Jaunā Gaita nr. 304. pavasaris 2021
Augustu Saulieti atceras gan novadnieki, gan Rīga
Augusts Saulietis. Baltos ceļos. Cesvaine: Cesvaines
kultūras veicināšanas biedrība, 2020., 208 lpp.; Roberts
Akmentiņš. Rakstnieka Augusta Saulieša pasaules uzskata
pamatproblēmu aktualitāte. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds,
2020., 325 lpp.
Mūsu
rakstniecības klasiķu darbu aktualizēšana parasti notiek viņu
lielāku „apaļu” jubileju gadskārtās. Tā tas bija ar R. Blaumani,
Raini, Aspaziju, E. Veidenbaumu. 2019. gadā tika atzīmēta
Augusta Saulieša (1869-1933) 150. gadskārta, un, to pieminot,
izdotas vairākas augsti vērtējamas grāmatas. Ir izdots LU HZF
zinātnisko rakstu krājums Augusts Saulietis. Modernisms un
sadzīves reālisms, izdota Saulieša prozas izlases Kungs pats
savā mājā pirmā grāmata, tomēr vislielāko gandarījumu sniedza
divi citi izdevumi.
Vislielāko cildinājumu pelnījusi Cesvaines (Saulieša dzimtais Grašu pagasts ietilpst Cesvaines novadā) kultūras veicināšanas biedrības izdotā apjomīgā (157 lpp.) Saulieša dzejas izlase Baltos ceļos. Tai pievienots vietējās literatūrpētnieces un izlases sakārtotājas Sanitas Dāboliņas vairāk nekā 30 lpp. garš, iejūtīgs, informatīvi bagāts dzejnieka dzīvi un daiļradi, izvērstāk – dzeju raksturojošs pēcvārds un Sandras Ratnieces apcere par jūgendstila iezīmēm novadnieka darbos. Grāmatas pievilcību rada arī Ērikas Doganas gaumīgais noformējums un krāsainās ilustrācijas. Šāda izlase liecina, cik cieņpilni, ar kādu pietāti un rūpību, jā, arī ar dāsnu finansējumu, nesūrojoties par naudas trūkumu, tieši novadnieki spēj pildīt svarīgu misiju, atgādinot lasītājiem, arī – jaunajiem, cik lielas bagātības atrodamas mūsu dzejas klasikā. Saulietis padomju laikā nepiederēja pie noklusētajiem autoriem – tika izdotas apjomīgas viņa prozas izlases, arī dzeju kopojums, tomēr divos aspektos viņa darbi tika ignorēti, proti, reliģiskais pārdzīvojums, ticības Dievam apliecinājums un patriotiskā lirika tika tabuizēti, tāpat nopēlumus saņēma kritiskais Saulieša vērtējums par 1919. gada t.s. Stučkas komunistiskās valdības piecu mēnešu zvērībām un represijām Latvijā. Saulieša elēģiskā, dažkārt rūgtu pārdomu un vilšanās, bet vairāk gan dabas cildinājuma un cilvēka ticību pārlaicīgiem spēkiem apliecinošā lirika padomju laikā guva pat „pareizās” literatūras sludinātāja Andreja Upīša atzinību, kurš visdrūmākajos staļinisma gados atzina, ka dzejnieka lirika pieder pie vislabākā, ko viņš radījis. Savukārt Pēteris Ērmanis satuvināja Saulieti ar Annu Brigaderi, jo viņi abi vienlīdz stipri izcēluši ētisko un latvisko. Saulieša dzeju mīlējis arī lielais smējējs Jānis Ezeriņš un stingrais formas meistars Vilis Plūdonis, bet Jānis Veselis uzsvēris: „Mēs redzam Saulieša dzejā izpaužamies lielu žēlumu un maigumu pret vārgajiem, apspiestajiem, pret tiem, kas nespēj atbildēt, ne aizstāvēties (..). Rakstnieks neko tā neieredz kā (..) bagātos, pilnībā aizmirsušos cilvēcību, pārāk pozitīvos, kas visu iekārto racionāli.”
Sanitas Dāboliņas veiktā Saulieša dzejas atlase iepriecina gan
ar virkni dzejoļu, kas pēckara gados nav tikuši pārpublicēti,
tomēr visvairāk ar to, ka mēs ieraugām citādu Saulieti, nekā
mums to „uzspiedušas” literatūras vēstures. Tas pārsvarā ir
dzīvesprieka pārņemtais Saulietis, dzejnieks, kuram daba ir ne
tikai tuva, viņš dzīvo dabas ritmos un saskaņā ar dabu, kas viņu
paceļ pāri dzīves nebūšanām un likstām. Un otra būtiska šīs
izlases tēma – prieks un labestība, ko dod bērni. Saulietis,
kaut vai īsu laiku, bet tomēr paspēja izbaudīt to skaisto
sajūtu, ko sniedz bērnu klātbūtne. Gribētos, lai šo profesionāli
un ar pietāti veidoto izlasi lasītu ne tikai novadnieki, bet arī
klasiskās dzejas cienītāji visur, kur vien dzīvo latvieši, jo
blakus tādām populārām mūsu pagātnes dzejas virsotnēm kā Rainis,
Aspazija, Poruks, F. Bārda, J. Ziemeļnieks klusināti
introspektīvā un sevī noslēgtā Saulieša dzejai piemīt savdabīgs
sirsnības pilns šarms.
