Izcilais gājiens ar zirdziņu
jeb Astoņpadsmit blūzi prozā

Vladis Spāre. Gājiens ar klibo zirdziņu, apgāds „Zvaigzne ABC” 2020., 192 lpp.

 

Īsais stāsts ir sarežģīts žanrs, un stāstu cienītāji zina izcilākos meistarus – klasiķus, sākot ar britu un krievu rakstniekiem un beidzot ar amerikāņiem. Taču izcili īsā stāsta meistari rodami arī latviešu literatūrā. Gan klasiķi, gan divdesmitā gadsimta otrās puses raksturīgākās balsis, gan mūsdienās rakstošie. Viņu vidū Vladis Spāre izceļas ar īpašu smalkumu un teksta slīpējumu: stāstu krājums Gājiens ar klibo zirdziņu paliek kā iegravēts lasītāja atmiņā. Astoņpadsmit stāsti par laimi un nelaimi, prieku un skumjām, cerību un aizmiršanos – astoņpadsmit blūzi prozā. Krājumā ik vārds ir vietā, ik rindiņa smalki pilda savu funkciju – trāpīt lasītāja sirdī. Kā Vladis Spāre to panāk? Tas zināms vien viņam pašam. Bet lasītājs tiek savaldzināts un ievilināts.

Nelaimes putni, bēdubrāļi, īgņas un rūcēji, bet arī pavisam parasti un pat veselīgi ņipri ļaudis mājo Vlada Spāres jaunajā krājumā. Daudzi no šiem stāstiem ir vairākslāņu: it kā triviālais dialogs stāsta vienu, aiz tā frāzēm jaušams vēl viens vēstījums, bet trešais izaug no kopainas jau lasītāja prātā. Visiem trim slāņiem saplūstot, stāsts atklājas savā pilnestībā. Skumjie varoņi te vairs nav nemaz tik nožēlojami, žēlojami vai mīlami. Viņi vienkārši ir, un neizbēgami atsauc atmiņā kādu attālu paziņu, tuvu radu vai sen nesastaptu klasesbiedru – „tādas kā es, kas ar grūtībām velk savu ēnu.” („Lelle ar norautu galvu”, 112. lpp.). Vienu no mums pašiem, taču tādā dzīves brīdī, kurā cilvēki parasti nevēlas lieciniekus. Savukārt skrupulozi atainotās detaļas – pilsētvide, ainava, mājokļu iekārtojums – atsauc atmiņā gan skarbos deviņdesmitos „par maukām jāmaksā, tas pieder pie lietas” („Astrālās saites”, 134. lpp.), gan divdesmitā gadsimta komunālos dzīvokļus: „sienā bija resns tērauda āķis, uz kura karājās aprūsējusi skārda vanniņa, ko neviens nelietoja, bet arī nemeta laukā, it kā tā varētu noderēt kādam nezināmam bērnam, kurš kādreiz piedzims un varbūt būs laimīgs.” („Trīspadsmitais solis”, 100. lpp.)

Grāmata ir interesanta arī no psiholoģiskā aspekta, jo stāstu daudzdimensionalitāte apliecina mūsu cilvēcisko nespēju, liktenīgo nevarēšanu pat ar valodas palīdzību patiešām, līdz dziļumiem, saprast, izjust otru cilvēku, pat vistuvāko un mīlamāko. Pārfrāzējot dziesmas vārdus, šie stāsti ir par nesatikšanos, par neieraudzīšanu, nesadzirdēšanu – un arī gluži pretēji, par to vienīgo brīdi, kad otrs ierauga, pamana, sadzird. Tieši tāpēc man pašai mīļākais no krājuma stāstiem ir „Dāņu tabaka”, sirdssilts un jauks. Noskaņas ziņā tas atgādina brīnišķīgo R. Bredberija „Pieneņu vīnu”: smalks, vienkāršs un neticami emocionāli ietilpīgs.

