Inga Pizāne
PLAKSTI
Bet kaut kas neredzams
dod līdzsvaru visam
(Juris Kronbergs)
I
Kāpēc es vispār pamodos un piecēlos, ja jūtos tik sūdīgi,
– viņa domāja, lai gan kā viņa varēja zināt, ka vispār knapi
varēs pacelt savu galvu augstāk par spilvenu. Spilvenu, kurš
vienīgais šajā rītā par viņu kaut ko zināja – par viņas matu
smaržu, par viņas smagnējiem acu plakstiem, kas vērās ciet kā
kāpņutelpas durvis, ja tās nepietur. Agrāk tā nebija. Agrāk
kāpņutelpas durvis bija paklausīgas ienākoša vai izejoša cilvēka
rokai. Līdz brīdim, kad kāds bija izzadzis kodu atslēgas
slēdzeni, caur kuras caurumu nu varēja vērot vispirms lēnām
plaukstošos, pēc tam lēnām vīstošos pavasara krūmus. Tos
dzeltenos, kuriem viņa nezināja nosaukumu. Ko maina nosaukums?
Viņa atceras sevi, viņam sakot: mēs pamanām tikai to, kas
zied. Kad zied ceriņi, tie šķiet esam visur, pēc tam kastaņas.
It kā nekas cits neeksistētu, neviens cits koks. Tāpat droši
vien ir ar cilvēkiem. Kad tie zied, mēs tos pamanām. It kā
pārējo nebūtu vispār. Tad viņi atvadījās.
Pēc mēneša kodu atslēgu beidzot ielika. Ar tieši to pašu ciparu
kombināciju, bet durvis bija kļuvušas smagnējas un pašaizverošas
kā viņas plakstiņi šorīt. Tādos rītos viņa alka atcelt pilnīgi
visu: visus braucienus, cilvēkus, projektus. Tik nolemti, it kā
nebūtu it ne mazākās cerības, ka būs atkal diena, kad viņa
jutīsies labi. Labi kā parasti. Viegliem plakstiem kā
liepziediem, kā jasmīniem, kā papeļu pūkām, kā ābeļziediem.
Man jāpadzer kāda tēja, viņa domāja un smagiem soļiem devās
uz virtuvi, sāka mazgāt krūzes un tējkarotes. Kaut kas viņā bija
mainījies. Pirms gada, diviem viņa allaž gāja gulēt, visus
traukus izmazgājusi. Tagad viņa tos mazgāja no rītiem vai
pusdienās. Kas? Kas tieši viņā bija mainījies? Viņa iebēra krūzē
citronmētru, piparmētru un avenes un ļāva tām ievilkties.
Ievilkties. Vai es esmu ievilkusies? Reizēm mēs vienkārši
neļaujam cilvēkiem ievilkties, un viņi staigā pusbūtībā,
pusievilkušies. Ne jau mēs, viņi paši sev neļauj.
Velkoties tējai, viņa uzkopa uz galda sabirušās magoņu ziedlapas
un nolēma visu pušķi vēl miskastē nemest. Viņa atlasīja dažus
ziedus, kas izskatījās dzīvotspējīgi, un dažus pumpurus, kas
solīja ziedēšanu. Pārējo izmeta. Visa virtuve bija ziedlapu un
magoņu sēklu piebirusi. Gandrīz vai gribējās puķēm atvainoties.
Par ko? Šīs pašas sēklas taču varēja būt kļuvušas par jauniem
ziediem, ja ne roka, kas tos noplūc.
(Ja ne) cilvēks.
Jūtos kā bokseris pēc savas karjeras izšķirošā mača,
– viņa domāja, sēdēdama uz balkona. Visi spēki atdoti. Zaudējis
vai uzvarējis, - to viņa nespēja saprast. Neviens no variantiem
nav izcils. Ko iesāk pēc tādas uzvaras? Ko iesāk pēc tāda
zaudējuma? Vai uzvara un zaudējums nav viens un tas pats? Īpaši,
ja visi spēki ir atdoti. Viņa redzēja cilvēkus pretējās mājas
balkonos. Redzēja, bet neskatījās. Nojauta, ka arī viņi viņu
redz. Sieviete sestajā stāvā nedarīja neko. Stāvēja, skatījās:
iekšpus vai ārpus – no tālienes nevarēja saprast. Vīrietis
piektajā runāja pa telefonu. Kailu torsu. Šķiet, ieraudzījis
viņu, nokautrējās. Aizgāja. Varbūt vienkārši bija pabeidzis
sarunu.
Viņa dzēra savu tēju plakstiem ciet. Kāpēc es liku
modinātāju, – viņa iekšēji nolamājās.
Pēc tam viņa nolēma ieturēt vēl vienu miega cēlienu, dot dienai
vēl vienu iespēju. Otrai iespējai viņa ticēja vienmēr. Trešai
vairs tikai dažkārt.
*
– Kāds durvju kods? – viņš jautāja, zvanot pa telefonu.
