Jaunā Gaita nr. 304. pavasaris 2021

Vientuļai klasikai

„Es nereāls esmu un gribu tāds būt,”
reiz teica kāds savādnieks,
tos vārdus diez vai kāds atceras,
kas pazuduši kā sniegs

Viņš aizgāja kā ceļinieks
aiz mākoņiem nemanot klusi,
tik ceļmallapa kā grāmatzīme
nebija pazudusi



* * *

Kaut kur atkal aizmaldās prāts,
un kā juniors esi brīvs,
vari bez bailēm caur vilka aci
iziet kā senais līvs

Kaut kur mūžam aizmaldās prāts,
ak, nepieskaitāmā brīve!
Saulriets atspīd kā Hennessy
un bez maskas parādās dzīve



Ceļinieki

Kaut kur, kādā pasaules malā,
apstājušies ir čigānrati,
tabors aizgājis debesīs,
un vijole skan Sarasate

Nekur vairs neredz to ratus,
sen izklīdusi cilts –
kur zīlniece, kas reiz teica:
– Vēl pustumsā tev būs tilts

Kā sapnī to lielceļu putekļi,
un pazib steidzīgi skati,
aizskan „Čigānu dziedājumi”,
ar vijoli zirgā Sarasate





Apsēstība
(Servantesa motīvs)

Trakais bruņinieks iecirtās vējdzirnavās,
metās negantā „dzeguzes dejā”
sāka plēst nost savas bruņas,
un raganas kūkojot smējās...

Dzelzs asaras rija bruņinieks...
(vai dzirnavu slēpnī nebij tās seja!)
un tad plosījās atkal kā zvērs
krītot izsmieklam lejā...

Bet drīz vien jau zirgā bija,
skandēja „Rozes un Zobena dzeju!”
un tumsā acis izskatīja,
tur aizplīvoja Dulcineja...



Albinoni rudens
(Andante)

Un, kā nomoda sapnī…
vēsma no Virsvēju salām –
mūzikas priekšnojautā
nezkādā debesmalā…

Tik svētīgā lapkritī
pazib Atmiņas svīres
un uzvējo Andante,
ardievu, senā lira

* * *

Ak, nabaga Realitāte,
kas gan notiek ar mums –
rīta cēlienam es vienaldzīgs kļūstu,
tik tālu ir Mēness aptumsums…

Ak, viltīgā Realitāte,
savai kalpībai tu pieradini,
bet, nepaklausīgā mīlestība,
nepieņem tevi un dumpojas…

Ko teiksi, Visuvērīgā,
kādēļ no tevis bēg prieks,
es zinu tikai to,
ka Lunai nebiju lieks



Nostaļģija

Bij laikrādis aizķēries tālu,
un nemiers pustumsā dega,
bet, absinta dzērājus gleznai,
jau nomedījis Degā…

Kaut kur skanēja sarabanda,
trakie krita uz „zaļo feju”,
un, no kāda tās pieskāriena
Verlēns jau uzbūra dzeju…

Tai krodziņā kādreiz iemaldījos,
kādā pēcpusdienā ap sešiem,
tad rudenīgs lietus lija,
un nebiju starp svešiem



* * *

Tas ezers virs Himalajiem
cēlies no dvēselēm dīvām,
kas bija reiz zemes sāls
iz neatminamām dzīvēm

Tās dvēseles nezināmās,
ar katra gadsimta sprīdi
aizvien augstāk debesīs cēlās
līdz ezera dzimšanas brīdim

Tas ezers virs Himalajiem,
kas no laicīgām virsotnēm tāls,
vienīgais ezers tik augstu
kurā vēl zemes sāls

* * *

Zem Japānas naudas koka,
kādā sensenā pavasarī,
kad tumsā viola skanēja
un to dzirdēja mūzikas gari

Tas bija tāds nezemes Naudaskoks,
te ieaudzis kā sēts,
kaut tikai šai pasaulītē
tas būtu pasaudzēts

Es nejutu vairs kur biju,
likās – pēkšņi sāks snigt,
zem Japānas naudas koka
tikai neaizmigt

* * *

Bez nabagmājas balsta
kungs izdzīvoja spīvs,
es redzu to kā bildē:
pie ancuka taurenīts dzīvs

Līdz nabagmājas durvīm
kungs nekad neaizies,
un tādai žēlastībai
nekad sevi nepiesies

Bet sapnī, kādā laiviņā,
vēl aizlaidīs pa Sēnu,
kas mūžam Dvēseles upe,
kā nākusi no Mēness



Pārdaugavas ielām

No jums nekad es neaiziešu,
laiks apstājies tur man,
varbūt, vēl mazā Zvanu ielā,
naktīs klusums skan...

Es kādreiz redzu, tiešām Čaks,
pa Tempļa ielu brien,
un, saules zaķīši tam pretī,
vēl novakarē skrien...

Man garām aiziet Olgas iela,
viss atmiņai liek uzelpot,
tik brīnās sirds, ka tagad to,
neviens vairs nesaprot