TĀLĀK
mēs šķērsojam dzīvības aizmirstos laukus,
apkārt vien bezgalība, baltums, sals
elektrolīniju abstraktie raksti
no viena apvāršņa līdz otram – tik nežēlīgi taisni
spriegumam ir jābūt vienmērīgam
strāvai jādarbina mehānismi
mēs braucam tālāk, atstājot silto, pieelpoto pilsētu ar tās
remdenajām gaismām
blokmāju logos kur ēd, mīlējas, dzer, sit, mirst
ļoti reti kad – dzimst
dodamies tālāk, vēl tālāk pirmsausmas iepelēkajā gaismā
atstājam auguma nospiedumus gultās, traukus izlietnēs, vecas drēbes,
skaņuplašu un
diskešu kolekcijas, nobružātas grāmatas, putekļus, ēnas, atspīdumus
dodamies tālāk
vēl agrs, vēl februāris, ļaunākais no mēnešiem -
saltākais, drēgnākais, vienaldzīgākais
laiks, kad vari vien zaudēt, zaudēt un vēlreiz zaudēt
kad laiks iziet cauri līdz kaulam,
līdz saraustītajiem nerviem, līdz šūnu kodoliem
tālāk
* * *
bieži domāju – kā tev tur?
vai velēna maiga, vai smiltis guļ viegli?
vai sakņu dzinumi aug viņpus kā zari, tikai debesis – citas?
vai Harons atprasījis monētu, vai veļu māte noglāstīja plecu?
vai tajā pusē viss ir kluss, vai varbūt mūžīgi šalcoša ir upe?
vai ārpus laika vārdu nav, vai varbūt viss ir tīra doma?
tik daudz ko jautāt. šalc upe, šalc mūžīgi ziedošās liepas, –
pie mums drīz jau jūlijs,
jau bites nes medu.
* * *
tu šķērso notikumu horizontu
un mēs redzam tikai tavu sastingušo attēlu
* * *
zivs skrien upē, zvaigzne sarkanos augusta debešos
peld
debesis siltas, augstu tā upe, tā cauri mākoņiem plūst
vēl nedaudz lēzenas gaismas, vēl daži krāšņi saulrieti
vēl dažas iluminācijas
pirms stājamies
nepārejošās ziemas priekšā
* * *
katru dienu braucu garām tam krustojumam
kurā tevi sastapu pēdējo reizi
bija starojošas gaismas pilnas
jūnija debesis
tu man iedevi trīs kilo saldētu zivju
un liellopa stilbu
jo man tobrīd neklājās pārāk labi
bija pauze starp darbiem un parādi
mēs pārmijām dažus nenozīmīgus teikumus
par svelmi, kas izdedzina mauriņus pierīgā
(ar ko gan beigsies tik savāda vasara)
par to, ka bērniem viss labi
un ka vakar esi bijis pie mammas
un es teicu, ka drīzumā braukšu ciemos
tāpat vien, pasēdēt dārzā, paskatīties uz izkaltušo mauriņu
katru dienu braucu garām tam krustojumam
* * *
Bezgalīgs ir okeāns, dzīvības mājoklis. Ūdens virsma
Kā tērauda spogulis. Mēs kuģojam uz tālām salām
Pēc mēness akmens, savādām smaržām un dīvainiem
Putniem. Pasaule ir jauna un tikko dzimusi.
Ir 1492. Tā Kunga gads.
* * *
Ir augusts, jau augusts – joprojām augusts. Aiz kāpām
šņāc jūra
Kā milzīgs silts dzīvnieks. Zvaigznes krīt, jā, un nočūkst aiz
apvāršņa.
Esi sveicināts, Cēzar, imperator, paldies, bija jauki iekļauties
Mums atvēlētajā laikā. Bet tagad viss, izrāde beidzas, priekškars
veras.
Mēs centāmies, patiesi, no sirds. Mums plaudēja, nesa ziedus, pat
sauca uz bis,
Un mēs gājām vēl reizi un vēl reizi nogranda ierakstīts maršs.
Cik asas malas prožektoru gaismas strēlei.
Cik necaurredzama tumsa viņpus.
Vēl augusts; krītošas čūkstošas zvaigznes.
* * *
pasēdi ar mani
parunājies
pirms dodos uz vēsajām mājām
pastāsti
ko lai paņem līdzi
sūrstošu sauli acu kaktiņos
vai augusta mākoņus
ar mazu baltu
lidmašīnu
* * *
sena bezsniega ziema
sveces un lampiņas mirgo
atvairot smilkstošu tumsu
zvaigznes atveras
cita pēc citas
kā miljons acu
|