XX

ko tad izkrata nāve no piedurknes tādu ko mēs nezinām
vienu kožu saēstu mīklu vienu karti tūkstoš alkatīgām acīm

vienu pūķa mūziku ko visi dzird bet neviens neaptver
vienu mākoņu torni kas aprok visas mūsu atbalsis

vienu kropļa gravētu vārdaplāksni avotu avotā
un kolonnu akmenssmago spītu saules tempļa pagalmā

vienu dēmonu kurš klejo pārģērbies baiļu bezvējā
un jūras šaurgarenās acis ar beladonnas mirdzumu

vienu lietus svelpoņu sētā nogalinātam sunim
šņācoši greizu kā aprautu brīnumu

un tomēr vilšanos piespiež radīt gaismu no jauna
brīnumaini, negaidīti kā vecīti uz pavasara jumta

un miesa kļūst par vārdu un atklāsme uzzied
un planētu orbītas pāršķeļ neko nenojautušo aci
 

XXI

mīlēt to nemaz nezinot klusu klausīties
patiesības nenogurstošo mūķīzeru skaņā

apslēpt glāstu dziļi sevī un sajust
drudzi pamazām krītamies zem vētras sliekšņa

noslēgties savu plašumu ietvaros un pārplēst
čaulu lai skaidrāk slīdētu kopā ar mākoņiem

atcerēties visu kas darījis ļaunu ar smaida
plīvuru un sviest akmeni tālu prom mūžībā

spēt salikt kopā visu kas bijis izjaukts
un atkal dzirdēt circeņus kā laika mudinošās sīkskaņas

just sāpi šalcam kvēlošos nimbos
gūt koka sulas skatu no augstās lapotnes vainaga

stumt savu vēlēšanos sev pa priekšu uz labi ieziestiem riteņiem
un zināt ka ļaunākais un labākais vēl paliek pāri

 

XXIII

sažņaugtā sirds cieš bet iedegums izgaismo
rētu naža sagrieztā mīlestības profilā

un tādēļ krīt bērza dzeltenais medaljons
tik mierīgi šai akmens lūpu dzīlē

un akmeņu mēle neizkausē dievmaizīti
par piemiņu vasaras kalnu uzblīdušajām vēnām

bet saplēstā zirnekļu tīkla čaukstoņa
nobiedēja aizmirstības putnu celties dzelzs spārnos

un tie skrambāja debess gaišzilo sūnu
un šļāca sarkanu uz spēcīgi savīstītām dūrēm

līdz skaņa mutuļoja un kalnu virsotnes šķēlās
lai saule uzkavētos ilgāk

atdzesē asinis līdz rudenīgām putām
naglo rētu līdz gaismas vēzekļa sitienam





XXIV

un viņa jautā ko tu esi izdarījis ar savu neapzināto
mīlestību un dabas pelēkajai acij zūd izbrīns

un visas lietas pielec kājās no zemes šajā
klusumā kur upe un kaps ir nomodā mūžīgā miegā

un mēs sēdējām sirmojošā gaismā līdz mūsu ķermeņi
kļuva zemi kā zeme un mēs klusu atvairījām visus vārdus

kā iebrucējus mūsu paļāvībā līdz pat mans vārds
krita pie zemes un viņa un debess noliecās zemu

tā ka mēs bijām tikpat tuvu zemei kā debesīm paļāvībā
tā ka mēs vairs nezinājām kur atrodas noslēpums

vai augšā vai lejā jo virziena nebija
un viss atradās tikpat tuvu kā es to zināju sapnī

līdz beidzot es piecēlos ar galvu pāri
mākoņiem un viņa raudāja par to ka jāredz mani šajā spītībā





XXXVI

dziesma deg un es noslauku sarkano atspīdumu no pieres
cerība sabrūk un krīt jūrā no aplam datētiem torņiem

mans vienīgais liktenis ilgojas pēc savas zvaigznes
bet nekādi stari netiek laisti cauri atmiņu sviedrautam

šajā miglā kur upuri riņķo savos apļos
kur neviens nekliedē zibeņus no mākoņiem bet kur es redzu

kā posta kliedziens neatstāj pat puteklīti pāri
šajā dziļajā vagā vienmēr kāda raudu uzplēstā

un noguris no tā ka uzvarētai sirdij vienmēr jāmaksā sods
ar neapzinātu viltojumu lai atkal gribētu dzīvot

bet vēl ar sapņiem tikt noberztam tīram citā ūdenī
tāpat kā lielāko koku saknes sniedzas lejā līdz ūdenim

kas ilgi var murdēt par ūdens gadsimtu dzīvi šalkoņā
par avotu kur dziļums beidzot uzvar pats sevi





XXXVII

elsojot mūsu pašu tīklā eksplodē mūsu bezspēcība
un alkatīgā mīlētāja naids uz sevi pašu

pārģērbies par bezdibeni uzslejas mūsu liktenis
gatavs uz kaut ko vairāk nekā iznīcības ostu

negribīgi atbrīvojas torss no nakts dzelžainā tvēriena
tumsas spiests bez ticības atcerēties gaismu

pāri mēmām acīm izplešas lēnprātības dūmaka
un daudziem ceļotājiem jāgaida labāka redzamība

izšķīdināti patiesībā nemirstības pīšļi pielīp
cieši pie noliedzošo ilūziju kamenes rumpja

caururbtais zenīts apkampj kādas ēnas flautas
šeit asiņojošā izplatījumā slīd lietus čuksti

ka dzimšana mūs gaida tagad pie redzošo akmeņu brasla
ka ārā ūdenī kāds stāv plecu pie pleca ar dievu

No zviedru valodas atdzejojis Zigurds Elsbergs