Ojārs Spārītis

 

Rīgas Vācu ģimnāzijas skolnieces
dienasgrāmatas stāsts

Dagmāra Kopštāla. Dienasgrāmata 1917-1923, apgāds Jumava 2020. 208 lpp

Fragmenti no grāmatas ievada

             

Ģimnāziste Dagmāra Kopštāla

Vai nav jauki sākt stāstu šādi: „Tajā tālajā 2000. gadā, kad visa pasaule drebēja gaidās par to, kas notiks, kad pulksteņi, datori un sirdis pārlēks par vienu gadskaitli uz priekšu”, grāmatas ievada autors bija lūgts viesprofesora statusā lasīt lekcijas Iveskiles (Jyväsküla) universitātē Somijā. Un, kā jau tas viesim pieklājas, pat svešumā viņš atrada sev līdzīgi domājošos, kuri viņu uzaicināja uz Somijas un Vācijas Kultūras biedrības kārtējo tikšanos. Pirmajai reizei sekoja nākamā un arī iepazīšanās ar vācu filoloģijas doktoru Bertoldu Fuksa kungu, kurš man uzdāvināja kaudzīti lapu datorrakstā ar tobrīd man neko neizsakošu virsrakstu „Tagebuch der Dagmar Kopfstahl. *Riga 20.11.1904 – Isny 16.09.1978. Riga – Mühlgraben, See-Straße Nr. 3 (Mīlgrāvī, Ezera ielā 3), 1917-1924”, sacīdams: „Varbūt Jūs var interesēt, kā mana attāla radiniece Pirmā Pasaules kara laikā Rīgā pieredzēja tik daudz skarbu un nežēlīgu vēstures notikumu.” Iegūtais manuskripts „nogulēja” manā grāmatplauktā 17 garus gadus līdz brīdim, kad visā Latvijā sākās gatavošanās valsts dibināšanas 100. gadskārtas atcerei. Tajā brīdī tas arī iznira no aizmirstības un visā spožumā atklājās kā Olgas fon Hasforda jaunkundzes Augstākās meiteņu skolas nepilnus 14 gadus vecās skolnieces rak­stīta dienasgrāmata. Kādēļ gan šis manuskripts tik pēkšņi pievērsa uzmanību? Visa pasaule pazīst Bergen-Belzenes nāves nometnē no tīfa mirušās 13 gadus vecās ebreju meitenes Annas Frankas dienasgrāmatu, kurā viņa ar aculiecinieka tiešumu ir dokumentējusi savus pārdzīvojumus vācu okupācijas laikā no 1942. līdz 1944. gadam, vairāk nekā divus gadus kopā ar ģimeni slēpjoties kāda Amsterdamas nama bēniņos, kā arī daudzas epizodes pēc viņu pārvietošanas uz koncentrācijas nometni Vācijā. Pirmoreiz šī dienasgrāmata tika publicēta nīderlandiešu valodā 1947. gadā, bet tās angļu tulkojuma izdevums ieraudzīja dienas gaismu 1952. gadā, piesaistot visas pasaules uzmanību ar jaunās meitenes bērnišķīgi tīrajām un naivajām alkām pēc patiesa drauga un vienlaikus atspoguļotajām nacistu zvērībām okupētajā Nīderlandē.

Šī paralēle rosināja mani ielūkoties vērīgāk „no jauna ieraudzītajā” manuskriptā un saskatīt ne tikai teksta neparasto dokumentālo vērtību, bet arī baltvāciešu pusaudzes rak­stītajās rindās rodamo literāro un informācijas bagātību. Atverot dienasgrāmatu, es biju pārsteigts tieši tāpat kā šobrīd šīs grāmatas lasītājs, kurš pēkšņi gūst iespēju pastaigāties pa Rīgas ielām un laukumiem, skatīt mums visiem labi zināmos namus, sadzirdēt tramvaju zvanīšanu, zirgu zviedzienus un pat civiliedzīvotāju un dažādu tautību kareivju balsis, un ar savām gandrīz vēl bērna acīm to visu vērot kā biedējošu vēsturisku izrādi. Tikai dienasgrāmatā atspoguļotie notikumi diemžēl nebija nekāda izrāde, bet skarbs un nežēlīgs pārbaudījums „ar uguni”, dzirdot Mīlgrāvja kāpās un mežā lielgabalu šāvienus, redzot ielas malā kritušos – gan sarkanā, gan baltā terora nošautos upurus, uzņemt savās mājās svešus karavīrus bez tiesībām atsacīties to darīt, un bailēs vērt durvis bruņotu boļševiku marodieriem.

