Bārbala Simsone





ārkārtas situācija

un tad pienāk tas brīdis kad tev patiešām vairs nav jāiet nekur
aiz loga putenis plosās un brāzmas kauc skursteņa galā un pasaule prātā jūk
bet tev ir šis brīdis kad vairs nav jāiet patiešām nekur
un tu sēdi logā kamēr brāzmas jauc vakardienu un nav vēl skaidrs vai rītdiena būs
sēdi logā un asinīs lēni plūsmo kas stiprāks par nepārvaramo varu
sēdi logā un asaru vieglu kā sniegpārsla negribi notraukt
jo viss ir ir un paliek arī tad kad vairs nav jāiet nekur
silti tevi apņem zilgana zieda smarža un no puteņa sargā kas vairāk par sienām
lai viņa rit tā asara laikā kad pasaule prātā jūk
tu esi šeit un tagad pasaule ārpus loga tu mirklīgā siltumā
izsmaržos aizies un pazudīs drīz bet tu vēl elpo zilganā zieda smaržu
puteņa vidū kad tev patiešām vairs nav jāiet nekur
 

* * *
kaijas kā notis uz vadu līnijām sēž
vadus kā stīgas strinkšķina vēju pilsētas vējš
jūras viļņi dod toni baritoniem un basiem
tu manas domas kā dziesmas melnrakstu lasi

kaijas pār pilsētu melnbaltus toņus kaisa
es gaisa slāpstu pati pa pusei no gaisa
nezinu kas tu būsi nezinu kas es biju
tu manas domas lasi kā simfoniju

kaijas debesīs savij atbalsu stīgas
viņas ir ātras kā domas un tikpat bezgalīgas
bezgalība tas ir pārāk ilgi ko tu no manis prasi
tu mani visu kā neuzrakstītu meldiju lasi


 

* * *
par strauju tu elpo par strauju
skaties mākoņi slīd
klusums pirkstgalu pulsā
atceries ieraudzīt

elpo lēnāk tik klusu
apvārsnī norimis viss
lēnāk vēl lēnāk domas
ieriešas debesīs

tevī deg kalnu kores
te līdzens aprimis lauks
elpo vēl klusāk tur tālāk 
saulrieta mākoņi plaukst

ieelpas izelpas taktī
roku pret apvārsni sniedz
elpo klusē un ļaujies
klausies kā dzērves kliedz

 

* * *
nakts lej istabā zilganu zeltu tevi un mani ieglezno sienās
kaut kur tālumā nopūšas jūra smaga un pilna vakardienas
lēni nogulst roka uz rokas klusums vārdus auklēdams aijā
kaut kur tālumā nopūšas jūra zelta naktī sasaucas kaijas

atveru acis tu nomodā

bērza tāss maigumā rīta gaisma sienai pārvelk zilganu otu
kaut kur tālumā izelpo jūra kaut ko līdz galam nepiedotu
sudraba rītā sasaucas kaijas gaisā līst putnu simfonija
kaut kur tālumā izelpo jūra smagums pagaist viss ir kā bija

atveru acis tu nomodā

 

* * *
atceries nakti, kad sasala asaras
sasala asaras tramvaja stiklā
rēgaini dzinkstot skanīgi nobira
tās jau nebija manas asaras
tās bija atmiņu šķembas uz stikla

atceries nakti, kad sasala atspulgi
akmens sarmā sadrupa zvaigznes
tie jau nebija mani atspulgi
spogulī naksnīga Esplanāde
granīta acīm apsnidzis Rainis

atceries dienu, kad sasala vārdi
tumsas grieži un gaismas grieži
gaidot krēslas atkalnākšanu
tie jau nebija mani vārdi
tās bija asinīs stingušas gaidas

bezvārda tumsā neziņas akā
vienīgais sauciens
pēc tevis

 

* * *
es nezinu valodu tavu un citas es esmu aizmirsusi
es gaidīju lietus vārdus bet lietus atnāca klusējot
es gaidīju uguns vārdus bet ugunij palīga nevajadzēja
es esmu aizmirsusi skaņas un zilbes un nogurusi tās mācīties

es nezinu valodu tavu un neprotu vēl dzirdamāk klusēt
es klusēju tā kā pielijis ceļš un vēl silti pelni
tāpat kā visi citi arī šis padebesis izlīs un aizies
arī šīs dzirksteles apdzisīs tāpat kā visas citas

es neprotu klusumu tulkot un nav kas to iemācītu
vairs nezinu kā skan mazliet vēl nezinu kā skan pavisam
kad pelni ir atdzisuši un lietus vēl nav (vai otrādi)
es nezinu kā tavā valodā sastingt un nenomirt

 

* * *
Robežlaiks, robežlaiks, ledus iet upēs un kokteiļos,
Raganas dejo uz akmeņiem zilganos vakaros,
Desmit pēdu virs zemes atceros: reiz jau te biju,
Sirds basto stundas un jož uz priekšu ar aritmiju.

Robežstabs, robežstabs, nepieņem vecās vietas,
Klusējot sabožas mežs, spurdz ķīve aizspurdzot;
Uz ceļa nelatviskā, vienīgā padoma devēja
Izlecat, izminat pēdas, lai nerauda staigājot.

Padebeši iet pāri, nolīst un atkal klusē,
Apvārsnis liecas uz leju: te paredzēts nožogojums.
Palieku ārā un iekšā, vienmēr neīstā pusē,
Pats savā meldijā dungo visaugstākais debesu jums.

 

* * *
manas pēdas kā pieturzīmes
ūdens raksti un smilšu raksti 
viļņi pāršķir lapu pēc lapas
es mācos tevi un jūru lasīt

tāda tā jūras gramatika 
kaijas to zina un kārkli vējā
saulrieta krāsā ievākota 
ikrītu cita kā vakarējā

es vēl tikai burtoju zīmes
kad izlasīšu es zināšu ceļu
ja tu kādreiz saņem šo ziņu
gaidi mani aiz trešā sēkļa




parfimēra grēksūdze

turpmāk man visas vasaras smaržos kā šī

jau maijā aizsākot ceriņu dullos ūdenskritumus
un jūnijā jasmīniem ārdoties tā, ka to derētu aizliegt
un rozēm atverot ziedlapu rokas kā man tevi gaidot

turpmāk man visas vasaras smaržos pēc tevis

karsta jūlija siena pļava atmiņas staros
un augusta jūra kā nepārejoša reibuma dvaša

turpmāk man visas vasaras smaržos kā laime

zinu septembris būs un rudens un vēja maigums kļūs ass
un oktobris novembris sauli un mani dzeldīgu darīs
bet šobrīd vēl ļaujos glāstam kas mīksts ir kā zīda drāna

lūdzu atļauj vēl brīdi palikt šīs vasaras smaržā
tas būs mans mazais atmiņu flakoniņš