Fragments no sērijas Izmeklē Anna Elizabete 14. grāmatas

 

Mežāji, Pūču Māja

Svētdiena

– Tu tiešām tagad, četros no rīta, pa galvu, pa kaklu skriesi uz darbu? – Anna Elizabete miegaini murmulēja, tīstīdamās segā un pūlēdamās atvērt kaut vienu aci. Lai otra vēl paguļ!

– Anniņ, nedusmojies! Ģenerālis Boze tāpat vien nakts vidū nezvanītu, būs noticis kas patiešām nelāgs, – Kriminālpārvaldes ekspertu šefs Egons Dambergs, bijušais specvienības kareivis un policists līdz kaulu smadzenēm, domāja un rīkojās ātri. Noskaloties, apģērbties, kafiju iestrēbs pa ceļam! – Necelies, pats tikšu galā. Pamodināsi astes, nebūs labi.

Anna iesmējās, izlēca no gultas un ietinās rītasvārkā. Trīs ķepaiņi pat nepakustējās.

– Nebūs labi? Un to man saka cilvēks, kurš svētdienas rītā četros ļaujas izvilkties no gultas? Kas nelabāks var notikt? Nāc aši lejā, maizītēm un kafijai laiks vienmēr atradīsies.

– Līzbet, tu esi nelabojama! – Dambergs nopūtās un padevīgi sekoja.

Labi vien ir, kamēr Grīslis atbrauks viņam pakaļ, vismaz pagūs pabrokastot.

– Kas īsti atgadījies? – Annas rokas čakli smērēja maizītes, bet zaļo acu vērīgais skatiens Dambergu turēja ciešā gūstā.

– Pats vēl nezinu… – Egons kāri iekodās siermaizē. – Boze runāja tādā balsī, it kā pašrocīgi būtu kādu noslaktējis. Šorīt, atgriežoties mājās, pagalmā atradis beigtu vīrišķi. Ne asiņu, ne durtu, ne šautu brūču. Taču pagalam gan. Mājas ārdurvis vaļā – atmūķētas, virtuve izvandīta, ledusskapis izlaupīts. Citās telpās nekādu ielaušanās vai nepiederīgo personu klātbūtnes pēdu nav.

– Būs gadījies neganti ēdelīgs viesis, – Anna pasmīnēja, tad apķērās. – Pag, tā ir paša Bozes māja?!

– Tā es sapratu. Vai citādi viņš tā nervozētu?

– Ak tā. Nez, kur tad tēvs-barotājs četros no rīta blandījies, kamēr šim izēsta virtuve?

– Līzbet, tev izauguši ellīgi gari un asi zobi… kā haizivij, – Egons pajokojās.

– Mhm, ir daži, jā, – viņa atņurdēja. – Bet, ja godīgi, izklausās interesanti…

 

Aiz virtuves loga nošvirkstēja grants, dobji iedūcās motors, tad viss apklusa. Rūtij piespiedās bārdas rugājiem noaugusi Jura Grīšļa seja. Anna atvēra virtuves durvis.

– Nāc iekšā un sēdies! Kafiju dzersi? Maizītes ēdīsi?

– Jā un jā. Taču mums nav daudz laika. Šefs grib, lai tu brauc mums līdzi. Tur… tur notikusi kaut kāda mistika… Boze it kā esot manījis… rēgu, ēnu vai ko tamlīdzīgu. – Grīslis, aši ēzdams, piebilda. – Tik jokainu Lielo vēl nebiju redzējis. Un viņš tak nav nekāds puikiņš.

– Tu tur biji? – sarunā iesaistījās arī Egons, līdz tam kaut ko strauji rakstījis telefonā.

– Mhm. Skats baigs, godštik! Liela, tukša māja, ne dzīvas dvēseles, vienīgā gaisma virtuvē, kur izskatās kā pēc sprādziena. Bet mauriņā, mājas priekšā – līķis. Pusmūža vīrietis bez acīmredzamām vardarbīgas nāves pazīmēm.

– Līzbet, ko teiksi? – Egons vaicājoši paraudzījās Annā Elizabetē.

