Inguna Bauere

TĀ PAIET PASAULES GODĪBA

Rītam cerība, dienai darbs, vakaram miers, naktij miegs. Nāvei – viss.
/Reinis Kaudzīte/

 

Jurčika mammas māsa Annas tante bija palikusi vecmeitās. Nekā jauna, viss kā dzīvē bieži gadās – gruntīgi ņēmēji savulaik bijuši, pat vairāki, tomēr smukajai un iedomīgajai Anniņai neviens no viņiem nav īsti gājis pie sirds, tāpēc jāvārdu nevienam rokas lūdzējam nav devusi, un beigu beigās palikusi pavisam bešā.

Kad precējās abi Annas brāļi un Jurčika mamma Zilgma, viņa vecāmāte jau bija mirusi, un vectēva Auzānu Jēkaba paprāvais mantojums, pašam vēl dzīvajos esot, tika caur testamentu sadalīts četrās daļās – brāļiem katram pa pusmājai, jo tā savulaik speciāli būvēta ar atsevišķām ieejām, divām virtuvēm un vienlīdz plašām istabām abās pusēs, lai ērti izmitinātu divas draudzīgas ģimenes, māsai Zilgmai mežs ar tam pieguļošajām pļavām, kur skaista vieta jaunai mājai un bišu dravai (Jurčika papam patika ņemties ar bitēm), bet māsai Annai...

„Eh, nekādas izvēles jau nav, Annai jāpaliek mierā ar ezerkrastu, kur vecā klēts un pirtiņa. Klētī var ietaisīt dzīvošanu, pirtiņā mazgāties vai brūtgānus vest, ja beidzot sadomās kā normāls cilvēks dzīvot,” vecais Auzāns nopūtās.

Viņam kremta pastarītes vecmeitība. Kā jau mazā miestā – bezmaz vai katrs pagasta ļautiņš, kurš nāca pretī pa ceļu, bakstīja kā ar pirkstu acī – tā, rau, iet, kad meita pārāk augstu degunu sacēlusi un pati nezina, ko grib. Patiesībā ne jau meitas dēļ tēvu kacināja, ko Auzāns labi saprata, un tas vēl vairāk koda kaulā. Spēka gados viņš bija splīnīgs pēc velna, dažu savas mīļās Anniņas pielūdzēju pat nošaut solījās, medību bisi gar degunu vicinādams, ja nelikās, ka būs labs. Tā nu visi pabēga, kur kurais patapdams. Un ko nu vairs? Nu abi, tēvs un meita, varēja kost pirkstos un lielo lepnību nožēlot.

Jurčiks, jau paprāvs zeperis, bieži vēroja mātes māsu Annu, jo, pieaugušo valodas saklausījies, traki gribēja pats savām acīm ieraudzīt, kad un kā viņa „no lielas gribēšanas sadegs zilām ugunīm”, kā reiz paps izmuldējās. „Fui, veci, tev tikai viens prātā!” Jurčika mamma rājās un iejauca papam ar trauklupatu pa ausi. Kas gan tas „viens” tāds bija, kas papam prātā? Un kas tā par lielu gribēšanu Annas tantei, kuras dēļ dzīvam cilvēkam jāsadeg, pie tam nevis parasti, rāmi un gaiši kā malciņa plīts mutē sadeg, bet „ar zilām ugunīm”?

Godīgi sakot, spriganā Annas tante Jurčikam patika. Reizēm pat labāk nekā paša mamma, dievgodvārds, sevišķi tad, kad viņa smējās vai jokojās. Mamma neatzina jokus, arvien rādīja norūpējušos vaigu un staigāja nodurtu galvu, it kā naglas grīdas dēļos skaitītu.

Dabūjusi zināt par vecpapa lēmumu mantojuma lietā, Anna atkal piesmēja visu māju: Ezerkrasts? Tavu prieku un laimi, tēvs savā dāsnumā piešķīris man meža lūžņu un staignu purvu, kurā dzērve bradādama kaklu var nolauzt, kur nu vēl cilvēks. Tie tik ir kumēdiņi, un Anna savāca pekelītes un visā drīzumā pārcēlās uz klētiņu, kas atradās smilšainajā ezera krasta daļā.

„Par spīti,” pukojās Jurčika mamma, „viņa visu dara par spīti.” Neviens tak Annu, to vella meitieti, no tēvmājas ar dzīšanu ārā nedzina, nebija jau nekādas steigas, bet šī, raug, lecīga – kuli pār plecu un uz savu mantoto ezerkrastu prom!

Tur Anna sāka darboties. Vilka un nesa kokus, krāva sārtus, dedzināja lūžņas. Jurčiks, netālu slapstīdamies, vēroja, vai liesmas kādā brīdī neiekvēlosies zilas, bet nekā – parasta uguns, parastas liesmas. Un ezera krasts arvien tīrāks, arvien gludāks, arvien skaistāks.

