Jaunā Gaita nr. 304. pavasaris 2021

Maruta Lietiņa Ray

 

ĒVALDS DAJEVSKIS UN MĒRBEKA

 

Gleznotāja un scenografa Ēvalda Dajevska (1914-1990) simtgadi 2014. g. atzīmēja viņa iemīļotajā Liepājā ar tikko no ASV pārvesto darbu izstādi muzejā un starptautisku zinātnisku konferenci „Māksla, vieta un identitāte: vakar, šodien un rīt.” Viņa radošo mantojumu – gleznas, skices, izrāžu dekorāciju metus, kostīmu skices – viņa dēls Pēteris Dajevskis dāvināja Liepājas muzejam. Konferencē mani aicināja kā laikmeta liecinieci pastāstīt par Ēvaldu Dajevski un par Mērbeku, resp. par dzīvi, kāda tā bija pēc 2. Pasaules kara 1940-o gadu otrā pusē latviešu bēgļu nometnēs Vācijā. Šai stāstījumā pieskaros trim tematiem: ikdienas dzīvei Mērbekas bēgļu nometnē, Mērbekas latviešu teātrim un Ēvalda Dajevska nozīmei latviskās identitātes veidošanā šai mūsu tautas vēstures posmā. Plašāku Dajevska dzīves stāstu lasītājs atradīs 2021. g. iznākušajā Dzintras Andrušaites monogrāfijā Ēvalds Dajevskis, 1914-1990.

 

* * *

2. Pasaules karā daudzi latvieši atstāja Latviju nevis lai meklētu laimi, bet lai sevi glābtu no padomju terora un kara briesmām. Daudzi nonāca Vācijā. Tur bija ģimenes vairāk vai mazāk pilnā sastāvā, ar maziem bērniem un veciem ļaudīm, dažreiz bez vīriem un tēviem, jo tie bija aizvesti vai krituši, vai gūstekņi; tur bija vieninieki: vāciešu iesauktie karavīri un darba dienesta strādnieki un vāciešu darbā aizvestās jaunās sievietes. Kara beigās tie redzēja, ka atpakaļceļa uz Latviju nav. Ja pēc 1. Pasaules kara bēgļi varēja atgriezties neatkarīgajā Latvijā, tad pēc 2. Pasaules kara 1945. gada maijā starp mums un Latviju bija aizkritis „dzelzs priekškars”, Čerčila trāpīgais apzīmējums nepārvaramai robežai, ko Padomju Savienība bija apvilkusi ap Austrumeiropu. Un aiz šīs robežas Eiropas jaunajā kartē Baltijas valstis vairs neeksistēja. Bēgļi bija kļuvuši par „pārvietotām personām”, „Displaced Persons”, DP, vai kā mēs sevi iesaucām, par „dīpīšiem”: bezpajumtniekiem izbumbotajā, kara sagrautajā Vācijā, bieži tikai ar to, kas bija mugurā. Latviešu žurnālists toreiz teica: „ […] drusku pārspīlējot, varētu teikt: mēs tikām svešniecībā iemesti kā Robinsons Krūzo vientuļā salā.” [1]

Sakautā Vācija bija sadalīta 4 okupācijas zonās: austrumos krievu zona, dienvidos amerikāņu zona, dienvidrietumos franču zona un ziemeļrietumos angļu zona. Trīs rietumu zonas pārvaldīja attiecīgie militārie spēki, bet 1945. g. vasarā bēgļu aprūpi pārņēma Apvienoto Nāciju Palīdzības un Rehabilitācijas Administrācija jeb UNRRA (United Nations Relief and Rehabilitation Administration). Bēgļus sagrupēja pa tautībām un nomitināja nometnēs, visbiežāk latviešus, lietuviešus un igauņus kopā, retāk kopā ar poļiem. Parasti pajumte bija bijušās vācu armijas kazarmas vai bijušo rūpnīcu strādnieku barakas vai blokmājas, retāk vāciešu privātmājas.

Nometne, kurā nonāca Ēvalds Dajevskis un mana ģimene, bija Mērbekā (Meerbeck), angļu zonā, putna lidojumā apm. 40 km no Hannoveras. Mērbeka bija mazs ciemats. Ēku puduris bija sagrupēts ap baznīcu un sarīkojumu zāli; skola stāvēja drusku nomaļāk. Ciematu apņēma mājām piederošie kviešu, rudzu, miežu, kartupeļu un cukurbiešu lauki. Visi vācieši bija uz trim gadiem no savām mājām izlikti par sodu tam, ka nebija snieguši palīdzību avarējušas britu lidmašīnas apkalpei un mirušos iemetuši bedrē ārpus kapsētas, taču laukus apstrādāt viņi drīkstēja un drīkstēja ievākt ražu. Pa to laiku visās viņu mājās tika izmitināti bēgļi no trim Baltijas valstīm. Un kaut bēgļu sastāvam ikkatrā nometnē bija drusku gadījuma raksturs, atkarībā no tā, kur katrs kara beigās bija atradies, Mērbekā apzinīgi tapa savākti profesionāli latviešu aktieri no Nacionālā teātra, Dailes teātra, Jelgavas teātra un radiofona ar nodomu nodibināt ceļojošu latviešu teātri. Teātra idejas ierosinātājs bija Hugo Skrastiņš.

