Jaunā Gaita nr. 305. vasara 2021

 

 

 

 

Lietuviešu bajāriete un dzīves melnraksts

 

Kristina Sabaļauskaite (Sabaliauskaitė). Pētera imperatore. Rīga: Zvaigzne ABC, 2020., 398 lpp. No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere.

 

Relatīvi nesen liela daļa latviešu lasītāju pozitīvi vai pat cildinoši vērtēja lietuviešu rakstnieces un mākslas vēstures doktores Kristinas Sabaļauskaites (Kristina Sabaliauskaitė; 1974) romānu ciklu „Silva rerum” (tulk. no latīņu val. – lietu mežs) Daces Meieres tulkojumā. Tagad esam sagaidījuši viņas jaunāko veikumu – vēsturiskas ievirzes romānu par Krievijas impērijas ķeizarieni Katrīnu I (Екатерина I Алексеевна; dzimusi Marta Skavronska (1684-1727)), ko, tāpat kā iepriekšējos darbus, tulkojusi D. Meiere. Arī šis romāns (autore pašlaik uzrakstījusi tā pirmo daļu, taču solīts, ka būs turpinājums) ir aizraujoša lasāmviela, turklāt pieļaujams, ka, tiekot līdz darba pēdējai lapaspusei, skaidrāki varētu kļūt kādi senas pagātnes notikumi, kaut gan mācīties vēsturi no daiļliteratūras nebūtu vēlams. Autores mērķis nav bijis atstāstīt vēsturi; grāmatas galvenā varone Katrīna, savas dzīves pēdējā dienā atrazdamās uz nāves gultas un būdama medikamentu ietekmē, kādi bija pieejami 18. gadsimta pirmajā pusē, līdz niansei atceras piedzīvoto un pārdzīvoto. Ārkārtīgi gudra, pat vieda un ļoti atšķirīga no citām sava laika sievietēm. „Atkārtoju sev, ka vara un spēks pirmām kārtām ir žēlastība. Neatriebos,” atklāj darba galvenā varone pāris stundu pirms savas nāves (373. lpp.).

Nelaime vien tā, ka baltiešiem līdz pat šai dienai nav izdevies vienoties, kāda īsti ir šīs sievietes, romāna varones prototipa, izcel­sme. K. Sabaļauskaite viņu attēlojusi kā lietuviešu bajārieti; latvieši Katrīnu jeb Martu Skavronsku (romānā dēvētu par Martu Helēnu Skovroņsku) – Kristīnes Emerencijas un Ernsta Glika audžumeitu – pieskaita saviem tautiešiem. Neatpaliek arī igauņi un pat somi, uzskatot, ka valdniece un cara Pētera I (Пётр I arī Пётр I Великий; 1672-1725) dzīvesbiedre bijusi viņu tautiete. Šo jautājumu rakstā „Krievijas ķeizarienes Katrīnas tautības problēma” mēģinājis šķetināt vēsturnieks Edgars Dunsdorfs, secinot: „Spriedumus par Krievijas ķeizarienes Katrīnas I cilmi un tautību varam sarindot pēc to ticamības. Vismazāk ticams, ka viņa bijusi somiete, jo šis spriedums dibinās uz pārpratuma, kā to jau norādījis Blese. Arī uzskats, ka viņa bijusi leišu dižciltīgā, maz ticams, jo tā bija prestiža dēļ radītā oficiālā versija. Līdz ar to paliek tikai spriedumi, ka viņa bijusi igauniete vai latviete, bet izšķirties par vienu vai otru variantu pašreizējā pētījumu stāvoklī nav iespējams. Ja Katrīna dzimusi ārlaulībā, tad, saprotams, nekad nebūs iespējams noteikt, kas bijis viņas tēvs. Tas jāsaka jo sevišķi tādēļ, ka pat par viņas māti nav nekādas skaidrības. Citiem vārdiem – interesantā problēma par ķeizarienes Katrīnas tautību, nākošiem pētniekiem par prieku, nav vēl atrisināta” (Jaunā Gaita, Nr. 48., 1964, 29.-31. lpp.).

Šķiet, pašai valdniecei, vismaz tai, kuru romānā attēlo K.Sabaļauskaite, par šo jautājumu sen viss skaidrs: „[..] mana dzimtene bija ciešanas. Tāda dzimtene tev vienmēr un visur ir līdzi. Pārnēsājama. Vienalga, kur esi, - vienmēr esi dzimtenē” (388. lpp.). Skarbi? Šādu un līdzīgu izteikumu romānā atrodams pārpārēm. Tas nav tādēļ, ka rakstniece aizrautos ar patosa pilnām frāzēm. Nē; viņas varone – sieviete ar neticamu likteni, kas no vienkāršas portomojkas, precīzāk, no seksa verdzenes jeb vairāku ietekmīgu vīriešu piegulētājas izauga līdz impērijas valdniecei – tās argumentē pat ļoti ticami. Daudzi vīri (lielākā to daļa gan neoficiāli), daudzas dzemdības, daudzi miruši bērni – lai to izturētu, nesajūkot prātā, vajadzīgs liels fizisks un arī garīgs spēks.

