Jaunā Gaita nr. 304. pavasaris 2021
Baiba Magdalena Eglīte
Vienmēr domāju, kā tehniski uztaisīšu
Par Matiasu Jansonu
Liekas, pavisam nesen bija tāds laiks, kad tēlnieku mums bija daudz, bet vērā ņemamas tēlniecības patiesībā nebija. Neskaitīsim daudzos šabloniskos pieminekļus dažādiem cīnītājiem par padomju varu, kas pazuda līdz ar pašu varu.
Laiki mainījušies, uzskatu robežas padzisušas un arī Latvijas pilsētu laukumos, muzejos un kapsētās ienākusi ar cilvēku samērota tēlniecība, kurai, tāpat kā citur pasaulē, nākas konkurēt ar dažāda veida instalācijām.
Cēsu vecpilsētas centrā, līdzās Jāņa baznīcai, krustpunktā starp Cēsu pils kompleksu un Pasaules latviešu mākslas centru, smagus soļus min Naktssargs, cēsnieku un daudzo tūristu iecienīts viduslaiku tēls bronzā. Gidu leģendām izpušķots, visdažādākos veidos fotografēts, tas laika gaitā tapis par pilsētas rotu, orientieri un bezmaz vai par simbolu.
Naktssargs ir Cēsu tēlnieka Matiasa Jansona 1999. g. diplomdarbs (atliets bronzā 2005.g.), kas iezīmē mākslinieka likteņa aizsākumu. Cēsīs. Zem klajām debesīm un no priekšgājējiem mantotajā darbnīcā „Siļķēs”.
Jansonu dzimtas mājas „Siļķes” savulaik redzējušas īstenojamies vectēva profesora Kārļa Jansona, tad vecāku tēlnieku Andreja Jansona un Maijas Baltiņas ieceres. „Siļķes” kalpojušas arī kā prakses vieta tēlniecības studentiem.
Šeit skaistās dabas, mākslas, atmiņu un vēl neapstrādātu akmeņu vidū ik dienu darbojas Matiass Jansons (dz. 1973). Jauneklīgi kalsns, mūžam steidzīgs gaitā un valodā, ar padarīto viņš atgādina Sizifu, jo katru savu skulptūru darina pašrocīgi no ieceres līdz pēdējam pieskārienam. Šeit izzināti un apgūti visdažādākie amata paņēmieni, visdažādākie materiāli, kā arī iegūta drosme paplašināt izteiksmes iespējas. Divdesmit darbības gados ir radīti ap pusotra simta skulptūru.
Bet 2020. gadu noslēdzot, Matiass Jansons ir kļuvis par Cēsu Mākslas balvas zelta laureātu.
Tēlnieku Jansonu simtgadīgās darbnīcas pamatīgu daļu aizņem varena (izmēros,saturā un plastiskā sarežģītībā) skulptūra. Profesors Kārlis Jansons to darinājis kā kapa pieminekli ārstam Jankovskim… Cik bērnu dienās pa to nav rāpots un iztaustīts ik muskulis! Rāpojuši visi puikas, bet tēlniecības mūza uzrunājusi katras paaudzes jaunākos dēlus. Tās noslēpumi Matiasam atklājušies pamazām. Ne tik daudz studējot priekšgājēju pieredzi, cik tīri tehniski apgūstot visdažādākos darbus un instrumentus, tad vakara kursi mākslas akadēmijā... Līdz akadēmijai tā vide jau aizveda pati un… vaicāts par autoritātēm un ietekmēm, kas ievirzījušas viņa mākslinieka ceļu, Matiass saka: „Man ir pietāte pret jebkuru mākslu, kas radīta savām rokām. Vectēvu saistīja Mikelandželo un Leonardo. Pats pētīju vecāku grāmatu skapi. Man interesēja Degā zīmējumi, Rubensa piegājiens formai, batāliju ainas glezniecībā. Mūrs. Apbrīnoju Vīgelandu. Kā tādu varenu ieceri tīri tehniski dabūt gatavu! Un tomēr tas viss nav mans. Ir cits laiks. Bet mākslinieka liktenis – strādāt pēc labākās sirdsapziņas jau nemainās.”Atgriežoties pie populārākā Matiasa darba Naktssargs, gribas piebilst, ka savulaik mākslas zinātniece Ieva Prazdnicāne to nokristījusi par „Laika veci”, man licis pamanīt viduslaiku ikonogrāfisko sv. Pētera tēlu un atribūtiku, ko autors nedz pieņem, nedz noraida. Viduslaiku ikonogrāfija ir pētīta, jo bijusi vēlme Cēsu pilsētas senākajā daļā atgādināt par laika nemitīgo tecējumu, kultūras mantojuma sargāšanu un saudzēšanu. Jā, nakstsargam patiesi ir viduslaicīgs apmetnis, pie jostas atslēgas kā debesu vārtu sargam Pēterim un rokā Cēsu pils izrakumos atrastais lukturītis, tas aicina meklēt gaismu tumsā.
Paberzīsi lukturīti, kļūs spožāks! Pats saskatīsi tālāko ceļu un varbūt nesīsi gaismu citiem!
Skatītāji, un īpaši bērni, tā arī dara.
Laika vecim Naktssargam ir autora seja un tērps, ko Matiass valkājis darbu veidojot. Tā ir pirmā lielā skulptūra, kas patstāvīgi iznesta cauri tapšanas procesam. Un vēl šai skulptūrai ir savs stāsts, ko katrs skatītājs var meklēt un veidot pats, ļaujoties uztveres procesam.