Jau Latviju atstājot, kolēģi bija turējušies kopā. Nacionālā teātra aktieru grupiņa 1944. g. 30. septembrī, pēc pulcēšanās uz Nacionālā teātra skatuves un himnas nodziedāšanas, Bolderājā kopā uzkāpa uz vācu kuģa Štoibena (SS General von Steuben). Starp tiem bija mani vecāki: aktrise Milda Zīlava, mans tēvs Kārlis Lietiņš, komponists un diriģents un kopš 1933. g. Nac. teātra muzikālās daļas vadītājs; režisors un aktieris Osvalds Uršteins ar sievu, aktrisi Hildu Princi; Kārlis Lagzdiņš ar sievu Ninu Melbārdi; režisors Jānis Zariņš; teātra dramaturgs Jūlijs Roze; Alfreds Januševics, teātra frizieris. Kuģis bija pārpildīts; cilvēki sēdēja uz klāja un balles zālē uz grīdas; visi baidījās no krievu torpēdām un uzlidojumiem. (Un Štoibenu krievi pāris mēnešu vēlāk ar divām torpēdām tiešām aizlaida dibenā ar 3600 upuriem.) Pēc nokāpšanas no kuģa Gotenhāfenā (šodien Gdiņā), teātrnieki kopā pārdzīvoja drausmīgo 1944-45. g. ziemu: neierasti smago darbu lielo vācu saimniecību laukos Meklenburgā, kur viņi strādāja dubļainos laukos bez attiecīgiem apaviem vai drēbēm; salu, tik briesmīgu, ka kopā gāja zagt dzelzceļa gulšņus, ko saskaldīt un dedzināt krāsniņā; uzlidojumus, bumbošanu, un vēlāk civīlistu, kājnieku apšaudīšanu uz lielceļiem no zemu lidojošām sabiedroto lidmašīnām. Un pēc tam badu pavasarī, kad sūtīja bērnus pie vietējā miesnieka ubagot ūdeni, kurā bijušas vārītas desas. Šim ūdenim bij drusku gaļas smarža un pat pāris tauku krellītes peldēja pa virsu. Šai desu ūdenī vārītās ceļmalā salasīto nātru un skābeņu zupas garšoja daudz labāk, nekā vienkāršā ūdenī vārītās.

Kad karš 1945. g. beidzās, šie teātrnieki (bez Lagzdiņa un Melbārdes, kas bija pagaidām aizbraukuši uz citu pusi), laimīgā kārtā atradās apm. 7 km uz rietumiem no vēlākās Austrum-Rietumvācijas robežas, netālu no Getingenas pilsētas, toreizējā angļu zonā. Un tur vienā augusta dienā ieradās Hugo Skrastiņš. Sekojot viņa aicinājumam, visi sakāpa vaļējā kravas mašīnā. No bagāžas gandrīz nevienam nekas nebija palicis pāri. Lielums bija sabumbots un sadedzis. Pēc īsas apmešanās Giftenes nometnē (pie Sarstedt pilsētiņas), ceļojums turpinājās vēl apm. 45 km līdz Mērbekai, kur ieradāmies 9. augustā. Divas nedēļas vēlāk, 25. augustā, oficiāli nodibināja teātri. Dibinātāji bija Skrastiņš, Uršteins, Prince, mani vecāki Zīlava un Lietiņš un Kārlis Ģērmanis, Dailes teātra aktieris. Laikraksts Tēvzeme ziņo, ka šis datums ir „Nacionālā teātra trimdas kopas dzimšanas brīdis”. [2] Taču dibinātāji teātri nosauca par „Latviešu teātri Mērbekā”, kas tautas mutē pārveidojās par „Mērbekas teātri”.

Tūlīt pēc tam Skrastiņš ar Uršteinu un manu tēvu devās vēlreiz ceļā, šoreiz lai atrastu piemērotu kravas auto ceļojošā teātra vajadzībām un lai apzinātu un atvestu citus aktierus uz Mērbeku. Man šodien ir pilnīgi neaptverami, kā šī trijotne zināja, kur meklēt aktierus un kur meklēt kravas auto, jo visapkārt viss bija izpostīts, viss bija drupās, un sazināšanās līdzekļi bija primitīvi. Auto viņi atrada Lībekā, Latvijas Sarkanā Krusta Centrālā birojā. Sarkanam Krustam bija nodotas vairākas smagās mašīnas bēgļu pārvadāšanai. Izvēlētā mašīna bija milzīgs 6-tonnīgs Renō (Renault) ar būdu un lodziņiem; tai uz sāniem bija uzkrāsots liels sarkans krusts baltā aplī. Ar šo kravas mašīnu brauciens turpinājās. Benzīnu Skrastiņš gandrīz vai brīnumainā kārtā vienmēr kaut kā sameklēja un izkaisītos aktierus arī viņi atrada. Kad kravas auto iebrauca Mērbekā, tad no kulbas ārā kāpa Rūdolfs Mucenieks, Marianna Zīle, Emma Skujiņa, Kārlis Baltpurviņš-Dzelde, Helga Gobzine. Vēlāk nāca klāt: Alma Mača, Jānis Šāberts, Pēteris Dumpis, Kārlis Lagzdiņš, Nina Melbārde, Oļģerts Parņickis, Maiga Damroze, Ansis Mitrēvics, Viliberts Štāls, Tonija Kalve, Jēkabs Zaķis, Lija Kaugure, teātra sufliere – un dekorātors Ēvalds Dajevskis. Atceros viņu kā garu, kalsnu vīrieti ar iekritušiem vaigiem, mirdzošām acīm un tumšu matu cekulu, ar šķipsnām, kas krita acīs. Nepiegriezu viņam īpašu vērību līdz viņš sāka apciemot Helgu Gobzini, kas dzīvoja mums kaimiņos un vēlāk tapa viņa sieva.