– Tas pats, kas bija iepriekš, pirms pandēmijas, –
viņa atbildēja un dzirdēja kāpņutelpas durvju klikšķi.
– Sēdies, lūdzu, – viņa teica.
– Es mums atnesu kūkas, – viņš atbildēja un aizgāja līdz
koridoram tām pakaļ.
– Kafiju? – viņa vaicāja.
– Es nenocietos un mājās jau vienu kūku apēdu. Varbūt izejam
pastaigāties un tad nākam kafijot? – viņš atbildot vaicāja.
– Ejam, – viņa teica. Un viņi aizgāja cauri Lielajiem
kapiem līdz ielai, kur reiz dzīvojuši Mirdza Ķempe un Eriks
Ādamsons, dzejnieku pāris. „Es gribu savas rokas / Ap taviem
pleciem kļaut, / Zem ziedu pilna koka, / Zem zvaigznēm tevi
skaut,” reiz rakstīja Mirdza Erikam. Viņš tikmēr fotografēja
jasmīnu viņas rokā, ieāķētu aiz gredzena.
Parasti viņi sēdēja pie viņas līdz tumsai.
*
Aizmigt neizdevās, lai gan trīs reizes viņa sasniedza robežu,
aiz kuras dzīvoja miegs.
Nomods un miegs – divas savādas pilsētas. Novārtījusies gandrīz
stundu, viņa labāk nejutās.
*
Tovakar viņi sēdēja pie viņas līdz zibeņiem.
*
Aiz loga kāds vīrietis sauca Lidiju. Līdz pārstāja saukt.
Cik ilgi esam gatavi SAUKT?
Interesanti, ka sūdīgās dienas nokļūst turpat, kur labās.
II
Otrā dienā plaksti bija vieglāki. Ne tik viegli kā parasti, bet
gana viegli, lai negribētos neko atcelt. Viņa lēnām sāka pakot
somu. Daļa no drēbēm vēl žuva uz balkona. Viņa ieslēdza vēl
vienu veļasmašīnu. Griezās veļa, griezās domas. Cik ilgi domai
jāgriežas prāta ūdeņos, lai tā izžmiegtos tīra un sausa? Kāds
pulveris vai mīkstinātājs jāpieber?
III
Trešā dienā ierastais plakstu vieglums bija atgriezies.
– Gaidu lejā, – viņš atrakstīja.
Viņa palūdza, lai viņš uznāk palīdzēt ar mantām.
Viņi iekāpa mašīnā, kur savu vietu jau bija ieņēmusi neziņa,
tomēr tai blakus piesprādzējusies sēdēja arī paļaušanās. Paši
nezinot, viņi abi tai pasmaidīja. Viņš jautāja, kad viņai būs
tiesības, lai ceļu varētu dalīt uz divi, lai viss būtu godīgi.
Viņa atbildēja, ka tiesības viņai jau ir. Tiesības nekārtot
tiesības. Un ka dzīve nav nekāda godīgā dāma. Viņš iesmējās un
sacīja, ka viņai piestāvētu vadīt auto. Tam viņa pilnībā
piekrita.
– Kad nākamreiz varu tev pajautāt par tiesībām,
– viņš jautāja.
– Pēc pusgada, – viņa atbildēja.
Viņi devās ceļā.
Ceļš ir ne-at-dalāmība.
Ceļš devās viņos.
Ceļu, kurā dodas divi cilvēki, nevar atdalīt ne no ceļa
sākumpunkta, ne no viņu pašu sākumpunkta. Viss brauc viņiem
līdzi: viņu bērnības, viņu apjukums, viņu domas, viņu jūtas,
viņu viss. Un tomēr. Tas ir jauns ceļš. Un viņi nezina, kas
viņos būs mainījies, braucot šo pašu ceļu atpakaļ, pieturot tai
pašā pieturā. Viņa iemigs. Viņam patiks, kā miegā saliktas viņas
rokas. Vispirms būs mēreni karsts, pēc tam ļoti. Radio skanēs
Rozā lietus un kaut kas no Goran Gora repertuāra.
Viņa pamodīsies 20 km pirms atgriešanās. Viņš palīdzēs viņai
uznest somas. Pakojot vaļā somas, viņa secinās, ka aizmirsusi
savu fēnu. Tur, tajā vannas istabā, ko no viņas vannas istabas
šķir 215 km. Nogurusi no ceļa, viņa uz stundu pārcelsies uz
dzīvi zem plakstiņiem.
IV
Plakstiņi. Padomā tikai. Tie aizveras, un mēs nokļūstam tur, kur
nevienam citam nav piekļuves.
V
Pamodusies viņa atvēra vēl nelasītu grāmatu un izlasīja tās
pirmo teikumu: „Tās ir neredzamas saites, kas mūs vieno ar
citiem – kā mirušiem, tā dzīviem.”
*
Viņu ceļojuma pirmajā naktī bija nolijis viss pasaules lietus.
Tā bija pirmā reize, kad viņi kopā sagaidīja gaismu.
– Kas es esmu? – gaisma vaicāja plakstiņiem.
Plakstiņi atvērās.
