Kristaps Vecgrāvis
 

* * *

Es biju gājis visu dzīvi te krustušķērsu, te atpakaļ,
Bet debesis plūst nemainīgas, un man drīz četrdesmit,
Un negribas likt ne trešajā, ne otrajā, ne pirmajā pat,
Gribu, lai putns vēl dzied, ne pulkstens smagais sit.

Septiņlapīte karstā, kaķpēdiņa, un maigums, kas plūst,
Es atkal mūsos ieraugu sevi, un sevī es ieredzu mūs,
Tā dalīta uz visiem pa visiem pasaule mīlama kļūst,
Un priekškars spoguļotais krīt, un diena augsta būs.

Nu mans mētelis glāsmaini apliek roku tavam mētelim,
Mēs divi sēžam Andrejostā, pēc tam divtik Cēsu parkā,
Kā divi mūžam zinoši kur atgriezties balti svēteļi,
Kas uzzīmēti vairs nedabūjamā kolekcijas markā.

Un kad balsi pagalam grābj ciet -
No vakara, no nakts, no nākotnes,
Tad cauri nakts tumšajai zālei
Kā zalktis tev dziedu es:

Kā karogs, ko vējš raisa no masta,
Tā klusi gaudot es skanu -
Kur zāle zaļāka otrā krastā,
Kaut tu tur rastu mani,
Kaut tu tur rastu mani.

 

* * *

kā tveices nomocītas klusi čalo vīna glāzes
lūpu krāsa zviln pret stiklu bronzas gaismā
un liekas telpu pilda silta sniega pārslas
un kā medus slīd plaukstas un elpa aizsmok

un noenkurojas citas elpas paisumā pār krūtīm
pirkstu krācītēs un pieskārienu rakstā
visās valodās mēs šobrīd zinām baudas lūgsnu
un ietulkojam to zila samta naktī

aiz- un no- un sa- un aiz- un pie- un ie-
aiz- un no- un sa- un aiz- un pie- un ie-
aiz- un no- un sa- un aiz- un pie- un ie-
tavs augums zem manis lakstīgalas šķiež

 

* * *

Pēc kā tev smaržo apakšdelmi
Sapnī ko klusi pārstaigā miega stirnas,
Graciozi liekot kājas, neuztraucot tavus matiņus,
Un siltu mēli uzlasot sapņainās rasas lāses?

Pēc kā tev garšo siltie pleci,
Aiz kuriem slēpjas noguruši diezgan
Rūpēm vieglumu devušie, bēdas tik ļoti pelušie
Baltie tavas skaistās ikdienības spārni?

Pēc kā tev ilgojas kakla bedrīte,
Kas tagad tik mierīga laikā un telpā peld
Kā jāņtārpiņa gaisma pret šķietami nenovēršamu tumsu,
Kas rītā pārpaisīs glāsmainā gaismas līšanā?

Pēc kā ilgojas tavi klusējošie redzokļi,
Aiz uzacu un skropstu sienas kā slēptas pērles? --

Es neuzdrošinos traucēt tavu rāmo šalkšanu,
Elpas uzplūdu un atplūdu mutes sārtajā rozē,
Neuzdrošinos traucēt sapni tavā baltajā gliemežnīcā.

Es tevi nemodināšu, kad uz krūtīm rīts
Tik pasargāts
Tev rāmi spīd.

 

* * *

vakarā tavu melno matu nebeidzamās lietavas
staigā pa atmatām kā uzvilktas tītavas
dzīparojot tērcītes siltu dubļu mērcītēm
aizpalojot zemes muguras veco kārtu
atverot jaunai elpai zemes krūšu vārtus
pierietinot ar pienu pašus pupu galus
peldinot uzlādētā gaisā zemi kā ūdeņos salu

vakarā tavu melno matu nebeidzamās lietavas
ir apstādinātā putnu atceļā triepieni
ir dūrītes mudžošas kas dīdās uzvilktos asnos
ir spirālēs zumošs mūžilgs troksnis asinīs
ir applūstošs sapnis
valgas plaukstas lapās
telpā peldošs ūdens ko skatiens kāds apars

vakarā tavu melno matu nebeidzamās lietavas
ir debesjuma nokāpšana caurtumsušās ganībās
ir visu tikšķienu smagums vienvienā brīdī
ir apturēta eksplozija
ir izsalis līdums
ir pacelta skatiena putnu pēkšņais kāsis
kas atgriežas kad zeme trīsreiz stājusi pārsnigt
 

* * *

es ieelektrizēju tevi starp drūvīgiem vijīgiem ūdens stāviem
es ieelektrizēju trīsot un drebot un glīveklis virmo prātīgs
ir tikai tavu plecu pāris no pakauša plūst matu cirtas
un man neredzami žņaudz un atlaiž ziedus mīloši un mīlami pirksti
atspriegojas spraigais rumpīts atsilst dzīslās kaismais vilnis
doma stīdz bezgalup un aizstīdz atmiņā vārmums miesas cilnī
ai ai velk ūdens stabuli ai ai grunduļi pūķzivis un stintes
es ieelektrizēju tevi būdams zutis viena ofēlija no simtiem

 

* * *

Un smags viss -
                            virs ziemas kaltētām
                                                               vēršu smilgām
Beigtā palienā lūpas
                                    ar pilošam,
                                                       iebiezinātām ilgām
Šauj
        apaļu bezspēcību
                                      lodēm uz mēnesi
                                                                   baltu un pilnu
(Tukšs vakars
                        mani tur rokās
                                                un gausi cērpj vilnu)
Balsojas viļņi
                      kā oļus
                                  slēptā mežezerā metot
(Netrokšņo
                   Lauskis kāpj pār vagām
                                                            sēklas retot)
Sērsnā skumjas
                            kā vilciņš
                                           līksmīgi nerimus zum
Es sāku dancot līdzi
                                  (no valgmes acis ļum)