Mērbekā teātra ļaudīm bija paredzētas trīs no iztukšotajām zemnieku mājām: divas pie baznīcas, trešā patālā nomalē, ko ļaudis iesauca par „Jelgaviņu”. „Jelgaviņa” sastāvēja no 5 mājām. Mūs novietoja 111. mājā, kopā ar Uršteiniem, Rozēm, Ģērmaņiem, Helgu Gobzini un Rukiem, viņas māsas ģimeni. Kaimiņu mājās atradās Jāņa Šāberta ģimene; gleznotāji Valdemārs Tone un Erasts Šveics; dziedātāja Erna Kaņepe. Katrai ģimenei bija atvēlēta viena istaba; pāris vieninieki, bijušie leģionāri, kuru ģimenes bija palikušas Latvijā, apmetās bēniņos. Atskatoties uz Mērbekas dzīves apstākļiem, šodien saprotu, ka telpas bija pilnīgs luksuss. Tik daudzās nometnēs 20 vai vairāk cilvēku tika nometināti vienā lielā kazarmu telpā, kur varēja dzirdēt vismazāko čukstu un kur ļaudis pakāra segas no griestiem, lai sevi no citu acīm pasargātu. Aktieriem, režisoram, dekorātoram: visiem bija vajadzīgs klusums un vienatne, un Mērbeka to deva. Mana draudzene, kas dzīvoja Vircburgas nometnē, kazarmu telpās mazā segu iežogotā nodalījumā, atceras, kā cilvēki ik brīdi centušies būt ārā, brīvā dabā, jo ļaužu biezums iekštelpās bijis nepanesams.

Kad ievācāmies 111. mājā, istabas bija pilnīgi tukšas. Mēbeļu nebija. Gulēja uz salmu maisiem, un, ja varēja dabūt kokmateriālus, tad vēlāk sasita lāviņas, uz kurām maisus novietot. Kā mana ģimene tika pie maza galdiņa un četriem koka ķebļiem, neatceros. Skapi vienā istabas stūrī improvizēja, uzstādot no mākslīga materiāla pie sienas divus sānus un priekšā pakarot vecu segu. Tā kā vāciešu mājās guļamistabās apkures nebija, tad vispirms katra ģimene samūrēja krāsniņu (čuguna krāsniņas bija neiespējami atrast), izvadot skursteni caur loga rūti. Šī krāsniņa tad sildīja istabu un uz tās varēja pat sasildīt ūdeni.

UNRRA (Apvienoto Nāciju Palīdzības un Rehabilitācijas Administrācija) gādāja par visu dzīvei nepieciešamo. UNRRA izsniedza ogļu briketes apsildīšanai un pārtiku, vai nu caur kopkatlu vai uz rokas. Kaloriju skaits bija aprēķināts. Atceros ļoti daudz kaltētu zirņu, par ko visi priecājās un ko vārīja zupā, un ļoti daudz kukurūzas miltu, par kuriem neviens nepriecājās. Tie bija parupji, graudaini, izteikti dzeltenā krāsā, ar īpatnu garšu. Latviešiem tie bija sveši un tos iesauca par „dzeltenām briesmām”. Bērniem skolā izsniedza kakao (katram bija no mājas jāpaņem skārda krūzīte) un 1 ēdamkaroti zivju eļļas dienā (karote visai klasei bija tā pati). Kurināmo katrs centās papildināt, mežā lasot žagarus, un uzturu arī papildināja, lasot sēnes un ogas, un ābolus. Šai Vācijas daļā bija paraša lielceļus apstādīt ar ābelēm. Kritušie āboli bija milzīgs atspaids bada laikos, it sevišķi 1945. g. rudenī. Un 1946. g. pavasarī UNRRA atļāva māju iemītniekiem ierīkot sakņu dārziņus un visi ar nepacietību gaidīja pirmo ražu. UNRRA gādāja arī par minimālu apģērbu un apaviem, noorganizējot lietotu drēbju un apavu sadali, kas bija saņemti no labdarības organizācijām Amerikā un Anglijā. Noteiktā dienā un laikā bija jāierodas, lai kaudzē sameklētu kaut ko, kas derētu. Apavus bija sevišķi grūti atrast. UNRRA arī noorganizēja medicīnisko aprūpi, bet par visu citu – bērnu dārzu, skolām, sabiedriskiem pasākumiem – bēgļi gādāja paši.

