Jaunā Gaita nr. 303. ziema 2020
Skumjo cilvēku stāsti
Ilze Lāce. Baloži uz Žozetes jumta. Zvaigzne ABC, 2020, 144 lpp.
Ar
vizuāli košu, uzmanību piesaistošu stāstu krājumu Baloži uz
Žozetes jumta šīs vasaras izskaņā latviešu literatūras arēnā
iznākusi Ilze Lāce (īstajā vārdā Ilze Verhaeghe; 1957). Līdz šim
autore pamatā darbojusies jurisprudencē, taču vienmēr
saglabājusi saikni ar literatūru, literāros darbus tulkojot un
ļaujot latviešu lasītājam iepazīt vairāk nekā 50 angļu un
amerikāņu autoru darbus. Pati jaunradei pievērsusies 2014. gadā,
publicējusies literārajos izdevumos Latvju Teksti un
Jaunā Gaita.
Stāstu krājumu veido 10 stāsti, un pati autore norādījusi, ka tos „intuitīvi sarindojusi secībā”.[1] Šis izkārtojums un stāstu tematiskā ievirze veido ainu, kur ikviens lasītājs atradīs pa radniecīgai – emocionālai, ainaviskai vai kādai citai – vēstījuma stīgai, jo I. Lāce izvēlējusies plašu stāstījuma spektru, skarot dažādus laika periodus, vides un tipāžus. To visu kopā saista veiksmīgs detalizējums un izkopta tēlainība, kā sižetiskajā estētikā, tā valodā.
Viena no šo īsprozas darbu veiksmēm ir mūsdienu aktualitāte, pat, ja laiktelpa veidota pagātnes – autore bieži atskatās uz 20. gadsimtu – ietvaros, jo centrā izvirzītas vispārcilvēciskas attiecību problēmas, kurām nav noilguma laika līknē. Krājums sākas ar stāstiem, kuros izgaismotas bērnu un vecāku neviennozīmīgās attieksmes, skarot gan vecāku nolaidību un neiedziļināšanos savu bērnu būtībā, gan pamestību, vientulību un nožēlu, ko abām pusēm bieži nākas izjust. Tās ir attiecības, kurās frāzes „neaiztiec”, „kaut viņš vienreiz aizietu un vairs nepārnāktu” un „kad mamma nāks man pakaļ?” ir norma. Stāstu „Kartupeļi un ķīpalas” un „Olīte”, ko var pieskaitīt pie krājuma emocionālākajiem darbiem, fabulas iesākumā ir mierpilnas vai bērnišķīgi rotaļīgas, lasītājs ātri iejūtas laiktelpā, jā, mana sarežģījumus varoņu dzīvēs, bet sižetiskajai līnijai uzņemot apgriezienus un sasniedzot kulmināciju, attopas asarās. Īpatns ir autores stils, jo emocijas lasītājā uzjunda pilnīgi vienkāršs, ritmisks, tomēr zemtekstā nospriegots teksts: „Un tad viņi abi iet. Pa tumšām, pielijušām ielām. Tētis visu laiku klusē. Lulla ik pa brīdim iebrien kādā peļķē, jo ielas spuldzes jaudā apgaismot tikai ietves ārmalu. Viņi kāpj pa tikpat slikti apgaismotām drēgnām kāpnēm, zvana pie vienām durvīm, otrām, trešām…. Dažviet neviens vispār neatver, citur uzsauc ‘nē, nav’, durvis neatverot.”[2] Tajā pašā laikā stāsta skaudro noskaņu veido arī hronotops, jo galvenā varone Lulla uzaug padomju laikā, kur bērnību par piepildītu var saukt tikai „izredzētie” bērni, bet vecāki nespēj izšķirties, kam veltīt vairāk uzmanības – sev vai atvasēm, jo abām pusēm nepietiek: „Un tad pavisam skaļi mammas balss – viņa taču neiešot sevi dzīvu aprakt tikai tāpēc, ka viņai ir bērns.”[3]