– Nu, labi. Ja reiz tik ļoti vajag… – Anna nolika uz galda  neizdzerto kafijas tasīti. – Piecas minūtes. Apģērbšos. Un pamodināšu Grāfu.

Egons ar Juri saskatījās un sasmaidījās.

– Es visu redzēju. Paēdiet, lai vēlāk nav jākurkstina vēderi. Un nomazgājiet savas krūzītes. Manu kafiju neaiztikt!

– Jā, šefen! – abi, tēvocis ar māsasdēlu, salutēja ar tējkarotītēm.

* * *

Rīga, Teika, kafe „Cecīlija”

Iepriekšējā vakarā

 

Diennakts kafejnīca Cecīlija savā pusgadsimtu ilgajā mūžā bija redzējusi daudz – padomjlaiku kafiju-ar-jumtiņu pusdienas pārtraukumā un zaglīgos mēriņus pirms došanās mājup, vēlo vakara stundu graņonkas un sardeles ar sinepēm, neatkarības pirmo gadu skrūves un džintonikus, šašliku ēru un virtuļu periodu, nacionālromantiskos zirņus-ar-speķi, kāpostus-ar-desiņām un apkārtējo mācībiestāžu audzēkņu iemīļotos siera-ķiploku salātus.

Izvietojusies stratēģiski lieliskā vecās Teikas punktā  – L. un Z. ielu krustojumā, kafejnīca kopš sešdesmit devītā gada spoži midžināja savus lielos glāžu logus, ko ieskāva skrejošu lampiņu virtenes. Arī agrāk te bijušas dažādas ēšanas anštaltes: pirmās Latvijas laikā – maizes ceptuve un kūkotava, pēc tam – ēstūzis un viesu istabas, kara laikā – virsnieku viesnīca, pēc kara – pārtikas veikals. Zinoši cilvēki runāja, ka reiz te darbojies smalks ārpilsētas bordelis, ko vadījusi tikpat smalka madāma – zinājusi piecas valodas, taču visās runājusi ar eksotisku akcentu. Taču – ko gan visu ļautiņi nesamuld, kas to tagad vairs var pārbaudīt, un vispār – vai nav vienalga?

Pēdējo pusgadsimtu, spītējot laikam, Cecīlija kāda bija, tāda palika. Pat izkārtnes burti tie paši. Fasādes krāsojums gan pa laikam tika atjaunots – kā jau dāmai pieklājas. Mainījās tikai pārdevējas un pavāri. Cilvēkiem piemīt nelāga īpašība novecot, saslimt un aiziet aizsaulē...

Toties Cecīlijas saimniece Cecīlija Abramoviča, pastāvīgo apmeklētāju mīļi saukta par tanti Ciļu, šķiet, bija saglabājusies vēl no cara tētiņa valdīšanas laikiem, kad šī iela iezīmēja pilsētas ārējo robežu, bet Cecīlijas viesmīlīgajās telpās krēslas stundās kungi pulcējās uz preferansa vakariem un šo to pikantāku. Neviens neuzdrošinājās vaicāt, cik tantei Ciļai gadu, pieņemot neizbēgamo – viņa bija, ir un būs vienmēr. Stāvēs aiz letes, smaidīs viszinošu smaidu un uz katru jautājumu atbildēs ar trim pretjautājumiem, kuros gudrs sarunbiedrs sadzirdēs atbildi, bet muļķis... Tante Ciļa redzēja, dzirdēja un zināja visu, ko bija vērts redzēt, dzirdēt vai zināt. Bet, ja ko nezināja, tas neeksistēja.

Un vēl – tante Ciļa nekad neskopojās ne ar komplimentiem, ne labiem vārdiem. Ja redzēja kādu noskumušu, uzsauca, izstāstīja anekdoti, uzsmaidīja, un cilvēks saņēmās, sapurinājās un priecīgs devās tālāk. Reizēm, ļoti retu reizi, kad joki vairs nelīdzēja, Ciļa drūmulim ielēja mēriņu no savas slepenās pudeles un, piesēdusi blakus pie galdiņa, bargā balsī lika izdzert un izstāstīt, kas atgadījies, lai tad prokurora tonī izteiktu verdiktu – sīkums, pāries! Parasti viņai izrādījās taisnība, jo nav tādu nepatikšanu, kas agri vai vēlu nepāriet, un nav tādu melno strīpu, kas agri vai vēlu nebeidzas.

