JG305: Andris Bulis

Dzimu 1982. gada 22. martā, bērnību pavadīju mazā piejūras pilsētiņā Salacgrīvā. Beidzu Latvijas Kultūras Akadēmiju kā dramatiskā teātra aktieris.

Teātrī kā nozīmīgāko notikumu uzskatu būt vienam no neatkarīgā teātra Observatorija dibinātājiem, kur pirmo reizi publiski nolasīju savus dzejoļus.

Kopā izdotas 4 dzejoļu grāmatas:

Mans Ego (2008), Pieturas (2012)
Etīdes otrai pusei (2015) un Eroterika (2020).

„Dzeja ir brīvība visplašākajā izpausmē!”

Andris Bulis

No krājuma Etīdes otrai pusei

Sekundes

Sitot skrien sekundes
Tās tiešām skrien
Skrien un sit
Tās var tik stipri sist
Ka nosist
Nosist dzīvi
Nosist dzīvību
Kas ir tās sekundes
Kur skrienot sit?
Tās neprot iesist
Tik nosist...kad sit
Saņemt tās plaukstās
Pie sirds tās likt
Tad palaist
Lai dzīvo
Ne dzīves nost sit!

Simts

Tu uzvilki kurpes manas
Tās bija
Simts reizes par lielu
Un aizgāji
Simts reizes par tālu
Tu noslīki džemperī manā
Tas bija
Simts reizes par dziļu
Un sasildījies
Simts reizes aukstāka kļūstot
Tu novilki bikses manas
Tās bija
Simts reizes par ciešu
Un ieklausījies kā es trīcu
Simts pārsitieni šķērsoja ietvi
Tu jautāji maniem nerviem
Simts šķēpi iedūrās meliem
Un nezinu kur es biju
Simts lūgšanu nolūdzies tiku
Tu aizvēri manas durvis
Tā bija
Simtā reize plus viena
Un aizgāji kur bijām reiz abi
Man paliks
Simts
Vientulības gadi..

Steiga

Stāvu rindā pēc bezmaksas laimes
Varbūt reiz sanāks pilnīgai laimei
Stāvu un negrūstos
Nav man kur steigties

Rinda nav gara
Es kāds suns un viņa labākais draugs
Stāvam zem saules
Nav mums kur steigties

Uz laimes letes es parādu bildi
Lūk ko man vajag pilnīgai laimei
Dalītājs aiziet
Nav tam kur steigties

Uzpīpējam - pasmaidām
Kopīgi - nosmejam
Dzīve ir skaista
Kad nevajag steigties

Dalītājs aizmirsa atpakaļ atnākt
Aizmirsa to ka ilgi var gaidīt
Nekrist uz nerviem
Laimei bez steigas

Bilde palika rindā uz galda
Palika viņa dzīvē neapskauta
Trīs draugi pazuda
Uzradās steiga

Nav Remarks
Nav draugi
Nav pilnīga laime
Ir dzīve kā sieviete
Un vārds tai ir Steiga

No dzejoļu krājuma Erotērika

Šajā telpā
Īpašajā
Kur miljoniem vārdu
Lielisku domu
Salauztu siržu
Vēlmju
Tik pamatotu

Ar pirkstu pār grāmatu mugurām
Slīdu
Dažas tik kailas
Bez apakšveļas
Kuplas un kārnas
Kliedz:
„Paņem mani!”
„Atver!”
„Izlasi skaļi!”
Vienu visklusāko
Visnevainīgāko
Uz savām rokām noguldu
Ar skatienu
Tēvišķi pārslīdu
Jūtu kā mēle
Pirkstus slapina
Lai vidū to atplestu
Kaisles platumā
Un ieelpotu
Tās smaržu nezināmo
Tik skaista
Kad kaila
Muti pavērusi
Stūrī uz palodzes
Sevi iesprostojusi
Un mirkst mani pirksti
Lūpas siltajos slazdos
Burtu mēle iesūc
Laiza
Neatlaižot
Pie loga piespiesta
Tava izelpa atstāj
Slēptākos vaidus
Kā nākotnes grēkus
Un grūdieni sakrīt
Ar lappušu švīkstiem
Tie aptver manus gurnus
Pavēlot
Dziļāk
Es gribu
Vēl dziļāk
Es lasu
Es lasu
Knapi valdot stāstus
Uz augšu-uz leju
Tevi mācos no galvas
Vēl reizi atkārtoju
Grūdienus ķertos
Un tad iestājas klusums
Es beidzu
Sevi Tevī
No vāka līdz vākam...