Jaunā Gaita nr. 304. pavasaris 2021

 

 



 

 

PAKLANOS ILGĀM PĒC NODEGUŠĀM PILĪM

Dace Vīgante. Bumbulītis. Zvaigzne ABC, 2020

 

Uz grāmatas vāka trausla sieviete izliekusies neparastā, gandrīz nedabiskā pozā: atmuguriski pār krēsla sēdekli, augumam veidojot gandrīz pilnu apli, caur krēsla kājām satvērusi pati savas potītes. Viņas tērpā un sejā kaut kas attāli atgādina Jaņa Rozentāla gleznas Princese ar pērtiķi jūgendstila estētiku: vizuļojoša kokteiļkleita, augstpapēžu kurpes, krāšņa aproce; izrisušie mati, roka un krēsla kāja daļēji aizsedz seju. Fona pasteļtoņu gammā jaušams kaut kas sens, dārgs, tomēr apbružāts: varbūt labākus laikus piedzīvojušas tapetes vai sienas krāsojums. „Citu laiku” auru un atbalsi izgaismo arī faktūras: tērpa auduma tikko jaušamais mirgojums, apakšmalas boa pūkojums, rokassprādzes zaigojums, bagātīgi vizošās acu ēnas. Bet šo nianšu rosināto apcerīgo nostalģiju pārskan sievietes pozas radītā vieglā neomulība. Tieši šis duālisms, ko sevī ietver grāmatas vāka noformējumā izmantotā Gundegas Dūdumas glezna Pliante dance, ir Daces Vīgantes trešā īsprozas krājuma Bumbulītis fokuss.

Gleznas sieviete un sieviete, kas ir visu trīspadsmit krājuma stāstu centrā – kas viņa ir? Vai vīrieša iztēlē skatītā krāšņā, noslēpumainā hetēra, kura šīs lomas labad ir ar mieru „sasieties mezglā”? Bet varbūt „deja ar atliekšanos” ir tikai prasmīga jogas poza, izpildāma bez mazākās piepūles? Daces Vīgantes stāsti šifrē sievieti, cenšoties ielūkoties aiz parādes portreta. Tā ir sieviete, kura spēj sev pielāgot nevainojamu masku, kā to dara trīs stāsta „Mākslinieka darbnīca” sievietes, kas satikušās senajā Grieķijā, tēlnieka Feidija darbnīcā, lai pozētu Atēnas, Afrodītes un Kariatīdes skulptūrām – tēliem, kas vēsturē saglabāsies kā ķermeniskās pilnības etalons. Tomēr anonīmo modeļu sarunās atklājas dzīvās, elpojošās sievietes domu un izjūtu spektrs, kas liecina, ka marmora tēlā iemūžināta tiks vienīgi meistara ilūzija par sievieti kā ideālu, bet skulptūras acis ne velti uz mūžīgiem laikiem paliks dekoratīvi ieplestas un tukšas.

Šis kontrasts starp sievieti – iluzoro fantomu un sievieti – realitāti caurvij visu krājumu. Stāstu varones – sievietes, kuras bieži vien jau atstājušas aiz muguras jaunību –, sevi veido un glezno ne sliktāk par Feidiju vai Rozentālu: ar toņiem, krāsu pārejām un gaismām, ar pareizo nagu lakas toni, zīmola žaketīti un pareizo smaidu viņas prasmīgi modelē attēlu sarunbiedra domās, atspulgu vīrieša acīs, perfektu fotogrāfiju sociālajos tīklos. Taču zem gleznas, skulptūras, fotogrāfijas slēpjas īstā sieviete: tā, kura ir tālu no perfekcijas un pati to lieliski apzinās. Un autore, stāstu sākumā nogruntējusi audeklu ar viegliem dialogiem, koķetām detaļām, barokāli lokaniem valodas vijumiem, kādā teksta brīdī ar precīzu, gandrīz juteklisku vēzienu savu vēstījumu kā kaltu vai ķirurģisku instrumentu ieurbj tieši sāpīgā kodolā.

Stāstu intonācija, tāpat kā autores divos pirmajos krājumos Ledus apelsīns un Tad redzēs, ir pieklusināta un sazemēta, teksta skanējums – impresionistiski līgans, bez renesanses košajām gaismēnu spēlēm, bez ekspresionisma asajiem krāsu uzplēsumiem. Autores valoda glezno koptu, bagātīgu ainavu, kurā dominē visām maņām tveramas detaļas, savijas pagātnes un tagadnes atbalsis un nianšu atpazīstamība vedina lasītāju asociatīvās pārdomās. Tieši tāpēc pastāv risks graciozo teikumu polonēzē sākotnēji pat nepamanīt, kurā brīdī jau pieminētais asais instruments uzšķērda vārdu uzburto krāšņo fototapeti, kurā brīdī asa gaisma izrāva no liegās puskrēslas to vienu detaļu, kas stāsta vienmērīgajā plūdumā iemeta sprunguli. Pamanām tikai to, ka glezna ir nobrāzta un no tās gandrīz nemanāmi, bet neapturami sūcas skaudrums.

