Fragments no romāna Laika rēķins

 

Tiem, kas piedzīvojuši bēgļu gaitas, laikam gan ir tikai divas iespējas attiecībā uz ceļošanu – vai nu viņi spēj, lieki nelauzot galvu, doties uz vistālākajām pasaules malām ar vieglu rokas portfeli, kurā ir nedaudz naudas, veļa un zobu suka, vai arī ikreiz, pat pošoties kaimiņu pilsētas apmeklējumam, viņiem nepieciešami vismaz divi trīs koferi, kuros tiek sapakota liela daļa skapja satura un šis tas no pārējās iedzīves. Pašai man šķiet, ka piederu pirmajiem – bez zobu sukas gan man vēl obligāti nepieciešama kāda lasāmviela, bet dzīve ir iemācījusi iztikt ar vienu karotīti – kafijai, rīta putrai, pusdienlaika zupai, jo vakariņu maizi visjaukāk ir lauzt no kukuļa gala, īpaši, kad neviens neredz. Un ar karotes kātu, starp citu, itin labi var nogriezt arī šķēlīti siera, ja pagadījies veikalā aizmirst lūgumu, lai kluncīti sašķēlē gabalos. Karote nudien ir tūrista paradīzes auglis – neapzināta, nenovērtēta un pārāk maz propagandēta ceļotājiem domātajos bukletiņos. Bet tā nu tas dzīvē un kapitālismā ir iekārtots, ka bukletu teksti ir par to, lai tūristi vairāk pirktu – kabatas nažus un viesnīcu numuriņus, vietējo autobusu biļetes un kuģīšu pārbraucienus, vitamīnus un gāzētu ūdeni stikla vai plastmasas pudelēs.

Vai tūrisma bukleti ir teksta degradācija un iznīcība? Vai vārds, kurš tiek izlietots konkrētam mērķim, apnicīgi atkārtots atkal un atkal, jo kļuvis par tādu kā modes lietu, vai šis vārds zaudē savu nozīmi un jēgu, ja tiek novazāts pa avīžrakstiem un tūrisma reklāmas bukletiem? Būtiski, nepieciešams, ir.

Ir. Īstenības izteiksme, trešās personas vien­skaitlis un daudzskaitlis. Īstenības izteiksme!

Cik sevi atceros, esmu knibinājusies tekstos. Varbūt tas ir no tēta, varbūt no mammas – kas to lai tagad pasaka, abi viņi labajos laikos mūždien sēdēja, papīros ierakušies un laikam es kā jaunākā taisīju pakaļ, jo Alvis jau mūžam bija savās darīšanās. Vai arī tas man ir pārmantots, šī nemitīgā vajadzība pēc „vairāk”, vajadzība paslēpties burtos un tēlos. Varbūt teksts manī bija ielikts vēl pirms ieceres par mani.

Sākumā tas varbūt bija mēģinājums aizbēgt no tās pasaules, kurā es atrodos, radīt jaunu, tādu, kurā saprotami ir tēli, ko esmu radījusi, un kurā saprotama sev esmu arī es pati. Izteikt to, kas rūgst pašai iekšienē, meklēt, kā to izteikt un pastāstīt. Atklāt valodas noslēpumus, izzināt to kā jūru, kas sevī slēpj tik daudz atšķirīgas dzīvības. Pārbaudīt, vai es māku valodā just un domāt, un mainīt.

Pateicoties skolotājai Lazdai, man kļuva skaidrs, ka valoda ir kas vairāk par instrumentu, par jūras dažādajām dzīvībām – tā ir un paliek esamības māja, vieta, kurā var elpot, dzīvot un, pāri visam, būt šī vārda vissvarīgākajā nozīmē. Valoda ir vienlaikus patvērums, mājas, īstenība un klātesamība, šīs četras svarīgās vietas, kurās tev ir jābūt, kurās jādzīvo, ja gribi kaut drusku būt. Vieta, kurā esi drošs un vientulis pēc definīcijas (pēc būtības – hahā!), vieta, kurā vari tikt pasargāts no liekas ļurināšanas un vistuvāko draugu ballītēm, kur vārdi tiek mētāti kā konfeti dārza svētkos. Templis, kur pielūgsmes objekta īstenība ir atkarīga tikai un vienīgi no paša, kur tu vari mierīgi atļauties būt vienlaikus pats un nekas, pirmsjāņu nakšu divatne ar griezes dziesmu tuvīnajā pļavā, ceļš, kas sētin nosēts asiem oļiem un tāpēc nekad nav noejams līdz galam. Ceļš, kurā tu sagriez pēdas, lai nekad nenonāktu vārdā nenosaucamajā galamērķī.

