Jaunā Gaita nr. 303. ziema 2020
Ar cieņu pret dzejnieku veikts nozīmīgs darbs
Māris Čaklais. Raksti, 2. sējums, „Mansards”, 2020.
Šis sējums vispirms ir cildinājums izcila dzejnieka bagātīgam un vēl tagad suģestējošam veikumam, kas tapis īsā posmā (no 1974. līdz 1978. gadam) un joprojām rada gandarījumu un interesi, arī poētisku atbalsošanos jūtīga un sirdsgudra mūsdienu lasītāja apziņā. Māra Čaklā Rakstu otro sējumu, tāpat kā pirmo, kārtojusi pieredzējusī dzejas un drāmas speciāliste Dzidra Vārdaune, kurai pievienojies jaunās paaudzes literatūrzinātnieks Jānis Oga. Viņu abu veikums vērtējams kā augsti profesionāls, un tas godam turpina latviešu autoru Rakstu veidotāju labākās tradīcijas. Faktoloģiski ietilpīgs, rakstnieku, galvenokārt, protams, paša Čaklā intensīvo to gadu dzīvi un darbību raksturojošs ir Vārdaunes priekšvārds, kurā viņa citē arī līdz šim nepublicētus dzejnieka dienasgrāmatas fragmentus, ar tiem ne tikai sniedzot dziļupvērstu ieskatu viņa pārdzīvojumu un domu, ikdienišķo notikumu pasaulē, bet arī atklāj visa īsā laikmeta meklējumus un noskaņas.
Paša Čaklā tekstu kopojums aptver 974 lappuses. Tas ir iespaidīgi, jo it kā vēsta par ilgu gadu darbu, taču tas ir tikai (!) piecu gadu laikā paveiktais. Vispirms tie ir trīs dzejas krājumi – Sastrēgumstunda, Cilvēks, uzarta zeme, Strautuguns (bez kautrēšanās teikšu – to gadu latviešu dzejas klasika un Māra, iespējams, cilvēciski visdziļākie krājumi), – krājums bērniem Minkuparks, esejas par dzeju un dzejniekiem, kas publicētas krājumā Saule rakstāmgaldā. To papildina dzeja ārpus krājumiem, daudzi raksti par literatūru, kas palikuši vien periodikā un un kopkrājumos, un 32 vēstules. Rakstos publicētas arī deviņas apceres par Māra dzeju un personību, no kurām īpaši jāakcentē Andas Kubuliņas un Jolantas Mackovas darbi un Zigmunda Skujiņa elegantā portreteseja, kam pievienoti L. Brieža, A. Imermaņa, E. Plauža un O. Lisovskas Mārim veltīti dzejoļi. Rakstu sējumu noslēdz Dzidras Vārdaunes apjomīgi komentāri par apkopotajiem Māra darbiem un to recepciju kritikā.
Māra dzejas krājumu raksturojumam nepievērsīšos, viņa dzeja ir jālasa, atrodot katram vistuvāko, vienīgi uzsvēršu – mani gandarīja tas, cik daudz no Māra to gadu dzejoļiem mēs joprojām varam uzskatīt gan par cilvēciski nozīmīgiem, gan par poētiskiem šedevriem, kaut vai eksistenciālas smeldzes piesātināto „Atgriešanās, bezgalīgā atgriešanās”, kaut vai spīvas pašcieņas caurstaroto „Vasaras ērģelēs”, kaut vai izturētgribas piesātināto „Sniegs uzsnieg uz siltas zemes”... Vēstures nemitīgās klātbūtnes un 70. gadu paradoksālo izjūtu konfrontācija, cilvēka izturība un mērķtiecība laika nežēlīgajā ritējumā, intīms, nepatosēts sirsnīgums un dabas norišu pirmatnīguma tuvums, stoiciska māka stingri stāvēt pret pagurumu un padošanos – tās ir Māra 70. gadu dzejas signālzīmes, kas liecina, ka viņa dzejai tolaik piemita kāds īpašs garīga spēka apliecinājums, kāds fascinējošs cildenums, ko varam jaust vēl šodien.