Uzmanīgi lasot, darbā atklājas vairākas šķautnes jeb paralēlās līnijas. Par katru no tām varētu uzrakstīt atsevišķu apcerējumu, taču recenzijā pievērsīšos tikai vienai, proti, melnrakstu veidošanai. Šajā aspektā vārds „melnraksti” lietojams pārnestā nozīmē, kas nozīmē filozofisku skatījumu uz lietām: melnraksts dzīvei, pirms tiek gatavots tīrraksts; kāda sev nozīmīga darba vai projekta melnraksts utt. Tātad vispirms tiek izveidots kas līdzīgs uzmetumam jeb pirmajam mēģinājumam, kas automātiski nozīmē, ka darbs būs jāpārstrādā, respektīvi, jādara jeb jārada otrreiz un pa īstam. Varētu šķist, ka tas pat ir labi: vispirms melnraksts, tad kļūdu labojums un visbeidzot – otrreizējs darbs ar perfektu rezultātu. Ir projekti, kur šāda lietu kārtība noder un ir sagaidāmā iznākuma vērta, taču, kas attiecas uz cilvēku likteņiem, rodas šaubas, vai tas būtu pieņemami. Tagad mazliet smalkāk par vienu un otru gadījumu.

Aizraujošas šķita lapaspuses par vienu no Krievijas impērijas cara Pētera I grandiozajiem projektiem – Sanktpēterburgas būvniecību, kas, kā zināms no vēstures, notika absolūti nepiemērotā vietā un uz neskaitāmi daudz cilvēku (vergu) dzīvības rēķina. Vispirms pilsēta tapa no koka būvēm, kas bieži vai nu sadega vai sabruka dabas stihiju rezultātā, savukārt cilvēki šo un arī citu iemeslu dēļ no jaunās pilsētas bēga, taču projekta autors pat nepieļāva domu padoties. Viens no Katrīnas I mūža svarīgākajiem vīriešiem, politiķis un karavadonis Aleksandrs Menšikovs (Александр Данилович Меншиков;,1673-1729) carienei vēstulē atzīst: „Mein Herz, tikai nepārdzīvo! Tas nozīmē, ka visus namus būvēsim augstākus. Un būvēsim no mūra, un kanālus izveidosim, kur ar laivām braukāt. Būs īsta Venēcija, ļaudis tāpat aiz ziņkārības brauks – paskatīties uz skaistumu” (263. lpp.). Pravietiski vārdi, kam bija lemts piepildīties. Turklāt nupat citētais pēc veida, kā autore to ievijusi romānā, varētu būt pārrakstīts no reālas Aleksandra vēstules Katrīnai I, taču tas gan ir tikai recenzijas autores minējums. Savukārt no piemēra par jaunas pilsētas būvniecību secināms, ka melnraksta veidošana bijusi pareizā pieeja, protams, ja neņem vērā cilvēku upurus (cik ciniski!). Citādi notiek, ja melnrakstu veido paša dzīvei.

melnraksta rakstīšana, lai vēlāk, to pārstrādājot, izveidotu savas dzīves perfekto variantu, izvēršas arī visu trīs romāna centrālo varoņu likteņi. Gan Pēteris ar Katrīnu, gan Aleksandrs ar Darju laulājas brīdī, kad vēl nav anulēta viņu iepriekšējā laulība. Vēl vairāk: Pēteris un Aleksandrs skaidri zina, ka Dievs viņu iepriekšējās sievas nav aizsaucis pie sevis (Katrīnai viņas laulību dienā šādas informācijas par iepriekšējo vīru nebija). Tā ir nestandarta situācija: laulāties ar citu cilvēku, ja iepriekšējais dzīvesbiedrs nav miris, 18. gadsimtā bija liels grēks. Jā, tolaik pastāvēja iespēja arī šķirties, taču tā bija stiprā dzimuma prioritāte. Šie trīs piemēri (Pētera, Aleksandra, Katrīnas gadījumā) norāda uz nesakārtotām attiecībām un neveiksmīgu laulības dzīvi, turklāt visu trīs varoņu nākamā laulība gan Dieva, gan cilvēku priekšā tika noslēgta nelikumīgi. Vai arī iepriekšējo, izjukušo laulību savā ziņā nevar uzskatīt par melnrakstu? Viens no kulminācijas brīžiem romānā ir Katrīnas sastapšanās ar pirmo dzīvesbiedru: „[..] rau, uzradās nelaime. Dzīva nelaime ar rokām un kājām, vārdā Johans Krūze. [..] Pēc dažām dienām Johans Krūze klusi aizceļoja uz nekurieni – uz Sibīriju. Aizbrauca dzīvs. Un nodzīvoja tur, Sibīrijā, vēl vienpadsmit gadus. Ja to var nosaukt par dzīvi…” (345./346. lpp.). Nestandarta situācijai rasts standarta risinājums. Pēc to laiku izpratnes, protams.

Savā ziņā līdzīgu izbrīnu lasītājā varētu radīt Katrīnas izglītības līmenis, kas arī savā ziņā pielīdzināms melnraksta veidošanai. Cariene, kura neprot ne lasīt, ne rakstīt, valda pār impēriju! Savādi, taču šo nozīmīgo prasmju trūkums netraucē ielauzīties vairākās svešvalodās, prast komunicēt gan galmā, gan karalaukā. Rakstniece sava darba galveno varoni atklājusi pat kā ļoti izglītotu sievieti, kuras prātu nodarbina filozofiskas pārdomas, piemēram: „Kā, esot vergam, tomēr palikt cilvēkam un spēt mīlēt?” (245. lpp.)

Recenzijas noslēgumā nedaudz vārdos par otru šī darba varoni – caru Pēteri I. Viņš arī artilērijas kapteinis Pīters, kontradmirālis Pjotrs Mihailovs, Pahoms Pihahujs Mihailovs u.c. Līdzīgi kā ar vairākiem vārdiem, šo savam laikam netipisko cilvēku, kurš labi saprata, ka „Krievijā viss – pat dienas, pat laiks – atpalika” (238. lpp.), liktenis piespieda veidot melnrakstus gan attiecībā uz paša valdīto impēriju, gan savu privāto dzīvi. Rodas iespaids, ka rakstniece attēlojusi vismaz divus pilnīgi  dažādus cilvēkus (tāds pats iespaids bijis arī Katrīnai). Viens no viņiem bija progresīvais valdnieks, kurš ar visiem dvēseles spēkiem Krievijas impērijā centās iedzīvināt Rietumu kultūrai raksturīgo, otrs – tāds pats mežonis kā visatpalikušākie paša vadītās impērijas iedzīvotāji. Spilgti tas atainots biežajās orģijās ar nenormālo degvīna patēriņu un neķītrībām. Nereti šķiet, ka Pēteris I nav spējis sev atrast vietu: te izcils karavadonis, te it kā mediķis, tiesa gan – bez elementārām zināšanām ārstniecībā; te savu sievu un bērnus mīlošs vīrs un tēvs, te prātu zaudējis izvirtulis. Savādo izjūtu par dzīvi, kas tapusi un dzīvota kā melnrakstā, pastiprina cara vistuvāko cilvēku – drauga un sievas – atzīšanās: „Pīters bija mans darbs, mana mūža darbs. Līdzīgi kā aicinājums, līdzīgi kā krusts Kristum” (328. lpp.).

Romāns ieintriģē ne tikai saturiski, bet arī ar ļoti bagātīgo vārdu krājumu un labskanīgo valodu. Tajā daudz neparastu vārdu, kā, piemēram, „apkārstīt”, „skampaveja”, „fontanži”, „alodi”, „župani”, „žistokori”, „kibitkas”, „panoplija” u.c. Netrūkst arī vārdu krievu valodā, tai skaitā īsi citāti no Svētajiem Rak­stiem, kā arī daudz rupjības. Tulkotāja bijusi sava uzdevuma augstumos, tulkojums izdevies lieliski.

Lāsma Gaitniece

 

Lāsma Gaitniece ir rakstniece, literatūras kritiķe, publiciste. Latvijas Rakstnieku savienības biedre kopš 2017. gada. Sarakstījusi vairākus dokumentālus un daiļliteratūras darbus. Tulkojusi Modra Zihmaņa un Zentas Mauriņas darbus vācu un ungāru valodā. Ir vairāku simtu grāmatu recenziju un kultūrvēsturisku publikāciju autore izdevumos Latvija Amerikā, Latvijas Avīze, Izglītība un Kultūra, Jaunā Gaita u.c.

Kopš 2017. gada maija ir rakstu krājuma kultūrai un brīvai domai Jaunā Gaita redkolēģijas locekle.

 

Jaunā Gaita