Šķiet, ikvienā valodā, vismaz tajā niecībā, kas man zināms par četrām, ikvienā ir šis letālais galamērķis, šīs tikai divas lietas, kas gan valodiski, gan pēc būtības ir neizsakāmas – par kurām nav iespējams runāt, jo tās ir intuitīvas, nenotveramas, nojaušamas un vienlaikus nekad nesasniedzamas, kā ticība, kuru daži teologi salīdzina ar mūžīgu ceļojumu, nekad nenonākot galamērķī – jēga ir pašā apzināšanās procesā, jēga ir ceļā, nevis sasniegumā, jēga ir bezgalīgā iešanā, vērojumā caur fotokameras samazināto, koncentrēto aci. Lēcas perspektīva uz esamību – lūk, tā varētu definēt visu, kas ir cilvēcisks.

Un tās divas lietas? Nāve un vientulība. Brīdis, kad, smēķējot kārtējo knibināšanās cigareti – jo bez dūma, kā viss gaistošais, arī knibināšanās nav iespējama – Rokija ideālajā dārzā, tu jūti savu tālumu, promesamību, savu nebūšanu, tu jūti to tāpat, kā esi jutis pirmsjāņu nakšu gaismu un netālo griezes dziesmu neatminami sen, jūti, kā esi jutis nerimtīgo bula laiku zem Teksasas bezjūtīgās saules, jūti, ka esi tepat, bet īstenības izteiksmē – jau uz pavisam citas nots un tālu prom. Brīdis, kad tava esamība ir tik tāla no ideālā dārza un tam tik neizsakāma, ka vairs nav, kur likties, mirklis, kurā tava vientulība plosa plaušas kā klusējošs audzējs, kurš kā Aleksandrs Lielais ik dienu nozog hellēnisma impērijai vēl vienu mazu gabaliņu šīs pasaules – tavas esamības pasaules – kartes.

Nav tuvāku saišu kā tās, kas saista nāvi un vientulību.

Viņas ir māsas. Es varētu par to liecināt, bet nevēlos – šī iekšējā histērija ir tikai mana lieta (Ding an sich), tikai mana trešās personas īstenības izteiksme, tikai mans ir. Gara acīm es redzu, kā, nožēlojamā rītakleitā tērpusies, bez brillēm, taustīdamās kā akla vista, no sava plaukta rauju ārā sējumiņus, krāmēju tos kaudzē Rokija ideālajā dārzā, samērcēju kabataslakatu – jo kas cits lai gan būtu pie rokas dzīves noslēgumā – savās labākajās smaržās, un tos aizdedzinu. Prusts, Džoiss, Kafka, Dostojevskis, Ziedonis, daži Vācieša sējumiņi, Bergsons un Heidegers – viss sadeg starp rožu un eksotisku peoniju stādiem, un gala beigās šā sārta viducī metos arī es pati. Itin kā ar to varētu kādam nezināmajam, kādam nezinātājam pierādīt savu ir. Itin kā ir būtu jāpierāda. Itin kā mani negaidītu droša nosmakšana, slimnīcas sistēmu, un ne vairs sava drošā tempļa ieskautai. Jo es smoku, bet droši vien zāļu ietekmē vairs nenošķiru, kad un no kā – kad no nāves, un kad – no vientulības.

Galu galā es esmu itin laimīga, ka tomēr neizvēlējos būt par angļu valodas kopēju un rakstnieci. Kāds stāsts taptu par death un loneliness? Tāds pats, atkārtojot jau tik daudz, pār mēru piedzīvoto pasaules vēsturi.

Es aizveru acis. Es atceros.

 

*   *   *

Mēs aizbraucām rudenī, mēs aizbraucām no Rīgas. Ceļš pārrāva manu bērnību, tādējādi, iespējams, kara un nāves briesmas, momentāni iesviezdams mani pieaugušo kārtā, vienlaikus arī atsvabināja – no pusaudžu gadu „trakuma”. Lai gan varbūt mēs, kara pusaudži, būtu izrādījušies tīri labs kāda psiholoģijas pārzinātāja pētniecības objekts, ja tais laikos kādam būtu ienācis prātā, ka cilvēks, pāris mēnešu laikā ar dunci nogriezts no bērnības un savas zemes – viņš ir interesants. Mēs pieaugām, uzkāpjot uz klāja un nezinot, vai tas tuvākajās naktīs nekļūs arī par mūsu kapu daudzo gaisa un jūras uzbrukumu dēļ – mēs nezinājām, un tāpēc vairs nedrīkstējām palikt untumaini pusaudži.