 

Taču šovakar tantei Ciļai ar pašas padomu bija par īsu, pareizāk, viņa nezināja, kā izkulties no velnišķīgi nelāgās situācijas, kādā pret savu gribu iepērusies un ievilkusi līdzi mīļoto mazmeitu…

Vai gan varēja mierīgi griezt vistu, dzirdot kā tas izkāmējušais, nelaikā dzimušais bandubērns tepat aiz sienas, kafejnīcas virtuvē, uzmācas viņas drostaliņai, dīcot kā gadu neēdis ods – dod, dod naudu! Viņas naudu, starp citu! Bet, kad Margoša atsacījās un lika šim vākties prom, tas mērglis metās viņai pie rīkles un sāka žņaugt.

Ko viņai, Ciļai, bija darīt? Vienaldzīgi noskatīties, kā nodzērusies nelaime nožmiedz vienīgo mazmeitu? Nē, taču! Un viņa rīkojās...

Līdz vēlo vakariņu laikam vēl pāris stundu, jāpaspēj. Aizslēgusi ārdurvis un iekārusi vitrīnā plāksnīti „Sanitārā stunda”, tante Ciļa iegāja virtuvē.

Te nu tu esi, balodīt, pavisam rāms un mierīgs, ne tā, kā pirmiņ. Tas labi.

Brīdi domīgi pastāvējusi, viņa sāka apņēmīgi rīkoties.

Pēc stundas virtuve bija tīra un kārtīga, viss uzkopts, nevienas nepiederīgas personas, tikai no vakara atpūtas izceltais otrais pavārs pie plīts būrās ar vistas želeju Odesas gaumē.

Bet Cecīlijas viesu zālē aiz letes viesmīlīgi smaidīja tante Ciļa.

* * *

Rīga, Teika, L. iela

Svētdienas rīts

 

– Paldies, ka atbraucāt! – atvēris vārtiņus, ģenerālis Guntis Boze ielaida atbraukušos savas privātmājas pagalmā. – Re, te viņš ir. Pagaidām neesmu nevienam citam zvanījis, gaidīju jūs. Gribēju dzirdēt... neatkarīgu viedokli… Manuprāt, te kaut kas nav tīrs.

Pagalma vidū, pārsegts ar lielu, melnu plēvi, uz muguras gulēja kāds cilvēks. Glīti un kārtīgi – it kā būtu atgūlies, lai pavērtos zvaigznēs. Vai noguldīts.

– Egon, paraugies pats – tas taču nav normāli, vai ne? – Boze norādīja uz mirušo vīrieti.

– Ātrajiem nezvanīji?

– Nē, nevienam. Nebija jēgas. Kad atradu, viņš jau bija auksts un stīvs.

– Gunti, ja pareizi saprotu, te guļ jums nepazīstams, miris cilvēks. Vai jums par to jājūtas atbildīgam, sevišķi, ja mājās pārradāties tikai rīta pusē? – Anna Elizabete klusi ievaicājās.

– Nē. Es arī nejustos, ja vien, iegājis mājā, neieraudzītu to… – Boze smagi nopūtās. – Būs labāk, ja ieiesim iekšā un jūs paši visu apskatīsiet. Ļoti labi, ka te ir Grāfs – varbūt viņa smalkais deguns atradīs to, ko nespēj ieraudzīt manas acis?

 

Iegājusi virtuvē, Anna saprata... Te valdīja vājprātīga postaža. Vai nu kāds ko meklējis, vai plosījies neprātīgās dusmās, izgāžot tās uz visu, kas ēdams un dzerams. Pārtikas krājumi bija pilnībā iznīcināti. Savādi, trakais nebija aizticis ne traukus, ne katlus vai pannas. Arī tālāk par virtuvi nebija gājis. Pārējās telpās viss tīrs un vecpuisīgi kārtīgs. Hmm…

– Meklē, sunīt! – Anna klusi pačukstēja Grāfam un palaida viņu brīvsolī.

