Jaunā Gaita nr. 305. vasara 2021
Jēkabs Bīne – izcilais latviešu klasiskās glezniecības meistars
Agita Gritāne. Jēkabs Bīne. Rīga: Neputns, 2020. 139 lpp.
Bagātīgs mākslinieka gleznu reprodukciju un personīgā arhīva fotogrāfiju klāsts.
Laiks pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 1918. gadā līdz Otrā pasaules kara sākumam 1939. gadā bija spilgta radošuma piesātināts. Latvijā uzplauka gan rakstniecība, gan dzeja, gan glezniecība, gan pārējie mākslas veidi. Agitas Gritānes grāmatas centrā ir Jēkabs Bīne, pieminēti arī daudz citu tālaika mākslinieku. Taču tieši Jēkaba Bīnes vārds okupācijas laikā tika noklusēts pilnībā. Ja vēl tika runāts par Jani Rozentālu, Vilhelmu Purvīti, Kārli Padegu un dažiem citiem, tad Bīnes vārds praktiski neizskanēja nekad. Tāpat kā Rihards Zariņš, viņš palika, tā sakot, ēnā, ja ne pilnīgā tumsā. Viens no iemesliem tam varēja būt mākslinieka izteikti latviskā mentalitāte, kas atklājās viņa darbos. Jēkabs Bīne bija dievturis, šī kustība Latvijas brīvvalsts laikā bija samērā populāra. Daudz Bīnes darbu sakņojas tieši šajā uzskatu sistēmā.
Jēkabs Bīne dzimis 1895. gada 11. aprīlī Rīgā, pārtikušu vecāku ģimenē. Skolas gaitas sācis 1904. gadā. Izglītošanās turpinājusies Rīgas pilsētas tirdzniecības skolā, kuru viņš 1913. gadā pabeidzis ar izcilām sekmēm. 1912. gadā žurnālā Dadzis tika nodrukāta jaunā mākslinieka zīmēta vinjete. Reizē ar to Jēkaba Bīnes interse par mākslu auga augumā, un viņš turpināja izglītību Rīgas, vēlāk Harkovas mākslas skolā. Bīne ir apguvis gan glezniecību, gan tēlniecību. Ar 1920. gadu sākās mūža radošākais posms. 1921. gadā Bīne iestājās tikko kā nodibinātajā Latvijas Mākslas akadēmijā. Sekmes bija izcilas, viņš saņēma stipendijas un prēmijas, un varēja papildināt zināšanas Rietumos. 1926. gadā Jēkabs Bīne pabeidza Figurālās glezniecības meistardarbnīcu, iegūstot mākslinieka gleznotāja grādu. Viņa diplomdarbs ir Jumpravas baznīcas altārglezna. Šeit noteikti jāpiemin, ka šī ne tuvu nebija vienīgā reliģiska satura glezna. Tās skatāmas Rīgas Jāņa baznīcā, Cesvainē, Daugavpilī u.c.