Daudz ūdeņu kopš tiem gadiem bija aiztecējis, Jurčiks jau sen pieaudzis, pašam ģimene un palieli bērni. Vectēvs atdusējās smiltainē, arī Jura paps, bet Auzānu mantinieki, četri toreizējie jaunie Auzāni nu jau sirmi un līki. Laiks negaida un nešķiro, skumji prātoja Juris, pēc ilgāka laika ciemodamies tēva mājās un lūkodamies uz māti.

Pie vecā saimes galda, mammas ceptos pīrāgus tiesājot, kas arvien garšoja kā bērnībā, runas pagriezās par kapu svētkiem, kuri aiz pārnedēļām gaidāmi, par radiem, kuri sabrauks vai arī, tieši otrādi, diezin vai sasparosies tālajam ciemu ceļam pie Zilgmas. Paps, testamenta noteikumiem sekojot, bija ģimenei uzbūvējis jaunu māju, un tajā radiem visērtākā apmešanās.

„Anna jau gan jārēķina pie galda, viņa noteikti atnāks,” teica māte un nolieca līko pirkstu, pieskaitīdama vienu drošu ciemiņu, kuru nāksies pa godam pabarot.” Pēc tam piebilda ar nepatiku:

„Tad jau gribi vai negribi jārēķina arī tas otrs, jo to savu vējagrābsli Antonu viņa noteikti atstieps līdzi.”

„Ko es dzirdu? Antons? Tad nav gan Annas tante ne sadegusi, ne kā citādi iznīkusi no zemes virsas, ko?” Juris pasmējās, bet māte pārmeta krustu liesajām krūtīm.

„Ptu tu, Jurīt, ko tu gvelz? Anna ir dzīvāka par dzīvu un, kā redzi, uz vecuma galu vēl pie brūtgāna tikusi, lai.”

„Un kāds tad šis ir?”

„Kas?”

„Nu, Annas tantes brūtgāns!” Juris pastiepa roku pēc jauna pīrādziņa.

„Kāds tur nu brūtgāns, tāds pats vecs čakārnis kā pati,” Zilgma atmeta ar roku, it kā nerunātu par miesīgu māsu, kura par pašu tikai gadu jaunāka. „Ja man kāds tādu par velti dāvinātu, es neņemtu, bet Anniņa, rau, paņēma gan pie sevis. Tur jau aklam skaidri redzams, kādi tam cilvēkam nodomi. Ar mūsu skaisto ezera krastu viņa samaksāja par savu vecuma prieciņu, tā gan.”

„Tā jau, mammīt, saka, ka par visu šai dzīvē ir jāmaksā,” Juris noteica.

Mātes prātuļojumi viņu smīdināja. Atradusi, par ko berzties. „Mūsu skaistais ezera krasts”! Juris jau nu atcerējās gan, cik „skaists” šis krasts bija toreiz, kad tante metās to sakopt. Lai taču tiek viņai tas vecumdienu prieks, kas par vainu?

„Vecais čakārnis”, starp citu, izskatījās gluži sprauns, gadu sešdesmit, ne vairāk. Kapusvētku mielastā galda stūrī blakus Annai sēdēdams, viņš daudz nerunāja, daudz neēda un pat nedzēra kā parasti veči mēdz darīt. Godīgi sakot, viņš atstāja inteliģenta un pieklājīga cilvēka iespaidu.

„Tā ir tikai izlikšanās, katrs sunīt’s zina, ko ēdis,” Zilgma spurojās pretī dēlam, kurš sliecās Annas tantes draugu vērtēt pozitīvi.

Juris turpināja kluso novērošanu, pievērsdamies pašai Annai. Pieliekusi galvu uz sava drauga pusi, viņa maigi uzsmaidīja viņam, pretī saņemot greizu smīnu.
Labu laiku abus vērojis, Juris galu galā tomēr sliecās noticēt mātei – tas vīrietis kaut ko nelabu perināja savā galvā. Lai kā censtos noslēpt, kā īlens no maisa līda laukā par Antonu nosauktā Annas tantes paziņas neiecietība un nepatika pret savu paveco draudzeni.

Kad viesības gāja uz otru pusi un visi jau bija pamatīgi iesiluši, krēslu ar troksni atbīdījis, Antons pieslējās kājās. Anna notrauca neredzamu puteklīti no viņa bikšu staras. Likās, ka abi kopā nu celsies un dosies mājup uz to pašu veco, labo ezermalas klētiņu, kura, atjaunota un uzposta, gozējās rūpīgi iekopta, krāšņa dārza ielokā, bet nē, nedevās vis. Kā izrādījās, Antonam bija kas sakāms:

„Cienījamie svētku viesi! Man ir kāds ļoti svarīgs paziņojums, tāpēc palūgšu mirkli uzmanības. Lieta tāda, khm, khm,” Antons nokremšļojās, laikam nespēdams uzreiz dabūt pār lūpām teicamo. „Ar vienu vārdu sakot, mēs ar Annu esam nolēmuši apprecēties.”