Izstaigājis māju, vilks atgriezās virtuvē un, izošņājis visus kaktus, skaļi ierējās pie virtuves durvīm, kas veda uz terasi, ar visu savu astaino būtību aicinādams sekot. Piesprādzējusi pavadu, Anna Elizabete ļāva sevi vest… Egons ar Juri sekoja. Pāri pagalmam, laukā pa vārtiņiem, pāri ielai, vēl pāris soļu līdz veclaicīgas kafejnīcas durvīm. Ieraudzījusi izkārtni, viņa apsmējās – Cecīlija.

– Diennakts kafejnīca, oho! Īsta raritāte, muzejiska vērtība!

– Un brokastu piedāvājumā – vistiņa Odesas gaumē!

* * *

Mežāji, Pūču Māja

Svētdienas vakars

 

– Jūsu stāstītais atsauc atmiņā kādu izmeklētāju nostāstu, – noklausījies pūčmājnieku piedzīvoto, sirmais ģenerālis Kārlis Bass ilgi klusēja, tad, sabikstījis kamīnā ogles, atlaidās izsēdētajā atpūtas krēslā un aizkūpināja ķirškoka pīpīti. – Par Ēnu.

– Kārļonkul, nezināju, ka tu kolekcionē urbānās leģendas! – Anna pārsteigti iesaucās.

– N-nu, tā nav leģenda, bet stāsts iz dzīves. Lai gan... ar laiku viss kļūst par leģendu. Klausieties.

... reiz viņam bija vārds. Labs vārds. Mārtiņš, Reinis, Kārlis, Arvīds, Jurģis. Varbūt kaut kas tikpat stiprs. Bija. Līdz tai liktenīgajai naktij pirms divdesmit gadiem, kad, sasistu līdz nāvei, viņu atrada guļam Dzelzs tilta pakājē – bez naudas, dokumentiem un atmiņas. Ārsti teica – amnēzija, iespējams, pāries. Nepārgāja. Viņš kļuva par Ēnu.

Sirms, garmatains, bizē sapītu baltu bārdu, allaž melnās džinsa biksēs, smagos armijas šņorzābakos, apbružātā ādas pusmētelī, kas reiz bijis melns, zem tā – raupja adījuma, daudzkārt lāpītā vamzī. Tīrs, kluss un savaldīgs. Kur viņš mita, kas par viņu rūpējās, ja oficiāli Ēnai nebija ne māju, ne pieraksta, ne ģimenes, ne vārda? Kas zina… Acīmredzot bija kāda līdzjūtīga sirds.

Nebija jau zemē metams – sirmais ērkulis it kā vedināja domāt par lielu gadu nastu, taču staltā stāja, taisnā mugura un muskuļotais ķermenis liecināja ko citu. Bet puspiemiegto, tēraudpelēko acu vērīgais skatiens, reiz izjusts, vairs neaizmirsās. Tāds varēja patikt ne vienai vien.

Tāda pati mīkla kā dzīvesvieta bija arī tas, kā Ēna pelna sev iztiku. Viņš neubagoja, neuzmācās, neko nepārdeva, nereketēja, nespēlēja azartspēles, nedzēra, nesmēķēja un nelietoja durnumzāles. Nē, viņš vienkārši bija. Visur. Varēja pēkšņi parādīties jebkurā pilsētas vietā un tikpat pēkšņi izgaist. Varbūt kādu gaidīja? Varbūt meklēja? Bet varbūt – sargāja? Ko un kāpēc – kas zina...

 

Ļaudīm palaikam tīk visu ko izdomāt. Cik tajā patiesības, cik iztēles?