Jēkabs Bīne bija sabiedriski ļoti aktīvs, Ernesta Brastiņa – dievturu organizācijas priekšsēdētāja – draugs. Iespējams, tieši šī draudzība un dievturu pasaules uzskats bija Jēkaba Bīnes daiļrades uzplaukuma pamatā. Viņš bija izstudējis latviešu spēka zīmes un simbolus, tautas vēsturi un tradīcijas. Viņam nebija sveša krāsu mācība, vēl vairāk, 1934. gadā tika izdota mākslinieka sastādītā „Krāsu saskaņas mācība līdz ar apceri par glezniecības sakaru ar mūziku, dzeju un tēlniecību”. Jēkabs Bīne bija arī viens no „Mākslas akadēmijas beigušo” biedrības biedriem. Viņa darbi ir viscaur latviski; tieši uzsvērti latviskais tos izceļ tālaika mākslas kopainā. Mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš minējis, ka šī mākslinieku kopa par savu uzdevumu bija izvirzījusi cīņu ar antinacionāliem modes virzieniem, vēloties
„iet pilnvērtīgus mākslas ceļus, kas katrai tautai ir īpatni nacionāli, tos ceļus, kurus nospraudusi mūsu senā tautas māksla un ievadījuši mūsu iecienītākie meistari Rozentāls, Purvītis, Tillbergs. Šim nacionālismam nav jābūt teatrālam, ārišķīgam, bet dziļi iekšējam un nepārejošam uz paaudžu paaudzēm.”[1] Mākslinieks gleznojis ainavas, daudz portretu, tostarp 15 pašportretu. No portretiem pastiprināta uzmanība jāpievērš dzīvesbiedres Antonijas, otrās dzīvesbiedres Annas Mildas un bērnu portretiem. Laikam tieši viņa gleznotie bērnu portreti nešķiet sevišķi pārliecinoši, jo jaunā paaudze portretos tēlota bezgala nopietna, it kā sastingusi. Mākslinieks gleznojis daudz aktu – tajos skatāmas sievietes – Bībeles personāži. Šajos aktos daudz simbolisma, norādes uz Grāmatu Grāmatā aprakstītajiem notikumiem un tēliem. Netrūkst arī starpkaru laika rakstnieku un dzejnieku portretu, šeit var pieminēt Saulieti, Jāni Poruku un daudzus citus.Bīne, tāpat kā daudz viņa laikabiedru, pēc Otrā pasaules kara bija spiests iepazīt padomju dzīves realitāti, izpildot propagandas pasūtījumus. Gleznojis padomju tautas „dižos” vadoņus. Kā jau padomju cilvēkam māksliniekam bija nepieciešama oficiāla darbavieta, un viņš vadīja kombināta „Māksla” vitrāžas cehu.
Taču atpakaļ pie mākslinieka daiļrades pirms okupācijas. Būdams dievturu kustības dalībnieks, Jēkabs Bīne tieši no šī rakursa attēlo latvisko identitāti. Viņa izcilākāis darbs ir glezna Dievs, Māra, Laima, kas uzgleznots 1931. gadā. Manos priekšstatos tieši šī glezna ir mākslinieka meistardarbs. Trīs izteiksmīgas latviešu dievību figūras, pats gleznotājs izteicies, ka „...apģērbus, rotas un kustoņus izvēlējos tikai tos, kas atkārtoti dainās pieminēti” (Bīne, J. Mans darbs. 31. lpp). Citēju grāmatas autori: „Gleznas apakšējā daļā ir ornamentāla josla, kurā dekoratīvi izkārtoti tēlu nosaukumi un atbilstošas simboliskas zīmes – Māras ūdeņi, Laimas slotiņa, Dieva trijstūri (viens no arheoloģiskajiem piemēriem, otrs kā divslīpju jumts).”[2] Arī virs visu trīs gleznā attēloto latviešu dievību tēliem ir latviskās zīmes, katra ar savu īpašo nozīmi. Visas gleznotās figūras atrodas kustībā. Šajā gleznā jaušams kaut kas himnisks, kaut kas neikdienišķs. Tā liek skatītājam apstāties un aizturēt elpu. Laima iet zirgam pa priekšu, Māra gājienu noslēdz, taču vidū ir baltā zirgā sēdošs Dievs paceltu roku – it kā mūs sveicinot, varbūt mājot. Abu sieviešu sejas ir apgarotas, tajās atklājas kas pārpasaulīgs. Abām dievībām tautiski brunči, tie pland mūsu acu priekšā.
