|
Andris Ogriņš
Kā būtu, ja tevis nebūtu, Epikūr
Nāve ar mums nekādi nav saistīta,
jo tas, kas ir iziris, ir nejutīgs,
bet nejutība ar mums nekādi nav saistīta.
Epikūrs
visa pasaule sadodas rokās un nolec no klints
es skatos
iesnaudušā projektora apkalpotāja
netīši uz priekšu patīto cilvēces kinofilmu
baudīdams nakts mieru un drošību ko
viņš pasniedz uz tumši zilās debesu paplātes
neatvēris ne labās
ne kreisās acs noslēpumu lādi
man
un tiem
kuri iedomājušies ka nebaidās nomirt
(epikūram tomēr nebija taisnība
kad ierodas nāve
iedzimtā pieklājība mūs piespiež sasveicināties)
* * *
viens cilvēks liek akmeni un uzraksta uz tā vārdu
ar lielo burtu
akmens kļūst par stūrakmeni zinātnei kultūrai un
reliģijai
uz kura dvēseļu dzirksteles sakrauj milzīgu sārtu
katra
īsu brīdi pirms izdzišanas
cerībā pēc viņas kāda sasparosies un ignorēdama
lielos lietus mežus
aizdedzinās
* * *
alerģija pret {vai drīzāk par}
ar abām rokām
steberējot nolaistām gar sāniem
nebrīvām kā mehāniskā sienas pulksteņa svārsts
atsperes diktētām kustībām
līdz amplitūdas abiem galapunktiem
laika cietokšņa velvei
vairākkārt ignorētā dzīves fizioterapeita norādei
ka ejot gaitai jāraisās brīvi
ne miņas no līdzdalības visuma koncentriskajā kārtībā
ja neskaita acu loku bezgalības zīmi
un pieskaitot
viss sīkais pārtop neaptverami lielā zaudēdams nozīmi
tad neskaities
dod padomu vienmēr kaut kur esošā saprāta balss tikai
aizverot plakstus priekšmeti un parādības neizzūd
tu uzskrien tiem virsū
un ievainodams miesu jūti aizplūstam dzīvību {asinis}
atrauj vaļā padodies
alerģijai
* * *
kā būtu iet pa tiltu ignorējot ka tas brūk no tālākā gala
neņemt par pilnu savu dzīvi
ar beigu galā piešķiltu degauklu
un to
ka pats sevi apzināti esi veidojis no sprāgstošas vielas
kā būtu
iekrist ūdenī
uzsprāgt
bet nesadegt
* * *
nāks vai nenāks kāds atvainojas cita vietā ka
mazliet kavēsies
man vienalga
diena kā papīra loksne uz kuras pil sarkano pamežu tinte
klekši kā bumbu bedres
manas domas
jūrnieku mezglā sasietas tranšejas
zemnīcās bērni
spēlē aklās vistiņas
kamēr pieaugušie visu savu iedzīvi pārcēluši uz virszemi
gaida
ko no vispasaules iepirkšanās centra
atnesīs pirmie ziemas vēji
migla patīkami notušē apkārtni
pielaiza asos stūrus
izceldama palsajā gaismā sievišķos izliekumus
bet koku vārpas nobriedušas pļaujai
arī gaida
mana vienaldzība paceļ un nolaiž roku
var sākties
* * *
O
pērkamu cilvēku mirstīgās atliekas
pēc saules vēja un lietus
tukšas
bez garantijas taloniem kabatu caurumos
O
sen neesmu mēģinājis uzsākt sarunu ar dievu
viņš nesaka
ka ir aizņemts
bet norāda lai piekāpju citreiz
O
vienkārši
pa tramvaja sliedēm kā elektrība
plūst svelme
cienījamie pasažieri noņemot maskas
pasargā sevi un apkārtējos
no maucības
O
čīkst eņģēs ievērtais vārds es
iespļauju saujā un ieeļļoju
tagad atveras klusi
bet aizdarās pavisam nemanāmi
O
līdztekus pasaules problēmu antoloģijai
bezpajumtnieks lasa
nenozīmīgā ieliņā izsviesto naudu
in god we trust
tur rakstīts
O
atkal un atkal
no jauna izgudrotais ritenis zaudē formu no
visuma centra novelku vairākus
vienāda garuma starus
un atkal
O
saule iesit pa kreiso vaigu
iekrītu ēnā
un pagriežu labo
O
.
