Lekcija
Sāksim ar sirdi,
pēc tam smadzenēm
un to sajūgtību.
Redzi, tavu roku nekustina sirds,
tās kustība izriet no smadzenēm,
uzskatāmi aprēķinoša.
Turpināsim ar lūpām.
To sakustēšanos izsauc
sirds pārsteidzīgā gatavība pārpludot
Turpināsim ar kājām –
viena no tām pārceļas pāri otrai,
acīmredzami kaut ko aizsargājot.
Tu taču nesargā viedokli, tu sargā sirdi,
lai viedoklis neievaino!
Kāju sakustēšanās mani padara uzmanīgu,
jūtu, ka vairs negribi dzirdēt –
ceļš uz smadzenēm un sirdi ir aizsprostots.
Pirmā klase
Bērni ir paciņas, kuras saņem
un nodod skolotāju un dzīves rokās.
Stāvu pie durvīm,
pakļaujoties likumam,
kuru ieviesušas bailes.
To apiet neizdosies,
pēc cita laika
sāk tikšķēt pulkstenis–.
Bērni ir paciņas,
kuru noslēpumainais saturs
ierakstās un izdzēšas.
Gaitenī pazūd dēla pakausis–.
* * *
Neuzticēšanās kliņģeri
tavās acīs turpina augt,
līdz aizsedz pat to debesu stūrīti,
caur kuru uz mums nolūkojas saule
Raudzēta mīkla:
filigrāns roku darbs –
pierādījumu rozīnes,
pārmetumu mandeļskaidas
un aizvainojuma kanēlis pa virsu.
Nolauz gabalu, mīļais,
tas reibinās vairāk
kā klātnedzertais vīns.
* * *
Pļauj nāve
gudros, dumjos, caurkritušos.
Kritušajiem aizvien biežāk
tēvu sejas.
Sievietes sēras un kauns
bieži aizsākas ar tēva seju.
Zinu. Pati to ceļu eju.
* * *
Ko vērti ir vārdi?
Dziļumu. Ticību.
Ko vērts ir skāviens?
Siltumu. Drošību.
Ko vērts ir skanējums?
Mūžu.
Ko vērts ir mūžs?
Svētību.
* * *
Lūk, pilnmēness aicinājums
bez tavas klātienes –
šī plosta, uz kura uzgult,
ūdeni pasmalstot ar roku,
skatot, kā tur debesis zvīļo neaptveramas
kā mūsu garām laistās iespējas.
Tava Klusēšana ir siena,
aiz kuras nelaužos.
Tālab mana dzeja,
kā vilcene, kas klajumā iznāk,
kā putns, kura dūnas –
pagalvja siltums.
Dzeja – saziņas saite
ar to, kas neesi tu,
bet visa pasaule – gan.
* * *
Kafija izstaro seksualitāti,
sev atgādinu brīžos,
kad tā sāk sašļukt.
Kafejnīcās var apjaust
vieglu dzīvi
un, iespējams, pat nāvi...
Ir ļoti liela atšķirība
starp sasteigto darbdienu rītos
un āra galdiņu laisko šarmu.
Vispār, esat ievērojuši?
Sēžot ap tiem, mainās laiks –
no saspiestā, līdz daudzdimensionālam.
No kā barojas tava seksualitāte?
Sev pavaicāju.
–No ziediem matos,
līganības ikdienas solī,
un tā, cik zeme tumīgi smaržo.
Kafija ar pienu,
mana šīsdienas sabiedrotā.
Garāmejošais vīrietis
manī ieskatās cieši.
* * *
Saule, tu darīji mani stiprāku,
Gaisma, tu – mīlošāku,
klusum, tu mācīji pacietību,
ievainojum, tu liki atteikties
no atriebības.
Dzīve, tu aicināji kļūt par līdzdalīgo,
sapni, tu aizsēji acis,
pat biezākajā tumsā mācot paļāvību,
teici: viss, ko nevarēsi satvert
mūžam paliks tavs.
* * *
Sapnis, kuru izsapņojusi,
mazliet mirsti,
tev sagādās jaunu dzīvi.
Tam vairs nebūs sakara
ar to, kas notika
starp tevi un viņu.
Sakars ir atstāta čūskas āda
mežmalā uz ciņa.
Sarkanas dzīves ogas
ar trauslajiem pirkstiem uzlasīsi,
izbrīnā, cik tie tomēr stipri.
Sapnis, no kura
kā caur dzemdību ceļiem,
nirsti.