Māris tajos gados bija jaunās paaudzes elks ne vien dzejas dēļ, bet arī tāpēc, ka viņa elegantās esejas par Ausekli, E. Ādamsonu, V. Grēviņu, A. Skujiņu, jā – arī par Raini, rosināja neshematiski, neaizspriedumaini, pārdomu veidā tuvināties mūsu izcilākajam dzejniekam. Uzsveru to tāpēc, ka padomju skolu programmu interpretācijās Rainis bija padarīts par apsēstu brīvības bruņinieku un sociālisma trubadūru, bija primitivizēts līdz nejēdzībai un absurdam, pielāgots ideoloģijai. Bet Čaklā esejas mācīja (!) lasīt Raiņa dzeju kā komplicēta un uz universalitāti tiecošies cilvēka garīgo un ētisko meklējumu ceļu, kurā pats galvenais ir augstākas humānistiskas patiesības un gara atraisītības alkas. Faktiski šīs pagātnes dzejniekus viņu dažādīgumā un krāsainībā atklājošās esejas ar savu svabado stāstījuma manieri bija absolūts pretstats to gadu akadēmisko literatūrzinātnieku standartizētajai, shematiskajai izklāsta manierei. 70. gadu esejās Māris tikpat eleganti stāstīja arī par sev tuvajiem laikabiedriem O. Vācieti, I. Auziņu, O. Lisovsku, J. Peteru, E. Plaudi, modernisti M. Kromu, par pirmskara debitanti M. Bendrupi (vēlāk arī par E. Stērsti), tā sasiedams vienotā laika plūdumā brīvās Latvijas un pēckara sovetizētās Latvijas dzejnieku radīto. Domājot par Māra viņam tuvo dzejnieku literārajiem portretējumiem, daudzos gadījumos tie pieder pie vislabākā, kas par viņiem rakstīts vispār, bet, piemēram, tas, ko Māris ir uzrakstījis par noslepkavotā laikabiedra U. Leinerta dzeju, joprojām ir visprecīzākais, kas par Leinertu rakstīts. Vispār Māris kā gudrs un asredzīgs dzejas kritiķis visā savā vērienīgumā atklājas tieši 70. gados, un šis viņa veikuma nozīmīgums Rakstu sējumā izgaismojas visā tā spilgtumā un tiešumā.
No sējumā pirmpublicējumiem īpaši būtiskas ir Māra vēstules, turklāt ne vien Latvijā tolaik jau dzīvojošajam Aleksandram Pelēcim un jaunajiem iesācējiem, bet pārsvarā tiem, par kuriem mēs Latvijā tolaik zinājām maz vai pat nemaz – Jānim Klīdzējam, Lalitai Muižniecei, Gunaram Saliņam, Veltai Tomai. Tieši šīs vēstules ir viens no sējuma lielākajiem ieguvumiem, jo rāda Māri kā aktīvu draudzības kopēju starp šo pusi un to pusi, rāda kā dzejnieku, kuram ir principiāli svarīgi uzturēt spēkā šos kontaktus un sasaisti ar visiem, kas raksta latviešu valodā, jo literatūra ir vienota, tai nav vajadzīgi ideoloģiski štampi un vulgārs uzspiestais dalījums „savējos” un „viņējos”. Māra personiski ieinteresētā atvērtība pret visiem latviski rakstošajiem un aizrautīga vēlme panākt viņu darbu publicēšanu tēvzemē, atbalsts viņu dzejas publicēšanai arī Latvijā un savu dzejoļu atdzejošanai angliski ir vienkopus ar pārdomātiem, dažkārt ar darbīga lietišķuma pieskaņu rakstītiem vēstījumiem par savas radošās dzīves jaunumiem, bet par visu vairāk vēstulēs pulsē apziņa – mēs esam viena tauta un mums ir kopīgas rūpes gan par savu valodu, gan par savu literatūru un tās mūsdienīgu poētiku. Un vienlaikus vēstulēs minētas konkrētas ziņas par to, kas notiek Latvijas literatūrā, atklājas Māra rūpes par jaunākās latviešu literatūras sūtījumiem tautiešiem ārzemēs, pulsē sveicinājumi te Valdim Krāslavietim, te Tālivaldim Ķiķaukam, te – kādiem citiem, ar kuriem viņš saticies, būdams ASV. Tieši šo intensīvo rūpju dēļ par latviešu dzejas sasaisti ar pasaules dzejas aktualitātēm un procesiem kā Māra personībai ļoti būtisku uzskatu viņa īsiņos, bet saturā ietilpīgos rakstus, kas līdz šim bija palikuši periodikā, par cittautu dzejniekiem, kurus viņš interpretē kā svarīgus vai vērā liekamus latviešu dzejas attīstībai – par austrieti R.M. Rilki, par ungāru E. Adi, par V. Majakovska komēdiju „Blakts”, par armēni G. Eminu, par dāņu, lietuviešu un abhāzu, par Āzijas un Āfrikas jaunajiem rakstniekiem. Spilgti ir tēloti iespaidi no tikšanās reizēm ar M. Ķempi. Arī kolēģu – L. Brīdakas, V. Ļūdēna – īsportretējumi rāda redzējuma asumu un stila izteiksmīgumu.