Otra Saulietim veltītā grāmata ir unikāla. Tā tapusi okupētajā
Latvijā 70. gados kā mācītāja Roberta Akmentiņa (1910-1994)
simpātiju pret Saulieti liecība, aizstāvēta Rīgā 1980. gadā kā
disertācija teoloģijas doktora grāda iegūšanai Rakstnieka
Augusta Saulieša pasaules uzskata problēmu aktualitāte. R.
Akmentiņš padomju gados bijis arī docētājs Teoloģijas seminārā,
bet no 1990. gada līdz mūža noslēgumam LU atjaunotās Teoloģijas
fakultātes profesors un dekāns. 90. gadu sākumā Jāņa Poruka
jubilejai veltītā konferencē profesors Akmentiņš nolasīja izcilu
referātu par kristīgajām vērtībām rakstnieka daiļradē, un mūs,
klausītājus, pārsteidza ne tikai 80 gadu vecumu pārsniegušā
profesora gandrīz stundu ilgusī raitā un interesantā uzstāšanās,
bet gandrīz vai nošokēja labā nozīmē tas, ka cienījamais
referents visu savu tekstu norunāja bez kaut kāda uzrakstīta
teksta savā priekšā. Tā bija augstākā pilotāža, turklāt bez
intelektuālas lēkāšanas un stomīšanās izteiksmē – skaidri un
loģiski izkārtots un argumentēts viedoklis ne tikai par konkrēto
tēmu, bet arī konteksta skaidrošana par reliģiskām lietām, par
kurām klausītāji, auguši padomju ierobežotībā, neko nebija
dzirdējuši. Klausītāju vidū bija arī daudzi studenti, un tieši
viņi vispirms izteica savu apbrīnu par profesora spožo atmiņu un
talantu runāt par tēmu bez kaut kādam piezīmēm un plāniem,
dzīvi, atbrīvoti un vienlaikus skaidrā un pamatotā sistēmā.
Arī Akmentiņa disertācija ir pārliecinoša tieši ar savu
akadēmisko konkrētību un secīguma noteiktību, turklāt tā nav
uzbāzīga vai didaktiska, ko dažkārt var vērot teologu darbos.
Profesors pārliecinoši atklājis Saulieša pasaules uzskata
reliģisko dominanti kā vispārcilvēcisko vērtību likumsakarīgu
sastāvdaļu, dažās nodaļās ar faktiem apstrīdot dialektiskā
materiālisma un pat V. Ļeņina tēzes par matērijas prioritāti.
Vienlaikus profesors atklājis, cik dabiski 19./20. gs. mijas
latviešu apziņā un kultūrā funkcionējusi kristīgi patriarhālā
morāle, empātiski tikumiskie priekšstati. Var pat teikt, ka
Akmentiņš ar savu doktora darbu ir uzsvēris Saulieša laika
ētisko problēmu pastāvēšanu arī t.s. attīstītā sociālisma
sabiedrībā, tā diezgan tieši norādot, ka padomju postulāti bija
krasā pretrunā ar dzīves realitāti, ar to cilvēku, kādu centās
izveidot padomju sistēma. Grāmatas priekšvārda autori Indulis
Paičs un Anete Jenča pamatoti akcentējuši, ka Akmentiņa darbs ir
starpdisciplinārs, jo tajā saskanīgi mijiedarbojas teoloģija,
filozofija, literatūra un psiholoģija. Arī tā ir grāmatas liela
pievienotā vērtība, jo nemēģina Saulieša darbus iespiest šauri
teoloģiskā interpretācijā. Es gribētu uzsvērt, ka Akmentiņa
pirms vairāk nekā 40 gadiem padomju ignorances pret reliģiju
laikā rakstīts darbs arī mūsdienās nešķiet vecmodīgs, jo tajā
izvērsti rakstīts par cilvēkam būtiskiem eksistenciāliem
jautājumiem, kā sirdsapziņa, kā iejūtības cita cilvēka liktenī
svarīgums, kā tikumiskas dzīves jēga, kā savstarpēja
atsvešināšanās, kas draud ar morāliem zaudējumiem, taču
visvairāk profesors akcentējis katra indivīda personiskās
nostāšanās vispārcilvēcisko vērtību pusē aktualitāti. Noslēgumā
paša autora sava darba būtiskas misijas akcents: ar savu darbu
sniegt ierosmes ne tikai topošajiem teologiem, bet gan ikvienam
cilvēkam „(..) viņu pašu dzīves un pasaules uzskata pārbaudē un
veidošanā.” Lasot pirms 40 gadiem tapušo profesora Akmentiņa
monogrāfiju, jāsecina, ka viņa akcentētās Saulieša darbu
tikumiskās dominantes ir tikpat aktuālās arī mūsdienās, tātad –
pārlaicīgas.
Viesturs Vecgrāvis
Viesturs Vecgrāvis ir literatūrvēsturnieks, daudzu rakstu un
recenziju autors, emeritētais profesors un pētnieks LU
Humanitāro zinātņu fakultātē.