Pēkšņi visiem, kas tikko jautri čalojuši, mutes bija ciet un acis platas, pie galda iestājās diezgan draudīgs klusums. Vienīgi Anna smaidīja, laimīgi vērdamās sava līgavaiņa acīs.
„Es domāju, par to ir vērts iedzert,” Antons mudināja un pacēla glāzi.

Neviens viņam nepievienojās. Kas te notika, Juris brīnījās? Kas tie par cilvēkiem, kas miesīgai radiniecei nenovēlēja laimes kripatu pašās vecumdienās? Ja vēlētu, vai gan tad klusētu un sēdētu kā sasaluši tai vietā, lai priecātos par Annas laimi?

Antons nolika neizdzerto glāzi uz galda un, vēlēdamies pārtraukt neveiklo klusumu, lūkoja pēc vēl kāda sakāmā:

„Nu, pēc kāzām mēs domājam...”

„Ko mēs darīsim pēc kāzām, lai paliek mūsu ziņā. Te nevienu tas neinteresē,” Anna strauji iejaucās, likdama visiem atminēties savu splīnīgo dabu. „Galvenais, ka mēs būsim kopā. Oficiāli un uz mūžu.”

„Līdz nāve jūs šķirs,” nezin kāpēc nodomāja Juris, neuzkrītoši trīsreiz pārspļaudams pār kreiso plecu. Kad jau, tad jau.

„Ei, beidz spļaudīties! Te jau viens bez tevis ir zobu pazaudējis,” Jura brālēns Uldis tomēr bija māņticīgo izrīcību pamanījis. „Paskatieties, kāds jocīgs – līks un samelnējis kā riktīgs indes zobs,” teicējs pacēla sauju.

„Fui, met projām! Kas tie par draņķiem te mētājas,” Zilgma steidzās pēc slotas.

Antona paziņojuma izraisītais apjukums lēnām pārgāja, ap galdu atsākās ierastā viesību murdoņa, un vienīgi Zilgma, aizslaucījusi mēslainē dīvaino zobu, kas atgādināja kaut ko no pesteļiem, vēl vienu garu brīdi sēdēja, mēmi kodīdama nagus un nolūkodamās uz māsu, kura glaudīja Antona plecu kā pateikdamās.

Jura māņticība ar spļaudīšanos nelīdzēja. Annas tante drīz pēc savām stipri iekavētajām laulībām pēkšņi smagi saslima un drīz vien nomira. Antons sarīkoja bēres un kapsētā uz sievas kapa uzlika plāksnīti. Necilu, bet vai tas ko izsaka? Pēc tam viņš pazuda. It kā esot atradis darbu Rīgā.

Drīz pēc tam no zemes virsas pazuda arī Annas mūža laikā sūri grūti iekoptā saimniecība – par omulīgu mājiņu pārvērstā klētiņa un krāšņais dārzs, un pat veco pirtiņu jaunie saimnieki nojauca un sakurināja ugunskurā. Atbrīvoto ezera krastu nolīdzināja buldozers, un drīz vien uz tā viena otrai blakus izauga četras vasarnīcas, kurās iemitinājās sveši, ļoti bagāti cilvēki no Rīgas. Pīles klaigādamas sabēga niedrēs, kad ezera ūdeni sāka kult ūdensmoči un motorlaivas, pūces, vecā ozola dobumā patvērušās, turēja ciet ausis, kad trokšņoja no pilsētas dzīves atslābināties alkstošie vasarnīcu apdzīvotāji.

„Tā paiet tā pasaules godība,” nopūtās Zilgma, liedama trauciņā siltu pienu Murim. Tad viņa ņēma pār plecu lielo, melno miskastes maisu un soļoja lejup uz ezermalu savākt vasarnieku atstātās drazas un sadzīves atkritumus, kas tur pa brīvdienām arvien uzradās no jauna. Kāpuļodama pa taciņu, kas, cauri klusam egļu mežam locīdamās, veda uz kādreiz nevienam nevajadzīgo, bet tagad kupli apdzīvoto ezera krastu, Zilgma vienmēr iedomājās par māsu, kura tik lētticīgi uzticējās vēlīnas mīlestības aplamam solījumam.

Antons kopš tās reizes, kad uzstādīja Annai plāksnīti, kapos vairs nebija rādījies un arī šaipusē nekad vairs netika redzēts.

„Mefistofelis kaut kāds,” Zilgma pukojās, stiepdama smago atkritumu maisu uz bedri. Dievs vien zina kāpēc, bet viņa sajutās tāda kā vainīga Annas priekšā.

„Pēcpusdienā aizstaigāšu uz kapiņiem, aprunāšos ar māsu. Dzīvē kaut kā nekad neiznāca.”