Mēļoja, ka Ēna mēdzot iztālēm sekot vientuļiem gājējiem, sevišķi sievietēm, sargājot no nelāgi noskaņotiem ceļabiedriem. Tāpat mēļoja, it kā dažs labs dzīvās miesas vai durnuma tirgonis pazudis bez vēsts un pēc ilgāka laika atradies nerunīgs, ar šausmu izteiksmi skatienā. Spēlmaņi un miesas prieku tirgoņi, dzērāji un varmākas, dzīvnieku slepkavas un agresīvie braucēji – tādiem viņš parādījās visnegaidītākajos brīžos, allažiņ sakot vienu un to pašu: „Pietiek. Laiks mājās.” Vēlāk iztaujāts, uzrunātais neatcerējās neko vairāk par trim vārdiem un šerminošo intonāciju, kādā tie izrunāti.

Par Ēnu zināja visi – poliči, bandīši, veikalnieki, tirgus slaisti, taksisti, ielasmeitas un centra iezemieši. Zināja un pieņēma – gan nonēsāto mēteli un smagos armijas zābakus, gan mēmo parādīšanos drīz še, drīz tur, gan savdabīgo pasaules kārtības izpratni.  Tiesībsargi neiebilda – Ēna nevienu netraucēja, tieši pretēji – viņu bijādami un cienīdami, ļaudis kļuva sakarīgāki. Ar viņu bija drošāk – tikai sajūtu līmenī vien. Ēna kļuva par leģendu.

 

Tikai žurnālisti Ēnu nemīlēja – lai kā gribētu, nekādi nespēja viņu notvert. Ne bildes, ne intervijas, ne reportāžas, ne sižeta. Tikai atstāstījumi no kāda, kurš redzējis vai dzirdējis...

Sevišķi viņu nīda papīrbende, kurš strādāja ļoti dzeltenā medijā, tautā saukta par Skandālavīzi; viņa dziļi iegrimušajās, mazajās brūnajās ačtelēs dega ļaunīgi dzeltena uguns.

– Es viņu dabūšu rokā, lai ko tas maksātu! – Dzeltenacis jau kuro reizi zvērēja Redaktoram, kurš bija izsludinājis prāvu atlīdzību par jebkādu taustāmu Ēnas eksistences pierādījumu. Redaktors bija no tiem, kuri tic urbānajām leģendām, jo tās nekad nerodas tukšā vietā.

Ēnas notveršana kļuva par Dzeltenača misiju un murgu – atrast, izsekot, notvert vai vismaz iemūžināt. Ložņa no dabas, nu viņš kļuva par glumu čūsku. Naktīs, tā vietā, lai gulētu līdzās sievai vai pieskatītu bērnus, Dzeltenacis slīdēja pa pilsētu – kājām, uz skrejriteņa, mašīnā. Pa ielām, šķērsieliņām, caur pagalmiem, patiltēm, tuneļiem, parkiem. Visur ielūkojās viņa dzeltenās acis.

Ēnu viņš neatrada, lai gan dažbrīd likās – viņš tikko bijis te.

Toties, šādi pētīdams pilsētu, Dzeltenacis atklāja citu pasauli – ļaužu melnās puses. Novārtā pamestus un nedēļām nebarotus bērnus, kuru vecāki noslīkuši spirta jūrā vai azartspēļu purvā, sistus un seksuāli izmantotus bērnus, no kuru mokām kāds taisa naudu. Pagrīdes dzīvnieku pavairotājus, kuri pelna no asinīm un nāves. Kluso ieliņu varmāku bandas. Bordeļus, spēļu zāles un zaņķus, ko apmeklē tie šīspasaules varenie, kuri dienā gozējas televīzijas ekrānos un mediju titullapās, uzdodoties par tautas priekšstāvjiem, kārtības un tikumības sargiem, bet naktīs pārvēršas sumpurņos, ļaujot vaļu viszemiskākajiem instinktiem. Vērīgais Dzeltenacis izskaitļoja arī tos, kuri šo visu  uzrauga un gūst labumu.

Taču tas viss viņu nesaistīja. Lai gan būtu varējis, viņš neuzrakstīja ne rindiņas, jo – kā teica Redaktors: „Kuru tas interesē? Tā ir bijis un būs, ne mēs tur ko mainīsim. Ļaudis interesē divas lietas – maize un izklaides. Labi, trīs – maize, izklaides un nedomāt. Gardi ēst, stipri dzert, saldi gulēt, nokniebties un nedomāt. Bet tos, kuri mēģina nostāties pret Sistēmu, aši noairē maliņā. Tā ka, vecīt, nemuldi, bet gādā Ēnu. Citādi neredzu, par ko tev algu maksāt!”