Jēkabs Bīne šo darbu ir gleznojis vēlreiz. Otrajā gleznā visi trīs tēli atrodas stingri uz zemes. Recenzijas, kuru jūs lasāt, autorei minētā glezna vairāk atgādina sadzīvisku ainavu. Atkārtotajā darbā nav tā spēka, kas pirmajā, Māra un Laima ir citas. Viņu sejas pantos nav tā cēluma, kas pirmajā darbā, tās ir parastu sieviešu sejas. Arī turpmākajos gados Jēkabs Bīne daudz gleznojis latviskās dievības. Pie tādām pieder arī glezna Saules vedējs Ūsiņš u.c. Arī Ūsiņu pavada Laima un Māra, un arī šī glezna sakņojas dievturībā. Un arī šajā gleznā visas figūras ir kustībā, netrūkst latvisko zīmju.
Saistoši ir Bīnes gleznotie sieviešu akti. Viņš nepieder pie gleznotājiem, kuri attēlo sievietes kautrību, viņa akti ir gandrīz vai izaicinoši. Taču ar laiku mākslinieks atteicās no aktu glezniecības, vairāk cenšoties attēlot sievietes iekšējo pasauli, sadzīvi un darbu. Tieši darba dzīvei mākslinieks pievērsies visvairāk. Šeit atkal uzplaukst Bīnes mākslinieka vitalitāte, viņa tēli ir kustībā, dabā, darbā.
Reizē ar meitas Izas piedzimšanu mākslinieks vairāk sāk pievērsties mātes un bērna tematikai. Bīne daudz gleznojis arī savu dēlu Jāni.
Un vēl viena mākslinieka daiļrades šķautne – ainavas un klusās dabas. Ainavas galvenokārt gleznotas vasaras atvaļinājuma laikā, kad daba ir atdzīvojusies un izstaro saules siltumu. Jēkabs Bīne gleznojis arī pēc fotogrāfijām, galvenokārt dabas ainavas, paretam arī kādu ēku. Kaut gan dzimis un audzis un dzīves lielāko daļu pavadījis Rīgā, Bīne galvenokārt gleznojis Kuldīgas ainas. Uz šo pilsētu viņam bija nepieciešams pārcelties pēc kara, un, ikdienu pavadot darbā, gleznošanai atlika vienīgi vakara stundas, brīvdienas un atvaļinājums. Katrā gadījumā Jēkabs Bīne nekad nav izteicis protestu pret jauno varu. Iespējams, ka, tāpat kā bēgļu gaitās devušies ļaudis, kuri gadu desmitiem ilgi bija spiesti dzīvot mītnes zemēs, viņš ticēja mūsu valsts atdzimšanai.
Un vēl, Agita Gritāne savā darbā raksta: „Interesanta bija mākslinieka tradīcija ik pa laikam savā vārdadienā – 25. jūlijā gleznot kluso dabu ar lilijām, un pavisam tapušas vairāk nekā desmit dažādas šo ziedu kompozīcijas. Kopumā Bīnes klusās dabas nosacīti var iedalīt divās lielās grupās: ziedu gleznojumi un latviski klāts galds”.[3]
Pieminēšanas vērti ir arī mākslinieka grafikas darbi, kur spilgti izpaužas viņa zīmētāja talants. Tie arī ir māklsinieka pirmie publicētie darbi, neskaitot jau pieminēto vinjeti žurnālam Dadzis. Mākslinieka daudzpusība ir apbrīnas vērta.
Dzīvojot padomju režīma nenoteiktībā un strādājot gan darbā, gan mājās, cieta mākslinieka veselība. Viņa mūžs pēkšņi aprāvās 1955. gada 24. oktobrī.
Jēkaba Bīnes atstātais mantojums vēl nav ne aptverts, ne īsti novērtēts. Priecē Agitas Gritānes darbs, tas dod ieskatu izcila latviešu mākslinieka dzīvē un darbā. Varbūt autorei būtu vajadzējis vairāk ievērot hronoloģijas principu, citādi darbs šķiet nedaudz saraustīts.
Silvija Ģibiete
Silvija Ģibiete (dzimusi Čaibele 1946. gadā Rīgā) - vācu valodas tulkotāja, literāte, Latvijas Rakstnieku savienības biedre kopš 2008. gada.
