Sirds ūtrupe
Es esmu pēdējā īrniece pasaulē
Citu bez manis vairs nav
Tev paliks mana drošības nauda
Bet man – tavs pēdējais glāsts
Tauku pleķiem uz sienas blakus plītij
no mūsu kopīgi vārītās soļankas
Piemīt lielāks juridiskais spēks
Nekā mūsu nekad neparakstītajam īres līgumam
Tu man iemācīji spēlēt šahu un ēst ar irbuļiem
Bet es tev – rūpēties par tējas sēni
Tu man iemācīji mest pret sienu šķīvjus
Bet es tev – sevi
Es esmu pēdējā īrniece pasaulē
Citu bez manis vairs nav
Es maksāju īri skūpstos tava pakauša krokās
Bet tev nekad nebija gana
Gābša
Tu man teici – inflācija, nekustamā īpašuma nodoklis
Saproti pati!
Bet es tev liku
sēdēt biksēs
Tu nekad neklausījies,
protams
Es esmu pēdējā īrniece pasaulē
Citu bez manis vairs nav
Ko tu tagad, gudriniek, iesāksi
ar visām manām mantām?
Gadalaiki
Atbrauc pie manis
Es parādīšu tev ziemu
Iebāzīšu savas ledainās plaukstas
Aiz tavas apkakles
Ka sarausies tu no tīksmes
Vai riebuma
Izvēlies pats
Atbrauc pie manis
Es parādīšu tev pavasari
Ar savu silto dvašu
Atkausēšu tavas aizsalušās rūtis
Ka nevarēsi tu saprast
Pamodies esi vai –
Gluži pretēji –
Grimsti atpakaļ dziļāk sapņos
Atbrauc pie manis
Es parādīšu tev vasaru
Apguldīšu ziedošā pļavā
Un salikšu matos ziedus
Ka nesapratīsi tu
Ziedi tu pats
Vai zeme virs tevis
Atbrauc pie manis
Es parādīšu tev rudeni
Iepūtīšu sarūgušu ābolu dvingu azotē
Ka nesapratīsi tu
Apreibis tu no laimes
Vai tomēr
Saindējies
tuvu
Arti, es viņam saku
(„arti” lietuviski nozīmē „tuvu”)
mīļo Arti
piedod, ka aizbraucu, bet tev jāsaprot
ka es gribu dzīvot
rīt būšu atpakaļ, neuztraucies
bet šodien es tiešām gribu dzīvot
un es nevaru dzīvot, ja tu mani
turi
ja nedod man ēst
un nedod man dzert
tu taču par visiem vislabāk zini
cik ļoti man garšo kotletes, pelmeņi
plānās pankūkas ar zemeņu zapti
un sausais sarkanvīns
tu drīksti mani mocīt līdz nāvei, ja tev tā patīk
drīksti mērdēt mani badā un slīcināt dzelmē
es visu tev ļauju, bet ļauj arī man
pa brīžam iznirt virs ūdens
un ievilkt gaisu
visiem taču pa brīžam vajag gaisu
bruņurupučiem, delfīniem, pat vaļiem
skatījās Artis kā Hītklifs uz Ketrīnu un teica:
es nevaru tev uzcept pankūkas, jo tu dzīvo ellē
tevis taču nekad nav mājās
tu vienmēr esi ellē
Mīlas akts
Ķieģeļi blakus manam logam
Ir melni
No cigarešu izdeguļiem
Ik vakaru
Pārliekusies pāri palodzei
Es alkani smēķēju un domāju
Kā tu mani šajā brīdī
Paņemtu
No aizmugures
Bet nē
Tu esi tālu
Un nemaz nezini
Ka es labprāt gribētu
Lai paņem mani no aizmugures
Tāpēc ķieģeļi blakus manam logam
Kļūst arvien melnāki
Viens nodzēsts izdegulis
Viens nenoticis mīlas akts
Cik gan viena ķieģeļu siena spēj ciest?
* * *
Tu esi manas mīļākās sāpes
Ko esmu gatava ciest
Atkal
Un atkal
* * *
Es gribu iemācīties tevi no galvas kā dzejoli
Un skaitīt ik vakaru skaļi sev priekšā
Pirms miega
Zilbi pa zilbei
* * *
Es tev neticu
Kā netic asarām
Maskava
* * *
Pret tevi nelīdz ne morfijs
Ne vīns
Tāpēc sadedz zilās liesmās
* * *
Neviens mani nepazīst tā
kā nepazīsti mani tu
|