Jānis Hvoinskis

7  s k a i s t i   d z e j o ļ i   m a n a i   m ī ļ o t a j a i
 

* * *

Redzēt miglā zirgus. Klusītēm jūrā,
nepiepildāma ilgošanās aizvest tevi līdz melnam spīdīgam augumam,
pieskarties sajust siltumu. Zirga nav,
tikai tu... otrā pusē.

 

* * *

dzejoļu reprodukcijas logos pamazām bāl
tos rītausma aizvieto nakts atkal pagājusi un pirksti ieskrāpē stiklu
vārdi rakstīti logā kurš jau ieplaisāt sāk tik dzejoļi vēl aizvien atnākot naktij sasalst
kāda roka aiz loga
dziest kafija viņš atceras putnus
šorīt no smilgu un magoņu vainaga uzvāra ziedi
un krāsaini stikla putni lido pār pļavu

 

* * *

un tikai pie bernadetes vēl joprojām nāk sapņos sudraba viesi
viņai patīk vējš kas pavēsta tuvošanās smaržu
it kā pēc salmiem un zirgiem it kā pēc nokostiem ziediem sapļautu meldru nastām
bernadete pirms vakariņām vienmēr sevi aplūko spogulī viņa šūpojas un ierīvējas ar zāli
tā gribētos lai viņu paņemtu līdzi aiz logiem un durvīm laikam jau tālu tālu
sapņos viņa ir čurkste kura kā sirds saraujas arvien biežāk un biežāk
šajās naktīs čurkstes paceļas pāri sienām un bernadete slēpj spoguli saujā pēc brīža nāks

viesi un ieņems vietas pie galda
kungs kungs ņem mani pie sevis skan bernadetes kliedzieni viņa nevar iedēstīt sevi starp
       viņiem
tie viņu nepieņems viņa plēsīsies raudās bernadetei sāp bērniņš kas viņā kad raganas teic
       būt viņam būt
no viļņiem viņš celsies kā ķēniņš kungs kā viņai sāp kungs esi žēlīgs palīdzi kad viļņi skalojas
       priedēs
kad rēgi kā vanagi kliedz un klejo mūžam nolemtie veļi no mola no bākas uz dzelmi
kaut kur tālu tālu bernadetes sapņos nāk sudrabā ietērpti viesi un viņa ir bāka un pelēki viļņi
 

* * *

pēc viņas matiem te smaržo pusziemu un pēc ledusskapī saliktiem ķiršiem kuri kā sarkani

auskari sniegā
palagā vīns iezīmē tumšzilu apli tumšzilu kā virši
nepabeigti plaukti aploksnes fotogrāfijas sinepju sēkliņas sabirušas viņai uz sejas
tai sestdienas vakarā viņa stāsta par bērnu un viņai ir M. Lisas acis un tās skatiens kura
vīrieti nepazīst
pēc viņas matiem un kaltušiem sinepju ziediem
smaržo šai aizmirstā telpā

 

* * *

Ieņēmusi bērnu viņa atgriežas pie tā kurš viņu gaida
Tad atkārto visu vēlreiz
Un notiek kā rakstos teikts
Trīs skulptūras darbnīca
Tie abi viens otru nepazīst
Un viņa to dara pirmoreiz
Skumjā sapnī domādama
Bērniņš būs tikai viņas

 

* * *

fotogrāfijas katru mirkli kā esenci vakara iedomām pielejot piepilinot 
būt ir varbūt un esence visam ir tuvums no tevis kas virmo vēl jo vairāk kad neesam tuvi un

       nomoka
it kā mols kas uzcelts starp pilsētām kurās kāds mīt tais dienās kad neesam kopā kad

       redzam
fotgrāfijas no vientulības no darba vietas
kad izdzīvojam kad vietas kļūst patvērums
atsūti man lūdzu vienu vēstulīti no Kopenhāgenas no Dānijas no šīm pilsētām nolādētām

       kuras aizlaulā
it kā tā būtu vieglāk
       itkātābūtuvieglākmums
uzraksti savu Sāras dziesmiņu vai palūdz to viņam
viņš jau ir tas kas par jums zina viņš jau tik ļoti jums
    