Pāris mēnešu laikā Mērbekā izveidojās maza Latvija. 1945. g. 27. oktōbrī, Kārlis Bundža rakstīja avīzē Bavārijas Latviešu Vēstnesis:

     Pašiem savs ciems

Rietumos no Hannoveras (3 km no Štathāgenas) atrodas klusais Mērbekas ciems, kas atbrīvots no vācu iedzīvotājiem un tagad dod patvērumu latviešiem, igauņiem un lietuviešiem. Latviešu te ap 1.200 cilv. Visi novietoti zemnieku mājās, kur katrai ģimenei atsevišķa istaba. Apgādā UNRRA, reizi nedēļā izsniedzot devu – 3,5 kg maizes, 4 kg kartupeļu, 500 g gaļas, 245 g sviesta (resp. maragarīna), 200 g cukura u.c. Nometnē darbojas latviešu pamatskola (Viļa) Neimaņa vadībā un ģimnazija prof. Raistera vadībā. Ir arī angļu valodas un šoferu kursi. Māksl. A Krūka atvēris studiju. Lielākais pasākums tomēr ir teātra ansamblis ar māksliniecisko vadītāju Osv. Uršteinu un technisko vad. Hugo Skrastiņu. Ansambļa režisors Jānis Zariņš, dekorātors Ēvalds Dajevskis. Aktieru vidū Milda Zīlava, Jānis Šāberts, Alma Mača, (Rūdolfs) Mucenieks, Jēkabs Zaķis, (Marianna) Zīle u.c. Nometnes kori vada Kārlis Lietiņš un J. Ilvess, tautas dziesmu un deju kopu T. Pūce un Bīliņa (pareizi būtu jābūt: Bāliņa). Notiek lekcijas par saimnieciskiem un kultūras jautājumiem. Žurnālu „Ceļinieks” rediģē P. Purkalītis, sporta nodarbības vada Kārlis Sātiņš. Darbojas skautu un gaidu vienības.

Mazais ciemats izvērtās par kultūras centru. Bez Mērbekas teātra izrādēm un Mērbekas kora koncertiem, ciemos brauca latviešu mākslinieki no citām nometnēm: operdziedātāja Paula Brīvkalne; stīgu kvartets ar Norīti, Rušēvicu, Vīnertu un Hugo Štrausu. Jāzeps Vītols Mērbekā piedzīvoja viņam par godu sagatavotu koncertu, un kad Vītols 1948. g. mira, tad Mērbekas koris dziedāja Gaismas pili un Ceļinieka dziesmu viņa bērēs Libekā. Viesojās Jānis Jaunsudrabiņš un Anšlavs Eglītis. Eglītis teātrim radīja jaunlugu Kazanovas mēteli, kas blakus Šekspīra Divpadsmitai naktij bija viens no teātra krāšņākiem inscenējumiem.

Kultūra Mērbekā kūsāja un gars bija piepildīts, taču vēderi bija tukši, līdz vēlāk sāka nākt papildus pārtikas paciņas no Amerikas Sarkanā krusta. Pieaugušiem, neskatoties uz to vai viņi smēķēja vai ne, bija atvēlēta cigarešu deva. Smēķētāji tās, protams, nopīpoja, bet nesmēķētājiem tā bija skaidra nauda, pret ko iemainīt pārtikas produktus no vācu saimniekiem. Uzplauka melnais tirgus. Pat vācu valodas nepratējs varēja ar saimnieku saprasties: „Ich Zigarette, du Schwein” – un bēglis iemainīja cigaretes pret cūkgaļas gabalu. Ēvalda Dajevska svainei bija brīnišķīgas bizes. Viena vecāka vācu saimniece ar paplāniem matiem tās bija ievērojusi un būtu bijusi ar mieru par Irēnes kuplo bizi dot pretim duci olu un gabalu gaļas. Taču viņa no bizes nešķīrās. Par cigaretēm varēja arī iemainīt dzīvas vistas, pīles un trušus. Tos bija atļauts turēt. Vistas dēja olas, trušus un pīles nokāva un apēda. Lielākus lopus turēt bija aizliegts, kaut gan mēs dzīvojām zemnieku mājās ar tukšām kūtīm un gataviem tukšiem aizgaldiem, kuros tik jauki būtu bijis redzēt cūku šņukurus. Un tā nu ļaudis nolēma riskēt, sakrāja cigaretes un iemainīja tās pret cūkām. UNRRA kratīja mājas un meklēja aizliegtos veprus, bet, ja draudēja kontrole, nometnieki viens otru slepeni brīdināja. Viena no ambulances ārstēm bija savu sivēnu iešpricējusi ar narkozi, rūpīgi apklājusi ar segu, un tas bij kratīšanu mierīgi uz lāviņas nogulējis. Nometnē stāstīja arī par atjautīgu pāri, kas savu jau palielo cūku bija paglābuši, ietinot to lielā lakatā, uzsienot raibu lakatiņu galvā, un uztupinot mazmājiņā uz poda. Kad UNRRAS inspektors atgrūdis durvis vaļā, tad tūdaļ „vecmāmiņai” ļoti atvainojies un durvis aši aizvēris.