Vīgante, šķiet, apzināti provocē teksta neviennozīmīgu lasījumu, rosinot lasītāja prātā rotaļas ar interpretācijām. Jau krājuma nosaukums „Bumbulītis” rada asociāciju virkni – teiksim, kādam tas asociēsies ar apaļīgas meitenes uzrunu mīļvārdiņā, citam – ar ļaunu vēstošu zīmi iz onkoloģijas pasaules. Bet īstais titulstāsta nosaukuma atšifrējums ir miniatūrs sacietējums vēstītājas ausī, piemiņa no studiju gados ar lāpāmadatu veikta neveiksmīga mēģinājuma izdurt ausī caurumu. Auss ļipiņa ir sadzijusi, bet ar aci neredzamais, tikai sataustāmais bumbulītis palicis. Šāds bumbulītis dvēselē gandrīz visu stāstu varonēm: kaut kas nemanāms un neizzūdošs kā rēta no lāpāmadatas. To var neredzēt, varbūt pat nesajust, taču auskaru šai ļipiņā ielikt vairs nebūs iespējams. Nenotikusi vai līdz galam neizsāpēta mīlestība, emocionāli stindzinoša bērnība, lēni sadrūpoša cerība, piedzīvota gan fiziska, gan psiholoģiska vardarbība, tikai ar pūlēm atpakaļ kājās uzslieta pašcieņa – „bumbulīšu” netrūkst. Bet laika distance akūti sulojošo uzplēsumu ir aizaudusi ciet, pārvērtusi sarētojumā, izmisīgās alkas tikt mīlētai pārtapušas rezignētā nostalģijā. Stāsta „Krēslas dievs” vēstītājs teic: „Piedodiet, manas nekronētās princeses un kņazienes. Es jūs mīlu. Es paklanos jūsu ilgām pēc nodegušām pilīm.” Šis pagātnes pelnu smeldzīgais caurspīdīgums atsauc atmiņā un varbūt pat atšifrē vāka gleznas faktūru – estētisks apbružājums, laika un notikumu pēdas, pieredzes patina krāsām (un dvēselei) varbūt arī piešķir izsmalcinātu pietušējumu, bet laupa pirmreizējības svaigumu.

Krājumu autore ietvērusi gredzenveida kompozīcijā ar diviem stāstiem, kuros pamata naratīva fonā gaumīgi reflektē par rakstīšanu, savā ziņā radot metatekstu. Pirmais stāsts (tā arī nosaukts „Pirmais stāsts”) atspoguļo autores alter ego, kura pūlas sarakstīt „pirmo stāstu” literāros kursos, ko nekļūdīgi sazīmēs lasītājs, kas pazīstams ar Latvijas literātu vidi. Vēstītāja koķetē: „Padomu žurnālos esmu lasījusi, ka ar rakstīšanas terapijas palīdzību iespējams izvētīt attiecības ar pretējo dzimumu un uzzināt vairāk par sevi. Tā kā tuvojos kritiskajam vecumam, esmu gatava ķerties pie radikālām metodēm. Uzrakstīšu par to stāstu.” Stāsts par stāsta rakstīšanu izvēršas par pirmo pieteikumu visa krājuma tonalitātei – tieši tur zem viegluma un pašanalītiskas ironijas koškrāsu auduma pirmo reizi sataustāms nepārejošs dzelksnis – vai, ja gribat, bumbulītis. Savukārt pēdējo stāstu „Grande Allegro” vēsta veca baletdejotāja (baleta terminoloģijā grande allegro – lielais lēciens), kura gan ir gribējusi savu dzīvi izstāstīt, bet nav paguvusi: „Šodien es vedeklu esot nosaukusi par meitu. Viņa laipni izlabo, ka esot mana dēla sieva. Tad saku, ka gribu uzrakstīt stāstu. Viņa atbild, ka zinot. Paskaidroja, ka to esmu teikusi jau vakar un aizvakar.” Viņa pagūst pierakstīt vien radiniekiem neko neizsakošu epizodi: varbūt pašas sievietes „lielo lēcienu”, varbūt tikai nejaušu zūdošās atmiņas uzplaiksnījumu. Sievietes vēlme izstāstīt sevi un apjausma, ka tas nav iespējams, ir ievijušas krājumu gredzenā. Bet tieši pēdējā stāstā uzmanīgs lasītājs atradīs īsu, šķietami nejaušu teikumu, kas atrauj atpakaļ pie sākuma. Pie brīža, kad grāmata vēl nebija atšķirta. Pie domas, ka dzīve un stāsts par dzīvi varbūt nav nogrieznis, bet riņķa līnija. Meklējot gaistošo atmiņu drumslas, vecā dejotāja ieklīst kāpņutelpā. Varbūt tā ir tā vieta, ko viņa domā, varbūt arī ne. Saules gaisma no koridora loga krīt uz grumbuļainu sienu un loga rāmi ar nolobījušos krāsu. Un šis moments ieprogrammējas laikā un telpā. „Es paceļu rokas un sastingstu, kā gatavotos dziļajam atliecienam.”

 

Bārbala Simsone

 

Bārbala Simsone (1978) ir filoloģijas doktore, literatūrzinātniece, kritiķe. Viņas specialitāte ir fantāzijas, fantastikas un šausmu literatūra. Ikdienā strādā grāmatu izdošanā. Regulāri publicē jaunāko grāmatu recenzijas Latvijas kultūras presē. [<satori.lv>]

 

 

Jaunā Gaita