet arī mudināja te ierasties viņa dēlu Jevgēniju (sauktu par Eiženu), kurš, nonācis senču dzimtenē, uzdāvināja Rīgas Kino muzejam sava tēva personīgās mantas. Dzintras Gekas veidotā filma Džona Doreda sala (scenārija autors Ēriks Lanss) ir romantisks un emocionāls stāsts par reportiera Džona Doreda trauksmaino dzīvi un par latvieša Jāņa un norvēģietes Elizabetes patiesi dziļo mīlestību. Ir jāpiemin, ka Jānis Doreds Elizabeti satika nejauši, filmējot Nautilus zemūdenes ekspedīciju Špicbergenas salā. Viņš pats atzīstas: „Pārdzīvoju kaut ko tādu, kas deva mērķi un saturu manai klaidoņa būtībai.” [8] Pēc sarakstes, telefona zvaniem un īslaicīgām tikšanās reizēm piecu gadu garumā viņi nolemj apprecēties, bet arī te rodas šķēršļi. Lai salaulātos, trīs svētdienas pēc kārtas jaunlaulātie ir jāuzsauc baznīcā no kanceles, bet reportieris Džons Doreds noteiktajā laikā ir visur citur, tikai ne Vīnes baznīcā. Apliecinājums tam ir Latvijas Valsts vēstures arhīvā atrastās Jāņa Doreda ārzemju pases, kur ailē, uz kādu valsti izbrauc, rakstīta atzīme – visas. Pēc zīmogiem var vienkārši izsecināt, kurā valstī konkrētajā gadā un mēnesī Doreds atradies. Pases lapas izraibinātas ar daudzu valstu zīmogiem...
Lai atrisinātu laulību problēmu, tika panākta vienošanās ar mācītāju, ka viņus uzsauc trīs reizes vienā svētdienā – dievkalpojuma sākumā, vidū un beigās. Laulības notika 1935. gadā, Jānim tobrīd ir 54, bet Elizabetei 27 gadi.
Tūlīt pēc laulību noslēgšanas pienāk Jāņa Doreda darba devēju sūtīta telegramma, kas vēsta, ka viņam jādodas uz Abesīniju (tagad Etiopija), kur iespējami drīz var notikt Itālijas iebrukums. Jānis atsakās ņemt Elizabeti līdzi uz karadarbības zonu. „'Būs karš,' viņš teica lēnām, 'tā ir liela atbildība ņemt tevi līdzi.' 'Bet vēl lielāka atbildība ir atstāt mani šeit,' viņa ātri atbildēja. 'Kāzu ceļojumā tu taču nevari doties viens pats!'” [9]
Jānis Doreds sazinājās ar Benjamiņas kundzi Rīgā, un viņa Elizabetei nosūtīja preses karti kā Jaunāko Ziņu pārstāvei, lai viņa arī varētu doties uz Abesīniju.
Gatavojoties piemiņas izstādei Cēsīs, tika atrastas vairākas reportāžas Jaunākajās Ziņās ar Jāņa Doreda fotogrāfijām un rakstiem par kara norisi Abesīnijā. Vienā no rakstiem stāstīts, kā tiek ievainoti mašīnā braucošie ceļa biedri, bet Doredam ne skrambiņas. Minētās fotogrāfijas Latvijā ir pirmpublicējums, tās atradu tikai 1980. gados, mēģinot skaidrot, kas tas ir par fotogrāfu ar parakstu pie fotogrāfijām: foto. J. Doreds. Mani meklējumi ilga turpat 40 gadu... Laimīgā kārtā pazīstamais kinorežisors Ansis Epners no kāda ārzemju brauciena (padomju laikā) bija riskējis un atvedis Elizabetes Doredas grāmatu Zeme man ir apaļa, kurā sīki aprakstīta ne tikai Jāņa Doreda izcelsme un saistība ar Vendeni (Cēsīm), bet arī daudzās dēkas un piedzīvojumi pusgadsimta garumā. Grāmatu no norvēģu valodas trimdā bija tulkojis Jānis Grīns [10]. Grāmata tik lieliski uzrakstīta, it kā to būtu rakstījis pats Jānis − Elizabete vēl Jāņa dzīves laikā vairākus gadus bija rakstījusi piezīmes.