„Mans amats ir rets. Diemžēl, izzūdošs,” saka mākslinieks. Galu galā katrs darbs top ilgākā pārdomu un smaga darba procesā. Protams, mūsdienas piedāvā visdažādākos atbalsta veidus, sākot no meistariem akmeņkaļiem līdz robotiem un 3D printeriem, bet viņam ir svarīgi visu darīt pašam.
„Darbi ir kā bērni. Auklē, auklē, kamēr izaug. Katru gadu kāds aiziet tautās. Gribas jau, lai nepazūd, vismaz adreses zināt. Izstāžu skulptūras gan reti aiziet projām. Cilvēkiem patīk tīksmināties, bet…”
Kur ir tās idejas, ko smagā darbā gribas īstenot? „Tepat jau vien ir. Ieraugu un gribas iemiesot. Piemēram, lēcošās zivis! Kā kustībā izliecas augums!” Jāpiebilst, ka zivs, sievietes auguma izliekums, glāstoša kustība ir Matiasa daiļrades pamattēma. Sevi par makšķernieku viņš neuzskata, bet Matiasa darinātās zivis pavisam negaidot uznirst dažādās vietās Cēsīs.
„Zivs un sieviete līdz galam neizprotamas un nenoķeramas. Taisi sievietes torsu kaut simttūkstošs reižu, katru reizi tas iznāks savādāks! Lai mednieki lielās ar trofejām – ragiem, mākslinieka trofejas ir sievietes krūtis!”
Protams, visdažādākās idejas dzimst pašmāju un ārvalstu tēlnieku simpozijos, konkursos, kas aktivizē domāšanu, profesionālu briedumu, paplašina domu biedru loku un atpazīstamību. Simpozijos ir limitēts laiks un sāncensība, neskatoties uz izauklēto ideju, faktiski ir limitēta arī laika pārbaude, kas tēlniekam ir svarīga. „Simpozijos ir arī situācijas, kad uztaisu konceptuālu darbu.”
Plašākam domas atvēzienam ierobežotā laikā prasās paplašināt izteiksmes iespējas. Un tā pakāpeniski tēlniecībā ienāk vairāku materiālu kombinācijas, polihromija, fleksibla dizainiska domāšana, ko Matiass neatzīst. Bet pats rāda Bergenas simpozijā „HANSEartWORKS” 10 gadu jubilejai darināto instalāciju „H-10”, kur apvienojis 10 simboliskas sīkplastikas figūriņas uz granīta postamentiem ziemeļos apgūtajā Vidusjūras bronzas liešanas tehnikā. Uz H formas pamatnes kūdras materiālā, izmantojot šī materiāla krāsu kontrastu, autors aicina darbā ieraudzīt Eiropaleti - divus krastus, savienojošu tiltu un katra simpozija dalībnieka kultūras pienesumu. Vectēvs Kārlis šo daudzslāņaino saturu droši vien būtu iedzīvinājis atlētiskās figūrās, sarežģītos daudzplānu rakursos... un kūdru kā tēlniecības materiālu noraidījis. Bet Matiasam šis materiāls šķiet interesants. Šķietami pakļāvīgs, bet patiesībā prasīgs,tas diktē savus sadarbības noteikumus, toties rezultātam pievieno gadsimtu gaitā iekodēto, monohromi daudzveidīgi niansēto dabas procesu grafiku.
Gadu tūkstošu rakstu pēdas māksliniekam uzskatāmi izdevies akcentēt arī apbalvotajā skulptūrā „Rudens salna”. Melnajā granītā paslēptie dabas procesi kā krāsainu līniju raksti atklājās virsmas apstrādē, kļūstot par sievietes torsam un mākslinieka darbam vēl vienu pievienoto vērtību.
Tēlnieku darbnīcai „Siļķēs” ir 6.5m augsti griesti un jumta gaisma. Darbnīca mulsina ar vēlmi atvēzēties kam lielam. Kam?Lielai idejai viņš pieķērās jau pāris gadus atpakaļ, iesniedzot savu projektu Akdēmiskā teātra 100. jubilejas konkursam. Tas gan neuzvarēja, bet jāatzīst, ka doma par 10 koku (katrs simbolizē dekādi) 18m garas rindas iekļaušanu DNS spirālē šķiet drosmīga… „Vienmēr domāju kā to tehniski uztaisīšu!”
Laika gaitā Matiass ir sevi apliecinājis kā nemitīgi pilnveidojušos, nopietnu mākslinieku, kas vienu kāju balsta uz savu priekšgājēju pleciem, bet otru nemitīgā vēlmē izmēģināt visu pieejamāko materiālu īpašību un iespēju amplitūdu. Un protams, ar plastiku apliecinot savu mīlestību un prasmi. Lakonisms, kas tuvojas maksimālajam un virsmas īpaši smalkā plastiskā niansētība atklāj dziļās attiecības, kas viņu saista ar partneri – tēlniecības materiālu. Kā prasmīgs mīletājs viņš taktiski izzina izvēlētā materiāla plusus un mīnusus, bet materiāls viņam atbild, atklājot un glabājot abu kopīgo noslēpumu – autora jūtīgo dzīves redzējumu.
Gribas viņam novēlēt „atrast Lielo ideju!”
Mākslas zinātniece Baiba Magdalena Eglīte ilgus gadus mācījusi mākslas vēsturi J. Rozentāla Rīgas Mākslas skolā, Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolā un citās mākslas skolās. Lasa lekcijas par kultūras vēsturi, raksta recenzijas. Strādā Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs.