Izcilā humora izjūta, kas jūtama visos Vlada Spāres darbos, nospēlē ievērojamu lomu arī šajā stāstu krājumā – jo traģiskās tēmas viņš izspēlē ar palaidnīgu smaidu, brīžiem pamudinot traģēdiju pāriet vieglā groteskā, viegli samulsinot lasītāju, kurš vairs nevar būt īsti drošs, kā reaģēt. Smieties? Apraudāties? Pasmīnēt? „Mūsu kvartālā stukaču nav! Neies taču zaudēt dzimto točku!” („Astrālās saites”, 137. lpp.) Uzspēlēta bravūra, brīžiem patoss „Kirils sargāja Brasas tiltu, lai tādi kā jūs, kas toreiz vēl zem galda staigāja, varētu dzīvot brīvā Latvijā”, (Kamēr krītam, 154. lpp.) mijas ar ironiju „nevajag jaukt literatūru ar dzīvi. Stāstā tu esi komjaunietis un tāds tur arī paliksi”, („Tur viss ir pierakstīts”, 184. lpp.) un brīžiem pat sarkasmu. Pirmie krājuma stāsti „Zemenes mazajam brālim”, „Sarkanā šalle”, „Viena rindiņa no Odisejas” un „Mārtiņrozes” ir mīlestības un vienlaikus nolemtības skumju pārpilni, kā citu dēļ raudātas asaras, kuras mūža garumā nenožūst iekšējā bērna acīs, bet ar katru nākamo stāstu krājums pieaug intensitātē un vienlaikus izplaukst emocionālā daudzveidībā. Mīlestību un skumjas papildina zemiskums un gļēvums, skaudība un greizsirdība, naids un meli – bet tepat mīt arī uzticama draudzība, neatlaidība, sirsnība un cerība. Jūtu karstumā miksētās emocijas, kuras prasmīgais vārda meistars pārvērtis stāstos, ir zināmas ikvienam, bet tikai Vladis Spāre spēj ikdienišķas situācijas un pavisam parastus „mazos cilvēkus” ieraudzīt viņu ārkārtīgi patiesajās, lai arī ne vienmēr sabiedrībā pieņemami izrādītajās jūtu izpausmēs un atklāt viņu smeldzi, ilgas un sāpes tā, ka tās pārtop mākslas darbā, vienlaikus nepazaudējot viegli ironisku skatījumu uz notiekošo. Stāsts „Melnā kaklasaite”, vēstījums par kādu iepazīšanos, ir paraugs tam, cik vienkārši, spilgti un pārliecinoši rakstniekam tas izdodas. „Es esmu hronisks pašnāvnieks, – viņš atzinās. – Bet jūs taču neesat hronisks alkoholiķis! – viņa iesaucās.” (40. lpp.)

Bieži klātesošas V. Spāres stāstos ir garīgas slimības, emocionālas krīzes un – nebīšos šī skaļā vārda – dvēseles lūzumbrīža atainojums. Krīze var būt klātesoša kā paspilgtinājums, skaidrojums, iemesls un sekas, taču kamēr saprasts, kurš šajā reizē, lasītājam var gadīties līdzīgi kā bērnībā, kad gadījies aplam neadekvāti reaģēt uz līdzcilvēku dīvainībām un saņemt mammas rājienu vai kušinājumu – kad esi iesmējies par kādu situāciju, nākamajā teikumā rakstnieks situāciju apvērš tā, ka smiekls iesprūst kaklā. Vai otrādi. Tīri vai nerro. Labdabīgi un smalki.

Pirmie stāsti ir arī emocionāli maigāki, ar katru nākamo rakstnieks vairāk ļauj vaļu ironiskajam skatījumam, kurš krājuma beidzamajos stāstos jau ir pastāvīgi klātesošs un papildināts ar tieši Vladim Spārem raksturīgajiem groteskas, absurda un sirreālisma elementiem – kā epizodē ar prezervatīvu ēšanu, kur „beigās viņa visus godīgi apēda. Tikai paprasīja ūdens glāzi no krāna, ko uzdzert,” ko sarunas biedrs komentē: „Mīl viņa tavu dēlu, [..] mīl pamatīgi!” („Astrālās saites”, 139. lpp.)

„Astrālās saites” ir otrs man personiski mīļākais stāsts – ne vien ar brīnišķīgi dzirkstīgo Mierielas un Lielo kapu „rajona” balādi un nesatricināmo absurda humoru, bet arī tāpēc, ka tas visvairāk atsauc atmiņā Vlada Spāres izcilo romānu Tu nevari dabūt visu, ko gribi.

Pēdējais stāsts „Tur viss ir pierakstīts” piesātināts ne vien ar spilgtām emocijām, tajās jaušami arī mājieni un atsauces uz personībām no Latvijas literārās vides un māk­slinieku likteņa mūsu visu piedzīvotajās varas maiņu peripetijās – aplūkojot situāciju tāda cilvēka acīm, kas izbaudījis radoša cilvēka iespējas dažādos laikos. Te jūtams zināms mūža novakares rūgtums, kas kopumā Vlada Spāres darbiem tomēr nav raksturīgs – jo, lai gan tajos bieži pavīd autobiogrāfiski momenti, rakstnieka skats uz dzīvi lielākoties ir optimistiski reālistisks vai gaiši skumjš, nevis drūms vai gaudulīgs.

Gājiens ar klibo zirdziņu ir grāmata, kuru noteikti jāieliek vairākkārt pārlasāmo mīļgrāmatu plauktā, lai pēc laika to atšķirtu vēlreiz.

 

Kristīne Ilziņa

 

Kristīne Ilziņa (dz. Sadovska) ir literāte, Klāva Elsberga prēmijas laureāte (1996), daudzu recenziju autore.