Mēdz sacīt, ka briesmu un kara gadījumā bērni ātrāk pieaug un kļūst patstāvīgi. Tā bija arī Dagmāras Kopštālas gadījumā, kad viņai, gluži kā ikvienam viņas vecuma bērnam, gribējās būt bezrūpīgai meitenei un ļauties vienīgi nevainīgu sapņu pasaulei. Arī par to, ka bērnišķīgā priekā varēja ierakstīt dienasgrāmatā „šodien Bucei piedzima divi teliņi. – – Tie ir bullītis un telīte. Telīti mēs audzēsim un sauksim par Lolliju” (1918.16.VII). Un vēl vairākus šķietami kolorītus vērojumus, kas miera laikā auguša bērna acīm varētu šķist dīvaini un to nozīme pavisam nesaprotama. Piemēram: „Šodien biju pilsētā. Rāts­laukumā apskatīju Rolanda statuju, tā bija nokrāsota sarkana, un Rolandam bija sarkans karogs ar baltu uzrakstu” (1917.30.III).

Dagmāra Kopštāla bija vidēji turīgas baltvāciešu ģimenes atvase, kuras tēvs Hermanis Vilhelms Kopštāls bija grāmatvedis Mīlgrāvja naftas pārstrādes uzņēmumā „Oehlrich”, dienasgrāmatā mīļi dēvētā par Ēlrihu, bet māte Johanna Kopštāla, dzimusi Kozlovska, varēja atļauties būt mājsaimniece. Dienasgrāmatas lappusēs kā kultūras socioloģijas mācību grāmatā kļūst redzami tie vērtību orientieri, kuros pastāvēja Baltijas vāciešu garīgā pasaule. Vācu luteriskā baznīca, Dagmāras tēvam tik būtiskā uzņēmuma administrācijas vide un brīvā laika piepildīšanai nozīmīgās baltvāciešu sabiedriskās organizācijas, meitas Dagmāras uzskatu veidošanai svarīgā Olgas fon Hasfordas jaunkundzes Augstākā meiteņu skola, Rīgas vācu laikraksti un kultūras vide – tas viss gadu simtos un desmitgadēs bija cementējis pilsētu kultūrai piederīgo vācvalodīgo iedzīvotāju mentalitāti. Tās nesēji noteikti bija savas dzīvesvietas, savas pilsētas un zemes patrioti. Viņi mīlēja šo zemi ne mazāk par pamatiedzīvotājiem latviešiem, jo arī viņi daudzu gadsimtu gaitā bija par tādiem kļuvuši. Taču savā dziļākajā būtībā sajuta un saprata, ka Baltija nav viņu dzimtās mājas uz mūžīgiem laikiem. Tikai valstiskās piederības sajūta, kas pēdējos divsimt gadus bija ļāvusi justies drošībā par viņu privileģētā miera, labklājības un identitātes saglabāšanos, varēja būt vērsta vienīgi uz pastāvošās valstiskās kārtības uzturēšanu, kuras pamati šķita saļogāmies četros kara gados un vēl vairāk deformējamies kara beigām sekojošajās neskaitāmajās varas maiņās.

Vai gan savādāk, kā vien ar etniskās piederības balss diktētu kopības sajūtu ar Vāciju, tās militāro varenību un vācu nāciju būtu izskaidrojams gan Dagmāras tēva, gan pašas Dagmāras spontānais prieks par ķeizara Vilhelma un vācu armijas ierašanos Rīgā, kas 1917. gada 3. septembrī meitenei liek rakstīt dienasgrāmatā teikumu, ka „šajā dienā visi vācieši ir brāļi!”, un turpat tālāk apliecināt savu bērnišķīgo sajūsmu: „Ai, esmu tik priecīga! Ieskrienu istabā un saucu: ‘Vilhelms ir Rīgā!’”. Šī kopības sajūta noteiktajos apstākļos vienoja vairumu baltvāciešu. Un gadu vēlāk, kad ķeizara Vilhelma armijas Rīgā vairs nebija, baltvāciešu pašapziņa nezināmā priekšā bija manāmi noplakusi, maldoties minējumos par to, kā dzīve varētu attīstīties tālāk. Latviešiem vēsturiskajā dienā 1918. gada 18. novembrī Dagmāras Kopštālas dienasgrāmatā ierakstīts tikai viens lakonisks teikums: „Šodien Latviešu teātrī tika pasludināta Latvijas republika ar Ulmaņa valdību priekšgalā.” Un tālāk – nogaidošs klusums.