* * *

Šādos apstākļos nodibināt profesionālu teātri, kas sniegtu publikai krāšņus inscenējumus, radītus no nekā, liekas būtu vislielākā pārdrošība un neprāts, taču ansamblis to uzdrīkstējās, jo uzskatīja par nepieciešamību un pienākumu kalpot savai tautai. Mērbekas teātris darbu uzsāka tūlīt. Pirmā izrāde, 2 mēneši pēc teātra dibināšanas, 1945.20.X bija Blaumaņa Pazudušais dēls, Jāņa Zariņa režijā, ar Dajevska dekorācijām un kostīmiem. (Dekorāciju skices tagad ir Liepājas Mūzeja fondos.) Tai sekoja Zīverta Ķīnas vāze ar pirmizrādi 31. okt., Osvalda Uršteina režijā.

Kamēr aktieri mēģināja, tikmēr techniskie darbinieki Ēvalda Dajevska vadībā būvēja pārvadājamo skatuvi, gleznoja dekorācijas un pārveidoja Renō kravas auto. Aktieri to bija pārkrustījuši par „Drednautu”, no angļu valodas „dreadnought” („tas, kas ne no paša velna nebaidās”) . Tā sauca kara kuģus, bruņotus ar vismaz sešiem milzīga kalibra lielgabaliem. Dajevska uzdevums bija pārvērst šo „bezbaili” par teātra „sapņu kulbu”, kā žurnāliste Rita Liepa to nosauca.

Aktieru trupa pie skatuves pārvedēja „Drednauta” Mērbekā, 1945. g.

Dajevskim pirmais uzdevums bija radīt saliekamo skatuvi. Mērbekā izrādes, koncerti,un visi citi sarīkojumi notika zālē, kam vienā galā primitīva skatuve gan bija, bet priekškara nebij; publika sēdēja uz soliem. Citās nometnēs izrāžu telpa nereti bija tukša baraka bez skatuves un bez priekškara. Saliekamā skatuve, kuru varēja uzstādīt jebkur, bija Dajevska izgudrojums :

[…] ko vēlāk, rodoties jaunām vajadzībām, vēl papildināja. Uz krāģiem, kuru augstumu varēja regulēt, noklāja grīdu (apm 6 × 7 m = 20 × 23 ft.), tad uzcēla „skatuves priekšu” (resp. proscēnija arku) ar priekškaru, ierīkoja apgaismošanas ierīces un visu citu, kas bija vajadzīgs, lai dekorāciju maiņa noritētu ātri un klusu. Sarežģīto bet asprātīgo aperātūru varēja tikai apbrīnot jo tā darbojās nevainojami. [3]

Kad skatuve bija gatava, tad Drednautam bija jārada speciāla virsbūve, kur novietot ne tik vien skatuvi, bet arī saliekamās dekorācijas. Dajevskis par to teica: „Bet ir tad tilpumu vajadzēja aprēķināt uz centimetriem. […] Solu, piemēram, mēs nevarējām atļauties. Bija jāsēd uz mantu lādēm.” [4] Marianna Zīle rakstīja: „Vēl šodien nevaru saprast, kā gan visa trupa, dekorācijas, koferi un viss pārējais ietilpa Drednautā. Katrā ziņā uz grīdas katrs varēja nolikt tikai vienu kāju un sēdēt varēja tikai uz pusvietas.” [5]

Visu materiālu sagādāšana prasīja milzīgas pūles, sākot jau ar iestudējamās lugas eksemplāriem, laikos kad nebija ne papīra, ne zīmuļu, ne kseroksa vai citu pavairojamo mašīnu. Lugas eksemplārus atkārtoti pārrakstīja ar mašīnu un kopējamo papīru, apmēram 3 eksemplārus uz reizi, kamēr vajadzīgais skaits bija sasniegts. Un tad bija jāsagādā viss cits, bez kā izrāde nevarēja rasties. Ar Tonijas Kalves vārdiem:

Skatuvei vajag dekorāciju. Dekorāciju gatavošanai vajag audeklu, krāsu, līmes, naglu. Aktieru tērpiem vajag drānu. Apgaismošanas ķermeņi, spoguļi, parūkas, grimi un atgrimi neaug kā salāti čaklo bēgļu ģimenes dārziņos, bet ir sasniedzami pa tāliem ceļiem, gan tiešiem, gan aplinku, un par dārgu naudu, gan čaukstošu, gan gaisā kūpināmu. [6]

Nikolajs Kalniņš par šo laiku raksta, ka aktieri arī no savām minimālām devām ziedojuši teātra vajadzībām kafiju, cigaretes un citus produktus, ja ar naudu vien par vajadzīgajiem materiāliem nevarēja samaksāt. Teātris nebija peļņas iestāde: „Teātris ņem ieejas maksu tikai tādēļ, lai varētu samaksāt tekošos izdevumus un lai uzkrātu līdzekļus jauniem inscenējumiem,” raksta Tonija Kalve.  [7] Un dažreiz ieejas maksa bija graudā. Ir saglabājies „Divpadsmitās nakts” plakāts, kur ieejas maksa ir aprēķināta ne tikai naudā, bet arī cukura, taukvielu un gaļas gramos.