Vēl viena aktuāla tēma, kas skarta vairākos I. Lāces stāstos, ir emigrācija un tur svarīgais (nacionālās) identitātes jautājums. Virknē stāstu par galveno darbības vietu izvēlēta Beļģija, kur, lai arī finansiāli nodrošināti, varoņi nejūtas līdz galam piepildīti un tiem jārisina ne vien ārējās, bet arī iekšējās pasaules likstas, vienlaikus cīnoties ar vientulību un nespēju atbrīvoties no homo sovieticus rēga. Tā stāstā „Lielās piedošanas diena” centrālā problēma ir sabiedrības pašizveidotā hierarhija un „šķiras”, pie kurām pierasts un kuru pārstāvji, savu titulu spozmē uzburbuši, alkst apbrīnas un cieņas, bet patiesībā valkā spodri nopulētas sabiedriskā pārākuma maskas, aiz kurām veikli nobēdzināti dzīvē garlaikoti un inteliģenti kusli, patiesajā realitātē akli viepļi. Autore to spilgti atklāj, raksturojot vidi: „(..) abi krasti noputējušiem krūmiem aizauguši, kaut kādi šķembu kalni, un tad arī putekļu vēmēja – vietējā rūpnīca dzelzsbetona kluča veidolā”[4] vai „Pa logu varēja redzēt to, kas kādreiz acīmredzot bijis art deco stila rožu dārzs. Nezālēm aizaudzis, pussabrukušām dobju apmalēm.”[5] Neizbrīna, ka galvenā varone Silvija, kura augusi padomju Latvijā, nejūtas šajā vienaldzības „aizgaldā” iederīga, sarežģījumus rada arī valodas barjera, bet visvairāk – iekšējās un reālās brīvības jautājums, uz ko stāsta gaitā viņa izvēlas tieši neatbildēt, šo problēmu veikli padarot it kā par neesošu. Tā it bieži Lāces varoņi cenšas pārbēgt pāri ģeogrāfiskajām robežām cerībā, ka tādējādi aizbēgs arī paši no sevis.
Krājuma titulstāsts „Baloži uz Žozetes jumta”, līdzīgi dažiem citiem, apcer vientulības tēmu, un gribas teikt, ir sajūtu gleznu pārpilnākais stāsts, jo apkārt galvenajai varonei Dzintrai viss turpina ritēt un mutuļot, tikai viņa pati ir attapusies, ka: „Es esmu te un tagad. Bet nevienam mani nevajag.”[6] kā daudzi krājuma stāstu varoņi. Sastingums un mirkļa, laika, arī dzīves pēkšņa apraušanās šos iekšienē paskumjos cilvēkus nostāda eksistenciālu atklāsmju un neatbildamu jautājumu priekšā, bet visvairāk, jautājot sev, vai un kā bijusi piepildīta viņu dzīve.
Stāstus kopā saauž it kā vieglu skumju tīklojums – varoņu alktais, izsapņotais, bet nepiepildītais, izdarītais / neizdarītais, bet (ne)nožēlotais, nepareizas izvēles, līdz galam dzīvē neatrastais pamats vai pārprasta dzīves jēga. Lāce nerāda laimīgos un harmoniskos pat, ja tie tādi pēc pirmā acu uzmetiena mums šķistu, tuvplānā redzam psiholoģiskas plaisas šais cilvēkos, pagātnes, tagadnes un nākotnes slogu, no kura nepaglābties, fonā uzslēdzot Debisī skaņdarbu vai bezrūpīgi ļaujoties pēcpusdienas nomidzim.[7]
Kristiāna Kuzmina
Skat. arī Kristiānas Kuzminas stāstu „Melnais putns” 32. lpp. (red.)
[2] „Kartupeļi un ķīpalas”, 17. lpp.
[3] „Kartupeļi un ķīpalas”, 18. lpp.
[4] „Lielās piedošanas diena”, 55. lpp.
[5] Turpat, 60. lpp.
[6] „Baloži uz Žozetes jumta”, 139. lpp.
[7] Atsauce uz stāstu „Multiinstrumentālista diendusa”.