Mēs pieaugām tai vienā naktī, mēs iemācījāmies, ka atbildība par to, kas mēs esam, ir tikai uz mūsu pleciem. Mēs iemācījāmies nepieprasīt, iemācījāmies, ka mūsu dzīvi nosaka tikai dot, iemācījāmies pielāgoties kā divi mazi hameleoni, un iemācījāmies arī to, ka mums nav tādu tiesību kā pieprasīt vai ņemt.

Varbūt tieši tad, uz tā sasodītā kuģa, saspiedušies ar saviem siltajiem pleciem, var taču būt, ka tad es, piespiedusies pie Alvja allaž siltā pleca, iemācījos, ko īsti nozīmē šī vienlaikus neiespējamā darbība – mīlēt un sevi saglabāt.

Jā, bet kuru sevi?

Taču mēs arī nezinājām, ka mums uz visiem laikiem tiek nozagtas mājas, jo nemitīgi taču pastāvēja cerība, ka reiz taču, ka drīz, ka tūlīt, nākamnedēļ, nākammēnes, nākamgad, mēs atgriezīsimies, ka varbūt šis ir tikai tāds pagaidu stāvoklis uz pāris mēnešiem, ļaunākais, uz pāris gadiem. Es nemitīgi sev iestāstīju, ka jau parīt – vai nākamnedēļ, vai vismaz septembrī, vai, sliktākais, marta brīvdienās – es atkal būšu pie Maijas siltā kakla, ka šī dzīve, kas mums ir uz kuģa, ir kāda atlikta, citu cilvēku dzīve, ka mēs īstenībā esam un neesam šeit, ka mēs visi atgriezīsimies savā sākuma punktā, kolīdz to varēsim. Un augsim, atbilstīgi sākuma punktam, jo tas ir vienīgais mērs.

Tomēr pagaidu dzīve ieilga, un mēs iemācījāmies tai piemēroties, iemācījāmies dzīvot kustībā, lauzījāmies svešās valodās, jaunos apstākļos pazaudējuši jelkādu ģimenes un dabas hierarhiju un mūžīgajā kustībā kļūdami aizvien vienlīdzīgāki un vienlīdzīgāk bezpalīdzīgi, līdz pārvērtāmies par pelēku masu, izmisušu, apjukušu cilvēku baru, kuru galvenie dzīves mērķi bija zīmogs uz atļaujas, uzturoties nometnē, un galvenā prasme – veikli savākt visu sev piederošo laicīgo mantu, lai dotos tālāk, ja reiz varas iestādes tā pavēl, ja rodas tāda nepieciešamība. Jo tām noteikti ir sava zināšana, kas augstāka par bara un, iespējams, pat par Dieva tā kunga zināšanu.

Mēs neiesakņojāmies, un tāpēc mūsu micēlijs ir visur. Mēs esam sēnes, kas neaicinātas izplešas pasaules kontinentos, jo no savām bērzlapju un apšu kundziņu birzīm, kur varētu izplesties dabiski un savās mājās, mēs esam aizbēguši.

Tāpat neviens no mums nezināja, vai atkal reiz staigās pa šīm ielām, vai rudenī būs lemts iegriezties Strēlnieku dārzā. Mēs nezinām, ka nekad neatgriezīsimies operā un neaizturēsim elpu īsajā mirklī, kad beidzies orķestra saskaņošanās haoss, nodziest gaismas un tūlīt, tūlīt sāksies uvertīra.

Mēs nezinām.

Pie elegantiem, pēc pašas vai mammas gaumes izvēlētiem zābaciņiem pieradušai, masīvie zābaki, kurus man izsniedz, šķiet daudz par smagu un milzīgu – ejot tie cilājas, tie, protams, izskatās pēc teļa galvas, kas uzbāzta mieta (mana stilba) galā, un es pati – pēc putnubiedēkļa un roņa krustojuma. Kādvakar neizturu, nolienu no sava trešā stāva gultas, pieglaužos mammas asajai vilnas jakai un birdinu asaras viņai klēpī – es nevaru šādā paskatā iet uz ģimnāziju! Uz otru pusi apgrieztā, ar rokām pāršūtā mammas kleita labi guļ uz auguma, taču zeķbiksēs lāpīts uz lāpīta neturas, mētelītis ir padilis, rudenim, nevis Vācijas ziemām domāts, un par šauru – uz krūtīm vairs nevaru to sapogāt. Un zābaki!

Mamma pacietīgi uzklausa manas žēlabas, apmīļo un sabučo mani un tad saka to, ko atcerēšos līdz savai nāves stundai.

Pieaudz, meitiņ. Viss, kas tev pieder, ir tava dzīvība, atmiņas un smadzenes.