Dajevskis šo laiku atcerēdamies saka:

Vācija bija satriekta drupās, veikalos tukšums. Līmi, krāsas, tādas lietas dabūt bija gandrīz neiespējami, bet lielo pelēcību, kas valdīja visapkārt, gribējās vismaz uz skatuves apslēpt. Krāsas skatītājus fascinēja. [8]

Arī manā atmiņā krāsas bija ārkārtīgi svarīgas. Visapkārt bija nospiedoša pelēcība. Nometnē cilvēku apģērbos dominēja tumšās krāsas: melns, tumši zils, pelēks, brūns. Gultas vietas bija apklātas ar UNRRAs izdotām armijas segām, tumšā olīvzaļā vai pelēkā krāsā. Bēgļi dzīvoja primitīvi; mēbeles bija minimālas. Bija ārkārtīgi maz, ar ko izskaistināt savu apkārtni: pļavu ziedi, ielikti tukšā konservu bundžā; mākslinieku nometnē gleznotie darbi; nometnes daiļamatnieku grebtie šķīvji ar latviskiem ornamentiem un miniatūras karoga kārtis, kur piestiprināja miniatūrus Latvijas karodziņus, sašūtus no lentītēm, nometnē darināti rokdarbi un nometnē austu prievīšu sedziņas. Vislielākais krāšņums bija mūsu tautas tērpi, ko sievietes darināja no nokrāsotām armijas segām un citām neparastām izejvielām. Piemēram, mana māte izšuva Bārtas ņieburu ar vācu armijas virsnieku sudraba tresēm.

Un šai vienmuļā, pelēkā pasaulē teātra izrādes ar dekorācijām, kas mūs noveda Itālijas galmā, Kurzemes hercogistē, Šveices kalnos vai Blaumaņa lauku sētās, radīja sajūsmu un prieku. Mani kā bērnu sevišķi fascinēja Dajevska dekorāciju maketi, šīs krāsainās miniatūras. Tās rādīja pasauli, kas bija kara neskarta, kur cilvēki dzīvoja normālu dzīvi, kur lielāko tiesu viss beidzās labi. Un kad makets tika īstenots uz lielās skatuves, tad viss atdzīvojās meistarīgajā izgaismojumā; acis priecājās par Dajevska radīto pasauli un par aktieriem krāšņos kostīmos.

Ēvalds Dajevskis. Istaba zemnīcā. Skatuves mets lugai Sprīdītis. 1947

Aktieri paši palīdzēja pie kostīmu sagatavošanas. Man acu priekšā kā šodien ir mana māte Milda Zīlava laikā, kad gatavoja Šillera „Vilhelma Tella” izrādi. Viņa ir Dajevska dekorāciju darbnīcā, kas ierīkota uz kūtsaugšas, pārliekusies pār lielu darba galdu (patiesībā finiera gabalu, pārliktu diviem steķiem) ar krāsas podiņu un pindzeli rokās. Izstiepti un galdam pienagloti ir pāris metri visrupjākā nekrāsotā maisaudekla, kam bija lemts pārtapt par visgreznāko audumu dižciltīgās Bertas tualetei. Maisas drānas pamatu ar paplatu pindzeli vispirms nokrāsoja gaiši dzeltenu, un tad māte lēni un uzmanīgi iekrāsoja Dajevska uz audekla uzzīmētās vīnsarkanās baroka arabeskas. Izrādē efekts bija pilnīgi pārliecinošs; tērps bija neapšaubāmi radīts no visdārgākā brokāta. Maisa drāna bija nepieciešama ne tikai kostīmiem, bet arī dekorācijām, kā trupas aktieris Viliberts Štāls 1948. g. 5. martā rakstīja žurnālā Nedēļas Apskats:

Sakarā ar jauninscenējumu smagas problēmas risina teātra valdes saimniecības vīri. Galvenais tagad ir maisi. Miltu un kartupeļu maisi ir vienīgie, kas var glābt Tella inscenējumu. Viņi zvana un raksta uz visām pusēm, lai sagādātu šo dekorāciju materiālu. Droši vien kādā nometnē maisu ir pārpilnība; bet teātrim to nav. [9]

Līdzīgas burvestības notika ar izrādēs vajadzīgajām rotas lietām. „Sudraba” un „zelta” saktas un ķēdes tika kaltas no tukšām skārda konservu bundžām. Helgas Gobzines Divpadsmitās Nakts krelles uz skatuves bija mirdzoši dzelteni dārgakmeņi, bet es tās redzēju svaigi nokrāsotas, apaļas koka lodītes, karājoties dārzā uz veļas auklas. Un vēlāk, Moljera Skapena nedarbi izrādei, tās tika pārkrāsotas rubīnsarkanā krāsā, un vēl vēlāk tās aizceļoja uz Ameriku.

Mērbekas nometnes 3 gadu pastāvešana izbeidzās 1948. gada augustā, kad ciems atgriezās vācu īpašnieku rokās un bēgļus pārcēla uz citām nometnēm. Lielāko daļu mērbekiešu aizveda uz Zengvardenas nometni, taču teātrniekus pārcēla uz apm. 44 km atstato Blombergu, mazu gaisa kūrorta pilsētiņu bukšu mežu pakalnos. Tur aktierus nometināja tukšās vāciešu savrupmājās. Katrai ģimenei atkal bija viena istaba, un teātris turpināja darbu, paturot „Mērbekas teātra” nosaukumu.