Dzeltenacis saniknojās: ja tā, viņš izvilks Ēnu kaut no elles!

Uzaicinājis pazīstamu pogaino iedzert pa šņabim, tieši un skaidri noprasīja – kā notvert Ēnu? Un ļoti izbrīnījās, atbildei izdzirdējis – vecais, liecies mierā, neizaicini likteni, netraucē viņam strādāt. Draugs nebija noskaņots skaidrot, kas ir Ēna – Krusttēvs, tiesnesis, soģis vai bende. Tikai noteica – viņš nevienu nav ne sitis, ne kropļojis, ne galējis, viss notiek citādi – pietiek ar parādīšanos un trim vārdiem, lai ļaudis attaptos; pēc šādas sastapšanās daudzi paši nākot atzīties...

Neviens, pilnīgi neviens negribēja ar Dzeltenaci runāt, lai gan viņa okšķera oža teica – atbilde ir tepat līdzās. Viņš izmēģināja visu – piedāvāja naudu, starpniecību izlīdzēšanā, draudēja, šantažēja, sūdzējās, provocēja – nekā. Tikai nonāca Redaktora nežēlastībā, jo pilsētā līdztekus leģendām par Ēnu paklīda baumas par glumo dzeltenacu čūsku, kas ielienot visos caurumos un spraugās.

Kādu vakaru Redaktors noskaldīja: „Viss, rīt vari uz darbu nenākt. Gada laikā neko neesi izdarījis, tu man vairs neesi vajadzīgs.” Pārskaities, durvīm rībot, Dzeltenacis izskrēja naktī.

 

... bija miglains, dūmakains vakars, gaisa mitrumā varēja peldēties, bet ielu spuldžu gaismas lejupkrītošajos ūdens pilienos atgādināja puantilistu gleznas. Un auksti, mežonīgi auksti... Šķita, gar kaklu grābstās gari, ledaini pirksti, uzdzenot šausmu drebuļus un atgādinot par kādu senu notikumu.

Labi, ja tā, viņš Ēnu nogalinās! Izaicinās un nogalinās. Ne velti  Makjavelli ir teicis – mērķis attaisno līdzekļus. Neviens vairs nešaubīsies par viņa spējām!

Bet kā to izdarīt? Aktīvās dienas sen aiz muguras – muskuļi pārauguši taukos, Dzeltenacis, uztūcis resns un tizls, vairs nespēja ne skriet un lēkt, ne kokos kāpt un sist kā agrāk. Toties viņam bija 9mm Makarova pistole. Ar gravējumu – Paldies, M! Reiz, pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kādā incidentā nonākusi viņa īpašumā, tagad tā tīkami vēsināja sakarsušās delnas.

Es viņu atradīšu. Atradīšu! Ēnai nepatīk, ja kaut kas notiek nepareizi, tātad...

Kā aptracis viņš klaiņāja pa pilsētas tumšākajiem nostūriem, baidot ļaudis un dzīdamies tiem pakaļ. Nekā.

Pienāca kārta sarkanlukturu rajoniem – skaļi un rupji lamādamies, Dzeltenacis slāja pa ielu, vicinādamies ar ieroci un draudot nošaut visas maukas, taču Ēna neparādījās. Toties viņš izpelnījās spērienu paribē no daiļavas, kas izrādījās vecis.

Saērcināts līdz bezsamaņai Dzeltenacis aizklīda līdz Dzelzs tilta pakājei, kur tirgus pusē, starp uzbērumu un autoostas nojumēm mēdza gulšņāt bezpajumtnieki – tirgū pielasījuši vēderus, aizvējā gaidīja rītu.

A ko – ja šos iztramdītu un varbūt kādu pat aizsūtītu uz elli, lai nemaitā gaisu ar savu smirdoņu? Domāts – darīts. Tumsas aizsegā Dzeltenacis apsekoja nojumes. Jā, tur jau šie bija – salašņas, kas negribēja ne strādāt, ne reģistrēties patversmē, bet slēpās pažobelēs kā prusaki! Re, bariņš guļ, bet viens dežurē un uz trijkāja vāra tēju! Nu viņš tiem parādīs!

