Jaunā Gaita nr. 303. ziema 2020

 

 

 

Esmu dzimusi Rīgā 1969. gadā. Varu būt gandarīta, ka dzīvē ir izdevies ciešā mezglā sasiet kopā profesiju, darbdienā darāmos darbus ar sirdslietu – literatūru un kultūru kopumā. Mana debijas dzejas lapa publicēta 1989. gada maija numurā žurnālā Skola un Ģimene. Aktīvi publicējos līdz dēla piedzimšanai, tad pieklusu, bet turpināju pierakstīt dzejoļus un ielikt atvilktnē, jo vienkārši nevarēju un arī šobrīd nevaru nerakstīt.


Sandra Ratniece ir literatūrzinātniece, kritiķe un laikraksta konTEKSTS galvenā redaktore, kuras debijas dzejas krājumu Šķietami klusu Jāņa Rozes apgāds izdeva šī gada pavasarī. (red.)

 

 

 

 

Sandra Ratniece

Pandēmijas laika piezīmes

Dzejoļu cikls. 2020. gada pavasaris - rudens

 


1.

gribi dzīvot?
paliec mājās!

palieku mājās
četrās sienās
ilgojos skaļas ielas
kas citkārt tik ļoti derdzas
tagad tās vientulīgi baisi tukšas
var dzirdēt klusuma kurpju papēžus klaudzam

kur vien tik veros
pretī kumbraini tapešu raksti
kaktiem salst bez ierastās putekļu mēteļa kārtas

četrās sienās
esmu ar sevi un akūtām ziņām
kas vēsta par pasaules sērgu
           un nāvi
                       un nāvi
un nāvi…
 

 



2.

man pretī attēli raugās
plašajā pasaulē filmētas ainas
ar steigā naglotām zārku rindām
vēl baisāk ja redzu zārkam blakus
dzīvu cilvēku guļam

nav ko elpot nevar pakliegt
vārs sirgstošā gārdziens
kā augonis tulznē gaisu

masu kapi krematoriju krāsnis
līķi gaida savu kārtu garā rindā
sadegt izplēnēt pelēksnos pelnos un izgaist

aizsargtērpos mediķi aizsargmaskās ļaudis
smagnējā baltā skafandrā
ik rītu tērpta ir zeme
            ik dienu ar ģindušu vaigu
            ar smīnu bālajā sejā
            pretī raugās nāve






3.

piestāj galastacijā vilciens Dubulti-Rīga
izkāpju pustukšā peronā
nokāpju stacijas tunelī

vēl elpoju brīvi

ar priežu aroma pildītām krūtīm
manu smaidu neredz
to slēpj auduma maska

vēl elpoju brīvi

jūras sāļā garša joprojām augumu veldzē
zilganzaļās gaismas atblāzma lūpās
piekrastes smilšu fokstrots kņudina pēdas

vēl elpoju brīvi

gaiss piepūties kā krupis
vasaras svelmē asfalts čurkst
akmens smago namu labirintos

vēl elpoju brīvi

šķērsoju ielu
nemanu no kabatas priežu čiekuru krītam
čiekurā kā sekretera slepenā lādē
ieslēgta smilšu pils celta pie jūras
(apkārt tai aizsargvaļņi)
rūpīgi rokām raktajiem grāvjiem
smilšu grauda lielumā

vēl elpoju brīvi

līdz nonāku miteklī
dzīvoju dienu līdz galam
nakts miegā sapņi sāk smacēt

no rīta pagalmā sētnieks ietvi mēž skaņi
saslauka saslaukas vienkopus glīšā kaudzē
atvēzē slotu it kā golfa nūja tā būtu
ar trenētu skatu un veiklu roku renstelē ietriec
smilšu pils drupas






4.