Taču tuvojās vēl lielāku pārmaiņu laiks. UNRRAs darbu bija pārņēmusi jauna Apvienoto Nāciju organizācija IRO, Internacionālā bēgļu organizācija. Tā ziņoja, ka visas nometnes nākošo pāris gadu laikā slēgs, un dīpīšiem būs jāmeklē jauna patvēruma zeme. Anglija bija pirmā, kas izsniedza ieceļošanas atļaujas vieniniekiem: vīriešiem darbam ogļraktuvēs, sievietēm darbam slimnīcās. Tad Amerika atvēra durvis ģimenēm, bet Amerikā bija vajadzīgs „sponsors”, kas garantēja darbu un dzīvokli, un bēglim bija jāiztur bargas veselības, politiskās noslieces un psiholoģijas pārbaudes, ko sauca par „skrīningu”.

Uršteins ar ģimeni bija pirmie teātrnieki, kas saņēma izceļošanas atļauju uz Ameriku un atstāja Eiropu 1949. g. jūlijā. Līdz tam laikam, nepilnu četru gadu laikā, teātris bija nospēlējis 18 lugas, vairāk nekā 400 izrādēs, visās angļu zonas nometnēs un pat bijis turnejā uz amerikāņu zonas nometnēm.

Tikko ieradies Amerikā, Uršteins tūlīt rakstīja LAIKĀ: „Latviešu teātrim jābūt!” [10] Uršteinu pāris sagādāja izceļošanas dokumentus apmēram pusei no Mērbekas teātra ļaudīm. Paši dzīvoja vienā istabiņā, jaunatbraucēji otrā, 4-5 cilvēki uz matračiem uz grīdas. Daudzus gadus vēlāk es Hildai Princei-Uršteinei jautāju, kādu darbu gan viņi varēja garantēt maniem vecākiem, jo paši bija algoti strādnieki? Viņa atbildēja, ka dokumentos ierakstījuši, ka mana māte būšot viņu pavāre un mans tēvs viņu šoferis. Auto viņiem nebija. Pateicoties Uršteiniem, mērbekieši nonāca Ņujorkā, kur jau 3 mēnešus vēlāk Amerikas latviešu teātris Ņujorkā uzstājās ar Ķīnas vāzi. Bet teātra Amerikas posms ir cits stāsts.

* * *

Nobeigumā es gribu atgriezties pie Mērbekas teātra posma un atskatīties uz teātra un Dajevska nozīmi bēgļu dzīvē. Laikam nebūs bijis neviens latvietis Vācijas nometnēs, kas nebija piedzīvojis Mērbekas teātra izrādi. Ar UNRRAs atļauju tapa izstrādāti maršruti turnejām. Tikko Mērbekā bija notikušas pirmizrādes, sekoja turneja uz citām nometnēm, parasti ar divām lugām uzreizi. Pirmā turneja 1945. g. rudenī ar Ķīnas vāzi un Pazudušo dēlu ilga 6 nedēļas (10. nov. - 17. dec.) [11] un apbrauca nometnes angļu zonu. Teātra viesu grāmata satur liecības par to, ko teātris ar krāšņajām izrādēm publikai deva. Kalniņš raksta:

[…] galvenie parakstītāji bija nometņu komandanti, komiteju priekšsēži, sarīkojumu vadītāji, skolu priekšnieki un citi kultūras darbinieki. Gandrīz visi viņi atzīmē, ka „izrādes nometņu pelēkajā dzīvē ienesušas dzimtenes elpu”, „aizvedušas uz mājām, uz latvju sētu”, devušas „gara veldzi,” „stiprinājušas un vienojušas bēdās”. Tās reizē arī bijušas „ar savu augsto mākslas līmeni latvju mākslas propagandētājas, cēlušas bēgļu pašapziņu un vērsušas uz mūsu tautai nodarīto netaisnību rietumu tautu uzmanību”. [...] [12]

 „Ar katru skatu, ar katru cēlienu mums izlikās, ka neesam svešā zemē, izdzīti, nekam nevajadzīgi, bet ka mums ir kaut kas, uz ko mēs varam būt lepni, ko varam rādīt ar drošu prātu citām tautām, mūsu mākslu, mūsu kultūru.” [13]

Un arī tie pieaugušie, kas nebija augstos amatos latviešu bēgļu nometnēs Vācijā, domāja to pašu. Teātris latviešus vienoja un apmierināja garu. Visi ilgojās būt atpakaļ mājās, visi cerēja uz atbrīvotu Latviju. Izrādē uz brīdi varēja aizmirst bezizejas stāvokli un rūpes par nākotni, bēgļu nometnes pelēcību un to, ka mums vairs nebija Latvijas pilsoņu identitātes. Pasaules acīs mēs nebijām vairs „latvieši”, bet „pārvietotās personas”, DP, „dīpīši”. Taču teātris neļāva aizmirst, ka esam latvieši.