Atbrīvojis drošinātāju, Dzeltenacis pavērsa pret sēdētāju kabatas lukturīti un ieroci un aizkritušā balsī noķērca: „Celies, maita, pietiek gulšņāt, laiks uz viņpasauli!” Pusmūža cilvēks bailēs midžināja acis, stīvi nepaklausīgām lūpām murminādams: „Kas jūs un ko jums no manis vajag?”

„Es esmu tava nāve!” iejuties lomā, noķērca Dzeltenacis. „Ko man vajag? Dabūt jūs prom no šejienes!” „Mēs nevienu netraucējam, mēs esam tirgus sanitāri!” vīrietis vārgi protestēja. „Parazīti jūs esat, nevis sanitāri, slimību pārnēsātāji, kas jāiznīcina!” tēmēdams vīrietim galvā, Dzeltenacis uzkliedza: „Viss, slienies augšā, ejam uz upi mazgāties!”

Cik reibinoša var būt varas apziņa, kā uzvirmo asinis, redzot, cik viegli panākt pakļaušanos, un saprotot, uz ko gatavs cilvēks, lai glābtu savu kailo dzīvību! Jā, viņš sāka saprast tos, kuri ķer, gūsta, sloga un nogalina. Tā bija lieliska sajūta – sagūstīt noziedznieku! Kaut nu tikai apklustu tā sīkā balstiņa aiz piereskaula, kas nekādi nebeidza īdēt: tu taču zini, ka viņš nav noziedznieks! Jo ļaunāk viņam – vajadzēja laikus aizvākties. Izdzīvo stiprākie!

„Tupies un mazgā muti, lai beidzot var apskatīt, kāds tu izskaties!” Dzeltenacis uzķērca vīrietim, un, kad tas, drebēdams kā apšu lapa, notupās, notēmēja viņam pakausī un nospieda gaili. Asi noskanēja šāviens.

Mutes mazgātājs vispirms nokrita uz ceļiem, tad sakņupa krasta smiltīs un labu brīdi klusajā upes krastā bija dzirdamas vien saraustītas elsas.

Šāviens bija aizskrējis garām. Dzeltenacis bija svēti pārliecināts, ka viņa roku kāds pasitis uz augšu, izmainot lodes trajektoriju.

– Tu mani vēlējies satikt? Te nu es esmu, – apmulsušā šāvēja pakauša pamatnei pieskārās kaut kas smails, ass un auksts, liekot sajust nāves klātbūtni.

Bet visbaisākā bija balss – klusa, zema, čerkstoša.

Tā pati balss, par kuru bija stāstījuši citi liecinieki.

Tā pati, kuru viņš atcerējās no tā incidenta pirms divdesmit gadiem.

Šonakt tajā skanēja nolemtība. „Pietiek. Laiks mājās.”

 

– Krusttēv, tikai nesaki, ka viņi joprojām ir dzīvi! – izsaucās Dambergs. – Ko vēl tu zini?!

– Es – neko. Bet tu gan, kā šķiet, mums varētu pastāstīt ko vairāk, vai ne? – ģenerālis Bass pakustināja ķeraino uzaci.

– Varētu. Varbūt... – Egons apmulsis berzēja virsdeguni. – Bet... tas taču nav iespējams! Viņi abi un vēl četri mūsējie toreiz, tās operācijas laikā, aizgāja bojā. Izdzīvojām tikai mēs ar Valdi Āmuru...

– Es gan uzdotu jautājumu citādi – kāpēc Kārļonkulis šo pastāstiņu izvilka no savas pūra lādes tieši šovakar? – Anna Elizabete klusi ierunājās, ar skatienu hipnotizējot ģenerāļa ūsas un pīpi. – Vai slepkavībai Bozes mājā un kafe Cecīlija ir kāds sakars ar Ēnu un Dzeltenaci?

 

(Grāmata iznāks 2021. gadā.)