. .
. . .
mans dievs mans dievs kāpēc tu mani esi aizstājis
* * *
kāds atver durvis un iekliedz galvā jautājošas domas
es negribu
vēl neesmu cēlies saģērbies ēdis dzēris un priecājies
bet nejaudāju izvairīties
tāpēc atbildu cik tik klusu nakts paspējusi iemācīt –
mēs mirstam jauni
jo nav īstas skaidrības līdz kuram tad slieksnim jāiet
lai pāri tam sasauktos ar vecumu
dzirdam kā katru rudeni pret zemi ar smagu būkšķi atsitas
nogatavojušies ēdenes āboli
kā riekstu zemeslodes
saskardamās ar kosmiskajiem āmuriem pārplīst un
iesūcas mūsu kodolos
mēs klājam galdus
servēdami ziemas pavasaros kūstošās sniega veltes
ar krāsoto plakstu bantēm un gaismas baloniem
saplīsušu mājdzīvnieku driskām
no avīžu burtiem salīmētiem vēstuļu tekstiem ar draudiem
pirmkārt jau sev
mūsu roku salmi sadodas stirpās
vienošanās riti paģēr ar līkumu apiet kopējo labumu
nesot uz savām mājām
ko prātu zīdaiņi ievīstīti emociju vilnas lakatos
spējīgi panest
vienīgais kas mūs attaisno
ir vietā un nevietā
plīstošie mīlestības burbuļi (jau nīki čukstot es piemetinu)
* * *
jūlija tveices aptaustītas
kūst un iztvaiko ēterā nerona laikmeta idejas
es pavelku galdautu uz savu pusi
līksmodams par plīstošo trauku melnajām pīpenēm
uz asiņainā klona
kā priekškars krīt arī galdauts
mainot nosaukumu
tagad tas ir kājauts
ar noteiktu kustību pasperu malā ar basām pa dzirksteļojošo
virsmu
uzšķilt lai sadeg šī pilsēta reizē ar iedvesmu pie velna ugunskurā
pagatavot
dzīvo mirstošo (sen un tikko mirušo) līdzpilsoņu gaļu
lai atkal sarec
mūžīgo ōdu iedīktā naktī
* * *
kamene pārpeld tumši zila zieda nektāra upi
dievs vanšu tilta smailē
meklē savai gaumei atbilstošu mērķi
viņš laikam ir heteroseksuāls
jo tēmē tikai uz sievietēm
sažuvušu vietām izbirušu vitrīnu kleitās nē
stobrs pievēršas manam atsegtajam prātam
pacietīgi uzklausa
tad pirksts lēnītēm nospiež mēli lai apklustu
* * *
kā būtu redzēt cilvēkus
bez nomaskētiem laika griezumiem
vai iedzimtajām plaisām miesas krāsas svārku krokās
uzzinot ka vēro
kāds ieskrietu mežā
kāds kāda pavērstos pret tevi un izslietos pilnā augumā
bet cik ilgi tu skatītos
un cik ilgi spogulī
kā būtu bez ādas
aplūkot katru sākotnēji nevainojami veidoto detaļu (jo
tikai neuzskaitītajās kopijās ieviesušās nepilnības)
ar nulles smilšpapīru nopulētos kaulus
muskuļu šķiedru pavedienu dzīparus un nervu sistēmas
kopotus rakstus
iekšējo orgānu rūpnīcas
asinsvadu loģistiku
neizstaigātos smadzeņu labirintus
otrreiz neatrasto izejas punktu
cik ilgi tu spētu
raudzīties mikroskopa gaismā tuneļa galā
tālāk
dziļāk
līdz pilnīga tukšuma galapunktam
|