Bērniem un pusaudžiem teātris deva vēl ko citu. Mūsu atmiņas par Latviju bija bālākas kā pieaugušo. Latviju iedomāties mums bija grūtāk. Tādēļ nometnē mēs kāri aprijām visu, kas mums uzbūra Latviju un kas mums atļāva iepazīt to zemi, kas mums bija zudusi. Latviju mums pauda dabas skatu un pilsētu fotogrāfijas nometnē izdotā melnbaltā žurnālā; tautas tērpi; tautas dziesmas un kora dziesmas; latviešu grāmatas, ko izdeva nabadzīgos brošētos sējumos ar UNRRAs atļauju. Latviju mums pauda daiļamatnieku radīti konkrēti priekšmeti: prievītes, no malkas pagalēm izgrebti latviski svečuri un vācelītes, no nolietotām lupatām darinātas tautiskas lelles, no izārdītas dzijas noadīti latviski dūraiņi, no līdzatvestas sudraba tējkarotes izkalts gredzens vai saktiņa ar latviskiem rakstiem. Augsburgas DP nomentes žurnālā atrodu šīs 1947. g. rakstītās rindas:

Mūsu gredzens nav tikai gredzens vien, bet tam ir daudz dziļāka nozīme un jēga. Tās ir saites, kas sasien mūs ar mūsu mājām un mūsu pagātni; tās ir saites, kas vieno mūs ar otru, tās ir mūsu asiņu balss. [14]

Tai pašā rakstā nezināmais autors saka, ka mums toreiz bija vieglāk iztikt bez kaut kāda praktiska priekšmeta, nekā

[…] bez saules gredzena, prievītes vai dzintara saktas. Un vai kāds cits var iedomāties, ko latvietim nozīmē zalkša vai jumja zīmīte sidraba saktiņā vai kāds cits raksts iegriezts karotē, vai iešūts audumā? [15]

Šos priekšmetus mēs varējām turēt rokās, aptaustīt, un katrs no tiem bija sīka daļa no nesasniedzamās Latvijas.

Un to, ka esam latvieši, mēs jutām teātrī, kur dzirdējām latviešu valodu un redzējām gan Blaumaņa lauku sētas, gan elegantus galmus. Kādreiz tam bija neparedzētas sekas. Mana draudzene Ieva, bērns būdama redzējusi Šekspīra Divpadsmito nakti Mērbekas teātrī, bija ilgi tai pārliecībā, ka Šekspīrs bijis latvietis! Un cita draudzene, Ilga Harrington, toreiz pusaudze amerikāņu zonas Vircburgas nometnē, atceras cik ārkārtīgi daudz jauniešiem devušas teātra izrādes:

[…] nometnēs kulturālām vērtībām bija jāaizstāj ikdienas materiālā nabadzība. Bēgļu mākslinieki un viņu publika to labi saprata. Un mēs, kas bijām bērnu vai pusaudžu gados, redzējām bagātīgākas iespējas un krāšņāku dzīvi, nekā nometņu pelēkie bloki solīja. [16]

Tā Latvija, kas pārvietoto personu, DP, „dīpīšu” nometnēs izveidojās mūsu apziņā, bija pa lielai daļai vizuāli radīta. Un te es gribu pieminēt Dajevska krāsainās ilustrācijas Sprīdītim, ko izdeva Skrastiņš 1947. g., laikos kad nevienā citā grāmatā krāsainu ilustrāciju nebija, un Dajevska gleznas, sevišķi tās, kas rādīja lauku sētas. Dajevskim mīļa bija senā arhitektūra. Viņa brīnišķīgi izgaismotās guļkoku ēkas ar salmu jumtiem un dekoratīviem jumta āžiem; mīlīgās klētis; mazās pirtiņas ar sūnu jumtiem, ozolu, bērzu, egļu apņemtas: viss bija harmonisks, daiļš, labestības apdvests. Mūsu fantazijā šie attēli uzbūvēja tādu kā ideālu, pasakainu Latviju. Dajevska ainas, formas un krāsas mums iespiedās zemapziņā; tās izveidoja mūsu estētiku, mūsu daiļuma izpratni. Tās uzcēla to Latvijas tēlu, ko mēs paņēmām līdzi t.s. otrā emigrācijā, uz pastāvīgajām mītnes zemēm, kur latviešu valoda un kultūra dzīvo tālāk.

Laikā, kad bijām no Latvijas fiziski atšķirti, gara saites ar Latviju bija stipras jo stipras. Toreiz Vācijā tapa Jāņa Jaunsudrabiņa Piemini, Latviju! Tur, starp citu, viņš raksta:

[…] ja esi bērns, kas dzimis trimdā – nerimsti taujāt par šo zemi savus vecākus. Latvija lai tavās domās un iedomās ir kā tāla, brīnišķīga sala pasaules jūrās, uz kuru vienmēr jāstāv vērstam tavas dzīves laivas priekšgalam. [17]

Mana paaudze šo „tālo, brīnišķīgo salu” saskatīja Ēvalda Dajevska darbos, un Dajevska vīzija mūs ir pavadījusi visu mūžu.

Ēvalds Dajevskis. Mežā. Skatuves mets lugai Sprīdītis. 1947