pilsētas dzīvoklī bezgaiss
vairs nav mugurā drēbju
ko novilkt
jāvelk nost āda pār acīm
(pašai sev
nav jau cita kam novilkt
un labi kā tā)
jāizvelk no jutīgā ķermeņa jūtīgās domas

tomēr labāk mirkt sviedros…

nav spēka spert divus
vai mazliet vairāk soļus līdz dušai
(cik ļauj mitekļa plašums)
lai alkaini tvertu
tikpat alkaini dzertu
valgano gaisu no ūdens vēsās strūklas
kā jūras dvašu pirms negaisa brīzes

vēl arvien slāpst
pār griestiem nolaižas
miglas biezs bālums
 

 


5.

tuk-tuk-tukšums
tik pēkšņs
tik karsts
trisina ķermeni kā karsoņa murgos

tuk-tuk-tukšumā
sūt diena vasaras saunā
drīz rībinās lietavu tamtams
baltu gāzīs
(parunā vēstīts)
kā no spaiņiem
krunkains lietus
pakšķēs pa palodzi
krekšķēs un klaudzinās
pa logailu nobrāztiem sāniem

tuk-tuk-tukšumam
termometra stabiņš uzkarst līdz maksimumam
 

 



6.

jāmūk no pilsētas sprosta
lauku viensētā
patverties

kur
cikādes vakaros skaļas
klusumu slāpē lankainā pļavā

kur
klumpīgs mākonis noveļas zemē
ieripo zālē
ietinas rudzu spurainos matos

kur
dzērves skaņo klaigu
augstās frekvences
modina rītu no miega

bet
upe rāmi turpina ritēt
ritmi burbuļus metot
burbuļi kā atlanti uz kamiešiem balsta asu stiebru
kā pasauli plašo

uz asā stiebra
kā tintes traips
uzpilējusi spāre zila

rimtums tomēr
par rimtu
            par rāmu šķiet

pietrūkst pilsētas kņadas…

 

 


7.

lasīt ķiršus nozīmē kāpt kokā
kāpt kokā nozīmē garas kāpnes
garas kāpnes nozīmē tās stutēt pret stumbru
pret stumbru stutēt nozīmē kāpt kokā pēc ķiršiem
kāpt stikla kalnā - kāpt garajā pupā - kāpt ķiršu kokā
 

 


8.

~ krikt ~
kā cepums nolūzt gabals no gaismas
krītot sabirst tas drupačās
noslīkst ietumsas atvarā
     kur spīganas dej kā maldugunis
     no augumu kustībām izšķīst gaisā
     uzspriegota nakts vijoļu etīde sol mažorā
     naktsvijoļu parfīma ielokā skauta
     jaucot gaismas drupačām pēdas
krīt spoži malduguns kamoli augustā
no tumsas tukluma pieblīstās debess
krītot atris dzīpars daudzām cilvēku dzīvēm
lai pirms skars dzīpara aprises zemi
tas iepītos debess niedrājā
tad izpītos iegrimtu mākoņu dzelmājā
     iznirtu metot treji deviņus lokus
     satītos kamolā jaunā

 

 


9.

vasaras atelpas brīdis
bēg neatskatīdamies kūleņus mezdams
dienas mirkst draņķīgā slapjdraņķī
lietavu rēnuma drēgnumā
laika rats iešūpo rudeni
lapkritis šūpolēs aizsargmaskā
sparīgi vēzē kailzaru kājas
bet
smagnējā baltā skafandrā
vēl arvien tērpta ir zeme

pirms gada ziema bij` balta
pēc gada ziema balta būs
bet
pa vidu gadam
joprojām ik dienu
ar ģindušu vaigu
joprojām ar smīnu bālajā sejā
gozējas zaļi dīkstošā zālē
nāve salta
laika rats iešūpo rudeni
lapkritis šūpolēs aizsargmaskā
sparīgi vēzē kailzaru kājas
bet
smagnējā baltā skafandrā
vēl arvien tērpta ir zeme

pirms gada ziema bij` balta
pēc gada ziema balta būs
bet
pa vidu gadam
joprojām ik dienu
ar ģindušu vaigu
joprojām ar smīnu bālajā sejā
gozējas zaļi dīkstošā zālē
nāve salta






 

Jaunā Gaita