Elizabete Doreda grāmatas priekšvārdā raksta: „Kad Jānis nomira, manas dienas un naktis pēkšņi kļuva garas jo garas. Tā ir moderna odiseja – stāsts par filmu reportiera darbību. Šo grāmatu par savu vīru esmu rakstījusi viņa vārdā. Tā veltīta viņam dziļā pateicībā, apbrīnā un nebeidzamā mīlestībā. Berlogā 1955. gadā.” [11]
Kādā no vēstulēm Jānis Doreds atzīstas Elizabetei: „Pēc nopietnas pašanalīzes man jāatzīstas, ka es esmu dzimis piedzīvojumu meklētājs. Es nekad nevēlos nevienu sāpināt vai ievainot. Bet piedzīvojumu meklēšana droši vien ir manās asinīs, meklēt uztraukumu, ienirt nezināmā pasaulē, nepazīstamās situācijās, pat ja dzīvība ir apdraudēta. Un visu to es daru labprātīgi. Es to saku bez jebkādas lielības. Es neesmu nekāds varonis, bet neesmu arī gļēvulis. Es to nedaru naudas dēļ, pat ne savas profesijas mīlestības dēļ. Es redzu sevi kā pilnasinīgu piedzīvojumu meklētāju bez jebkādas varas vai slavas meklēšanas.” [12]
Mums Latvijā Jānis Doreds ir viens no latviešiem ar pasaules vārdu, par kuru līdz šim tik maz zinājām.
Jānis Doreds nomira 1954. gadā un ir apbedīts Norvēģijā. Tagad tur atdusas arī viņa mīļotā Elizabete.
Publikācijas Avoti
Pēteris Korsaks. Jāņa Doreda odiseja. Diena, 1994.11.VI.
Pēteris Korsaks, Dace Cepurīte. Jānis Doreds – leģendārais kinooperators un fotogrāfs. Buklets. 2011.
Pēteris Korsaks. „Pa Jāņa Doreda pēdām”. Siguldas Avīze, 2012, Nr. 3.
Andrejs Edvīns Feldmanis. „Rožukronis reportierim”. Diena, 09.06.1993.09.VI.
[1] Pēteris Korsaks Latviešu fotogrāfi – kara liecinieki. Neputns, 2019. 212.-221. lpp.
[2] Anschluss (vācu val.) – Vācijas īstenota Austrijas okupācija un aneksija 1938. gadā. – P. K.
[3] Džona Doreda vēstule sievai Elizabetei 1944. gada 19. augustā. Dzintras Gekas arhīvs.
[4] Džona Doreda dēla Eižena vēstule autoram. Pētera Korsaka privātais arhīvs. 214
[5] Doreda, Elizabete. Zeme man ir apaļa. Rīga: Zinātne, 1993, 95. lpp.
[6] LVVA, fonds 2574, apr. 2, lieta 480, lp. 1-3.
[7] Charles Pathe (1863-1957), franču kinorūpniecības producents. 215
[8] Doreda, Elizabete. Zeme man ir apaļa. Rīga : Zinātne, 1993, 143. lpp.
[9] Džona Doreda dēla Eižena vēstule autoram, 17. lpp. Pētera Kosaka privātais arhīvs.
[10] E. Doredas grāmata Zeme man ir apaļa. Filmu reportiera latvieša Jāņa Doreda dēkas un piedzīvojumi vispirms izdota Norvēģijā 1955. g., latviešu valodā Stokholmā 1957. g., Rīgā 1993. g. – Red.
[11] Doreda, Elizabete. Zeme man ir apaļa. Rīga : Zinātne, 1993, 6. lpp.
Fotomākslinieks / fotovēsturnieks Pēteris Korsaks (1937) ir viens no Latvijas fotogrāfijas vēstures muzeja izveidotājiem, autors muzeja pastāvīgajai ekspozīcijai „Fotogrāfijas attīstība Latvijā. 1839-1940.” Viņš ir iniciātors un līdzautors grāmatai Latvijas fotomāksla. Vēsture un mūsdienas (1985) un autors grāmatai Latviešu fotogrāfi – kara liecinieki (2020), no kuras viņš mums deva atļauju pārpublicēt šo nodaļu par Jāni Doredu. (red.)