Šādas un citas līdzīga rakstura ziņas ar hronometra precizitāti piepilda pusaugu meitenes dienasgrāmatu, kas, notikumus aprak­stot, ar katru nākamo nodzīvoto dienu kļūst arvien dramatiskāka un traģiskāka. Viņas pie nežēlības nepieradušajam prātam nebija saprotami šie juku laiku notikumi, kuros nebija absolūti nekādas loģikas, jo tie tika pierakstīti, atstāstot no vecākiem vai kaimiņiem saklausītās ziņas. Dagmāras dienasgrāmatas lappusēs ir atrodamas arī šādas rindas: „Vācu teātrim nodedzis viens spārns, tikai piebūve, kur bija dekorācijas, galvenā ēka nav stipri bojāta. Un divi latviešu zaldāti sēdējuši un runājušies, kā citi stāstīja, acīmredzot strīdējušies. Tad viens no viņiem nošāvis otru, iešāvis tieši pierē. Latvietis latvietim!” (1919.03.I). Šīs cilvēciskās šausmu pārdzīvojuma ainas, gan pašas pieredzētās, gan no citu stāstījumiem dzirdētās, bija visu Pirmā Pasaules kara gadu austrumu frontes teritorijā dzīvojošo tautu ikdiena. Tā nemainījās arī pēc tam, kad uz cariskās Krievijas drupām tās pierobežā bija nodibinājušās četras jaunas valstis – Somija, Lietuva, Igaunija un Latvija. Beidzoties Pirmajam Pasaules karam, tūdaļ sākās haotiska karadarbība, anarhija un revanšistiski karagājieni, ko šajā valstiskā un militārā apjukuma placdarmā attīstīja visdažādāko interešu armijas un to paliekas. Tajā bija daudz traģisku brīžu un maz prieka, jo gandrīz katras 1919. gada dienas ieraksts dienasgrāmatā sākas ar vārdiem: „Jau atkal šauj.” Tas nebija normāli, ka meitenei, kuras vecumam atbilstu pavisam nevainīgi sapņi un domas, savās piezīmēs par nodzīvoto dienu bija jāfiksē Stučkas vadītā boļševiku karaspēka pastrādātās šausmas civiliedzīvotāju vidū: „Mācītājs Treijs esot nošauts, un viņa znots – ieslodzīts. Arī mācītājs Erdmanis nošauts. Treiju nošāvuši par to, ka pateicis: „Es jūs, neliešus, pazīstu” (1919.13.I).

Dagmāras Kopštālas dienasgrāmata, jau pirms tās iznākšanas grāmatā, ir sākusi savu patstāvīgo dzīvi Latvijas sabiedrībā kā vēsturiskās izpratnes veidošanai nepieciešams un izzinošs dokuments. Vairāki viņas vēstījuma cilvēciskajam un arī faktoloģiskajam saturam veltīti priekšlasījumi ir notikuši Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Latvijas pašvaldību svinīgajos pasākumos, studentu un profesionālu vēsturnieku auditorijās, nacionālajās kultūras biedrībās. Ar aktrises tēlojuma un lasījuma palīdzību Dienasgrāmatas teksta fragmenti un arī traģiskā laika perioda satraucošais saturs jau gadu pirms grāmatas iznākšanas ir tikuši iedzīvināti pēc Apvienotās Karalistes vēstniecības Latvijā vēstnieka Latvijā Keita Šenona ierosinājuma režisora Kārļa Lesiņa uzņemtajā dokumentālajā filmā „Sabiedrotais” (Studija „Lokomotīve”, 2019. gads). Dinamiskā un dzīvā vēstījuma humānisms un spilgtais laikmeta attēlojums, kas laužas ārā no Mīlgrāvja meitenes dienasgrāmatas lappusēm, nav noslēpjams, tādēļ es izsaku pārliecību, ka Rīgas baltvāciešu kopienas pārstāves Dagmāras Kopštālas pirms simt gadiem pierakstītie Latvijas vēstures un emocionālie sadzīves vērojumi drīzumā varētu kļūt par pamatu ne vienam vien literāram, teātra vai kino darbam.

1919. gada 1. maija svinības boļševiku ieņemtajā Rīgā. Revolucionāru tribīne uz demontētā Pētera I pieminekļa postamenta

 

 

 

Ojārs Spārītis ir latviešu mākslas zinātnieks, bijušais Latvijas kultūras ministrs. Kopš 2012. gada Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors.