Gandrīz ģimenes sāga trīs daļās

 

Maija Krekle. Vēlreiz tu un es. Rīga; AS „Latvijas Mediji”, 2020. 374 lpp. No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere.

 

Maijas Krekles vārds literatūras cienītājiem nav svešs, viņa ir septiņu romānu un trīs recenziju krājumu autore. Nesen iznākušais romāns Vēlreiz tu un es strukturēts trīs daļās – „Vita Brevis jeb Stāsts par Lovitu”, „Vēlriez jeb Mairitas stāsts”, „Brisele. Tu. Brisele. Es”. Kā norādīts virsrakstā – grāmatas centrā ir TU UN ES, turklāt autore no šī uzstādījuma arī neatkāpjas. Ne pirmajā daļā „Vita brevis jeb Stāsts par Lovitu”, kur ir runa par mīlestību un nodevību, ne otrajā, kur galvenokārt vēstīts par mātes beznosacījuma mīlestību pret audžumeitu, gan trešajā par divu jaunu cilvēku satikšanos, kuriem varbūt labāk būtu nesatikties.

Stāstā par Lovitu visam paustajam it kā varētu piekrist. Mūsdienu pasaulē (var noprast, ka romāna darbība rit astoņdesmito gadu sākumā) galvenais pielūgsmes objekts ir nauda. Un, kā zināms, nauda valda pār pasauli. Jaunam cilvēkam no provinces ar visai ierobežotiem līdzekļiem no tās grūti atteikties. Mīļotā Mairita tiek pamesta bez vilcināšanās. Tās vietā Lovita un luksuss. Ar noteikumu, ka Edvīns meiteni nepametīs līdz viņas pēdējai stundiņai, kas nav aiz kalniem. Lovita izrādās slima ar vēzi – tolaik neārstējamu slimību. Viss notiek pēc plāna. Ak, nē, nebija plānots un gaidīts, ka Mairitai varētu piedzimt dēls, bet tā – tavu brīnumu! – notiek. Taču Mairita it kā esot apprecējusies. Mazliet nepārliecina Edvīna lielā uzmanība pret Lovitu, jo viņš šķiet mazliet par jaunu, lai saprastu stāvokļa nopietnību. Jaunais vīrs ir pati uzmanība un pieklājība. Savu mīloša vīrieša lomu nospēlē līdz galam. Bet varbūt patiešām bija Lovitu iemīlējis? Aizkustinošas ir atvadas no mirušās sievas.

Mīlestība izvirzās priekšplānā arī otrajā daļā „Vēlreiz jeb Mairitas stāsts”. Meitenei, tikko māte pamanījusi viņas situāciju, nākas paciest gan ne visai izmeklētos vārdos izteikto neizpratni, gan atbalsta trūkumu. Viņa tiek aizsūtīta uz laukiem pie vecmāmiņas. Un tad pasaulē nāk Jurģis. Protams, nav zudušas cerības, ka zināmu laiku pēc Lovitas bērēm Edvīns varētu atgriezties pie Mairitas, taču nekā. Mairita uzzina, ka viņš ir apprecējis Lovitas māsīcu, kurai ir meitiņa.

Strādājot par skolotāju, Mairitā iemīlas skolnieks. Sākumā viņai tas nešķiet nopietni, taču Ziga jūtas ir patiesas, un pēc dienesta armijā viņš sola Mairitu precēt. Un te sākas vēstījuma pati neizprotamākā daļa. Zigis no armijas atbrauc kopā ar sievu Oksanu. Drīz piedzimst viņu meita, taču Oksanai dzīve laukos nešķiet interesanta, viņa atgriežas dzimtenē, bet meitiņu atstāj tēvam. Mairitai pēc privātīpašumu atgūšanas pienākas zeme, un Zigis, tagad jau viņas vīrs, no tās atteikties negrasās. Mairitai patīk dzīve Rīgā, un tā viņi dzīvo katrs pa sevi. Mairita, protams, ik piektdienu brauc uz laukiem, bet vai to var saukt par ģimenes dzīvi? Diezin vai. Visi šķiet apmierināti līdz brīdim, kad Kristīne – tā sauc Oksanas meitu – būdama gandrīz vēl bērns, sāk klaiņot, zagt, uzdzīvot, ļauties vīriešu skavām un dara ko visu vēl ne. Mairitas mīlestību pret meiteni tas gan nekādi nemazina. Tieši otrādi, viņa dara visu iespējamo un neiespējamo, lai meiteni noliktu uz pareizā ceļa. Kaut kā dīvaini – Mairita, būdama pedagoģe, neaptver, vai nevēlas aptvert, ka ir iedzimti patoloģiski tipi, kuri nevar iztikt bez uzdzīves un izvirtības. Tas viņos ieprogrammēts. Cik daudz laika un enerģijas tiek veltīts Kristīnei! Tajā pašā laikā Mairitas dēls Jurģis ir pie vecvecākiem, cītīgi mācās un, sasniedzis pilngadību, aizbrauc uz Ameriku. Mairita ir pilnīgi pārņemta ar Kristīni, kura pat pašas tēvam ir svešāka nekā audžumātei. Ir tikai likumsakarīgi, ka šos cilvēkus piemeklē traģēdija. Tagad vecāku vienīgais mierinājums un prieks ir Pičuks – Mairitas un Ziga kopīgais dēls. Viņam – kā jau pastarītim – tiek veltīta vecāku mīlestība.

Grāmatas otrā daļa ir ļoti izvērsta. Autore lielu uzmanību velta aprakstiem par Kristīni, par viņas ceļiem un neceļiem. Pieminēts arī tas, pie kā noved apstāklis, kad katrs no laulātajiem dzīvo it kā savu dzīvi un satiekas vien nedēļas nogalēs. Taču Mairita samierinās arī ar šo pazemojumu, un abu dzīve turpinās. Darba varonei vajadzīga Rīga, Zigim – lauku saimniecība, un šeit kompromisu nav. Katrā gadījumā Mairita pieder tai cilvēku kategorijai, kas centrēta uz savu komforta zonu. Viņa it kā pārdzīvo Ziga sānsoļus, taču labāk izlikties tos neredzam. Zigis gan apsola būt uzticīgs. Par Jurģi Mairita iedomājas reti. Un ja nu kas viņu aizkustina, tad tā ir Kristīne, kas, objektīvi vērtējot, to ir pelnījusi vismazāk. Visbeidzot Kristīne mājas pamet un, kad saprot, ka vēlas dzīvot normālu dzīvi, ir par vēlu.

Vēl viena sižeta līnija ir Mairitas attiecības ar Edvīnu. Kaut precējies ar citu sievieti, viņš Mairitu aizmirst nespēj. Nespēj arī izšķirties un uzsākt ar mīļoto kopdzīvi. Kāpēc? Ko padomās cilvēki, viņš taču ir Saeimas deputāts! Jaušamas vairākas epizodes, kad Edvīns nepārprotami izrāda vēlēšanos pavadīt laiku kopā ar Mairitu, taču viņa izvairās. Abi saprot, ka viens pret otru nav vienaldzīgi, taču robežas pārkāptas netiek.

Visbeidzot trešā daļa „Brisele. Tu. Brisele. Es”. Liktenis, kā tas bieži notiek, izspēlē joku. Grūti pat pateikt – labu vai ļaunu.

Briselē nejauši satiekas divi jauni cilvēki. Gerda – Edvīna otrās sievas meita – vēlas atgriezties Rīgā pēc izirušām attiecībām ar spāņu puisi. Viņa ir satriekta. Attiecības ir beigušās negaidīti, spānietis uzskata, ka savos trīsdesmit gados ir vēl daudz par jaunu, lai dibinātu ģimeni. Pavisam nejauši viņa saskrienas ar latviešu puisi. Abi jaunieši pavada laiku Briselē, nedaudz izklaidējas un runā par mājām. Atklājas, ka abiem ir daudz kopīga. Tā pamazām uzplaukst mīlestība. Un tad kādā tuvības brīdī Gerda pamana, ka Jurģis ļoti līdzinās viņas tēvam. Meitene ir satriekta. Izrādās, ka cilvēks, kuru viņa ir uzskatījusi par savu tēvu, ir arī Jurģa tēvs. Jurģis ir viņas dadija dēls! To ir noprot arī abu vecāki. Šokēti ir visi. Līdz pamazām atklājas patiesība, ka Gerda ir Edvīna audžumeita. Protams, apjukums neizpaliek, taču tad abi jaunie cilvēki pieņem lēmumu. 

Lasīšanas gaitā nedaudz liek vilties notikumu iepriekšparedzamība. Edvīnam ieliek rokās naudas žūksni, un viņš, protams, atsakās no mīlestības, kuru, vienalga, visu mūžu nespēj aizmirst. Mairitas un Ziga laulība ir dīvaina, kur laulātie sastopas vien nedēļas nogalēs, līdz ar to būtu jocīgi, ja Zigim nebūtu mīļākās. Kristīne ir visu slikto īpašību iemiesojums, un protams, iet bojā. Gerda satiekas ar Jurģi, abi iemīlas viens otrā, un, protams, nešķiras.

Autores valoda ir raiti plūstoša un bez sarežģītām teikumu konstrukcijām. Grāmata ir viena no tām, kuru negribas nolikt plauktā, pirms nav aizvērts pēdējais vāks. Darbība spraiga, varoņi – cilvēki no dzīves ar visām labajām un sliktajām īpašībām.

Silvija Ģibiete