Ne jau milzīgi zābaki un salāpītas zeķubikses mainīs to, kas tu vari būt. Pacelies, nostājies gabaliņu augstāk un atceries visu, kas tevi interesēja mūsu vecajā Rīgas dzīvē – grāmatas, operas uzvedumi, vēsture. Tas nekur nav zudis, neatkarīgi no salāpītajām zeķbiksēm.

„Turklāt viss ir tīrs un bez caurumiem. Ne jau par lāpījumu, meit, jākaunas. Lāpījums taisni nozīmē to, ka tev nav vienalga par to, kāda tu ej cilvēkos, ka tu esi gatava pret citiem izturēties ar cieņu. Paviršums, notrūkušas pogas, caurumi, nekārtība drēbēs, netīrība un aizmiršana – par to vajadzētu kaunēties, bet ne jau no atšķirīgām pogām, ne no lāpījumiem, no nabadzības nevajag kaunēties nekad. Šodien mēs esam nabagi, bet svarīgākais jau nav makā, bet gan galvā,” viņa aizved mani atpakaļ uz baraku, un es beidzu savas kaprīzes, jo kāda maza balstiņa dziļi iekšā atgādina, ka laika ir par maz – es to tērēju niekos, kurmet varētu iztērēt, piemēram, īstenībā.

Un nākamajā dienā es, protams, ierodos ģimnāzijā un, lai pārvarētu, kā pašai tobrīd šķiet, mātes norādīto trulo ārišķību sevī, nosēstos pirmajā solā. Tā ir mana laime un nelaime vienlaikus. Laime – jo visām meitenēm zeķubikses ir salāpītas, un mēs izskatāmies kā no viena konveijera pasaulē palaistas. Lielākajai daļai kleitas negul uz auguma, kas pats turklāt nemitīgi mainās, un mētelīši ir plānāki nekā gadalaikam būtu labpaticis. Nelaime – es nekad nevaru noturēt savu lielo muti, un galu galā esmu gan rupors un taure, gan klauns un biedrs, gan arī cilvēks, uz kuru vaicājoši lūkojas skolotājs, kad neviens cits no klasesbiedriem neuzdrošinās bilst pat ne pušplēsta vārdiņa, pareizās atbildes taujāts.

Taču tieši caur šīm salāpītajām, bet tīrajām zeķbiksēm manā dzīvē ienāk valoda – skolotājas Zinaīdas vērmeļainajā tēlā. Vērmeļainajā – tieši tāpēc, ka viņa saldi smaržo, kad atver muti un ierunājas par valodu, taču ir rūgta, kad jārunā par saturu un jāķeras pie tā, ko mēs ar valodu darām. Sākumā es no viņas baidos. Tad es viņu iemīlu. Un tikai krietni vēlāk, kad jau no skolotājas un skolnieces, no skolas avīzes kritiķes un veidotājas esam kļuvušas par vēstuļu draudzenēm, es beidzot aptveru viņas divsejību.

Viņa taču arī gribēja tikai būt.

Taču man nekad, nekad nebūs pieņemams un mīlams viņas kategoriskais izteiksmes veids. No otras puses, pat, neraugoties uz izteiksmes veidu, tieši viņa mani ieved – valodas pasaulē, vienīgajā vietā, kas ir mana, kur es allaž jutīšos droši, es-pati, pasargāta no visas ārpasaules un pati sevī radīdama vienīgo iespējamo dzimteni un piederību, kas vispār jelkad cilvēkam, šim mazajam tārpiņam uz zemeslodes vaiga, ir pienākusies un piederīga. Nē, ne radītāja dota – paša radīta. Dzimtene, kas vienmēr būs man līdzi, jo ir radīta manī.

Vienlaikus laikam jau tobrīd Zinaīda manī iedēsta divas Ilzes, no kurām es nekad neatbrīvošos. Vienu, kas allažīt aizstāvēs visu latvisko, centīsies saglabāt mūsu tradīcijas un nenodot tās, to Ilzi, kas metīsies uz ambrazūrām pat par ļoti vienkāršām nacionālām vērtībām, piedalīsies visos iespējamos Dziesmu un Dzejas svētkos, lai tikai rosinātu ar valodas palīdzību saglabāt mieru un ilūziju par līdzsvaru bijušajā un svešumā. Un otru, anarhisti un valodas pielūdzēju, kuras templis ir kā Šivas radītā pasaule – tiek nemitīgi sagrauts un celts no jauna, katru reizi citā īstenībā.

Ne šis, ne tas.

Nekas.

Tas mani ir grauzis visu dzīvi. Un droši vien nebeigs grauzt arī pēc nāves.

 

Romāns tapis ar VKKF atbalstu un taps izdots ar VKKF atbalstu.

 

Zīm. Viestarts Aistars (1927-2020)