Un vēl viena svarīga Māra personības iezīme iegaismojas un staro šajā sējumā – tā ir viņa neatslābstošā rūpe par latviešu dzejas nākotni, rūpe, lai jaunie debitanti augstu uzturētu dzejas māksliniecisko dimensiju un cilvēcisko pārdzīvojumu dabiskumu un patiesumu. Un, protams, ļoti nozīmīgas bija Māra recenzijas par jauno dzejnieku kopkrājumiem „Acis”. Māris tajās cildināja tikai dažus debitantus, toties savu oriģinalitāti vāji izkopušie, poētisko klišeju sasaistītie, tradīcijas nomāktie saņēma gan pamatotus nopēlumus, gan arī talantīga dzejnieka precīzus padomus. Tas, ka Māris dzejā necieta pseidopoētisku prātuļošanu, viegli visam pāri slīdošu operetiskumu un patosētu liriskumu, parādās ne tikai viņa recenzijās par jauno dzejnieku kopkrājumiem „Acis”, bet arī viņa atbildes vēstulēs tiem iesācējiem, kas meklējuši savu izteiksmi. Māris šajās vēstulēs dažkārt ir nesaudzīgs, taču tikai tad, ja saprot, ka darīšana ir ar grafomānu vai bezcerīgu klišeju atražotāju. Un pretstatā šādai pamatotai negatīvai attieksmei savukārt ir Māra rūpes par Ulda Bērziņa pirmā krājuma izdošanu.
Man personiski šis sējums bija kā atgriešanās jaunībā, kad 70. gados katru jaunu Māra grāmatu gaidījām nepacietīgi un saņēmām ar lielu prieku, jo viņš runāja mums tuvā un saprotamā valodā, mūsu leksikā, mūsu izteicienos. Un pat viņam raksturīgā viegli ironiskā vīpsna pavīd šajā sējumā publicētajos gan rakstos, gan dzejoļos. Dzeja, protams, ir šī sējuma galvenā vērtība. Varbūt, lasot šo sējumu, gan tie, kas jau pirms gadiem četrdesmit, piecdesmit izbaudīja tās valdzinājumu, gan tie, kas pirmoreiz lasīs šo dzeju, pieņems to patiesību (un atklāsmi), ka ne tikai O. Vācietis, V. Belševica, K. Skujenieks un I. Ziedonis, kā pierasts uzskatīt, ir mūsu 70. gadu dzejas lielā virsvērtība un mūsu dzejas zelta fonds – arī Māra Čaklā to gadu dzeja pieder pie visaugstāk vērtējamā, kas tajos latviešu dzejā radīts.
Viena nepieciešama un skumīga piebilde. Ir dīvaini, ka šī sējuma izdošanu nav finansiāli atbalstījusi kāda no Latvijas kultūrinstitūcijām, kurām to pēc viņu sūtības pienāktos darīt. Vēl jo dīvaināk, ka pat sējuma kopotāja un komentētāja, augstas raudzes profesionāle Dzidra Vārdaune, nav viņas nozīmīgajā darbā cienīta. Ir mūsu tautiešu ārzemēs organizāciju un privātpersonu finansiāls atbalsts, bet negribas noticēt, ka Latvijā neviena institūcija neizjūt pienākumu atbalstīt tādu ekonomiski mazrentablu kultūrmisijas darbu kā Rakstu izdošanu. Un vēl vairāk tas jāuzsver tāpēc, ka Māra Čaklā devums kultūrā pieder pie mūsu joprojām visaugstākās klasikas, kuras aktualizēšanu nu nekādīgi nevajadzētu ignorēt.
Viesturs Vecgrāvis
Viesturs Vecgrāvis ir literatūrvēsturnieks, daudzu rakstu un recenziju autors, emeritētais profesors un pētnieks LU Humanitāro zinātņu fakultātē