Kārena Bliksena dies ko viņa raksta sifiliss sifiliss sifiliss
tikai nepamet mani var jau būt vainīga esmu tikai to neatzīšu neatzīšu nekad
kā es negribu lai mani tu pamet tikai patlaban patlaban
mīlu es citu
mīļais neatstāj lūdzu mani kādreiz tu solīji mums bija trīsdesmit
 

* * *

tikai spogulim pieskarties izstieptu roku starp tevi un spoguli tukšuma apmalei
tumsa tumsa un nakts
roka gar stiklu vēsu atmiņu pieskāriens viņu nolīdzina
tumsa ir stikls tumsa kā roka tumsa būs spogulis

es tavu smaržu sajūtu kad gultā tu pagriezies
tumsa un nakts mēs varētu aiziet līdz ūdeņiem kuros kungs sametis akmeņus skatīties

       putnus
zem kājām gulētu sarkandzeltenie akmentiņi tu būtu paslēpusies aiz manis no šļakatām un

       no vēja

kaut kur šaipus ūdeņiem snieg tilts savieno abus krastus kā putns pār Jordānu
tikai putnam metāla margas
nav jau tas tilts nav jau tas putns
tikai Elija krastā
kaut kur Jordānā snieg tiltam ir viņa rudie mati kristītājs sniegā atstājis pēdas tilts viņa

       priekšā noliecis galvu
rudie mati un ūdens kristītājam nedaudz līdz ceļiem kas vairs atlicis vienīgi Jordānai seklai

       kristību upei jāpāriet
 

* * *

Tikai ziemeļu vējš kas bez iemesla pūš un zvaigznes ar lapām sunīšos spēlē
Tas ir vilciens kas tālumā aiznesīs mūs mazs kā saksofons laimē uzvelkot dūmu
Tas ir vējš kas no ziemeļiem bez iemesla pūš un instruments spēlē dīvainu spēli
Mazais instruments laimei ir vēlējis mūs bet mēs viņu saucam par ziemeļu vēju
Viņš tik neganti trako matos ieskrējis mums vairs ne saprāta grama ķiršu ziedi uz segas
Tikai ķirši kas zied tie vēl neatstāj mūs tikai ziemeļu vējš kas bez iemesla spēlē
Mazais dūmotāj vilcien kur gan aiznes tu mūs kādēļ ziemeļu vējš tavās ērģelēs spēlē
Un uz kurieni mēs līdzi dodamies tev un pa dūmam no tevis elpojam sevī
Mazais ziemeļu vilcien kur gan aiznes tu mūs zilajās debesīs dūmi virmo un spēlē
Tā ir spēle no tevis kas uz ziemeļiem plūst tas tik vējš kas no sevis bez iemesla spēlē

I
Dienām ilgi šai bezvējā un saulē kura caur dūmakas stiklu klāj smilgu trūdošos paklājus
Varu vērot divu cekuldūkuru kustību esamības ezera vējā radītas ņirbas nepārtrauktos

       atlējumus
Kuri tās dubulto, trīskāršo, pavairo
Katrs ņirbošais ūdens muskulis ir sasprindzināts attēls šai spoguļvirsmā
Tikai viņi ir divi jau kuru nedēļu kopā atstāj aiz sevis ūdens paralēles ķīļus un ēnas
Kā divi kuģi ienirst kļūstot neredzami
Vien viļņu apļi tuvojas kopā ar savām ēnām
Kā nedēļas aizejot garām atstāj to pašu neapnīkstošo spoguli
Ar diviem tēliem kuri esam mēs paši

II
Viņi nirst kā vraki kas slēpjas no rēgiem
Aiz sevis atstājot vienīgi spoguli
Kurš kļūst nevienam nevajadzīgs kā visums kas apļveidīgi paplašinās
Tā dzīvojam mēs – līdzīgi ūdenī peldošiem putniem




* * *

aizgājušā naktī tu gulēji valdīja klusums
vien miesa šķita tev lietū salijusi kā vasaras nakts asfalts
it kā tur kāds izlējis visu man zināmo pilsētu smaržas
no manu atmiņu iekrātām lappusēm
smaržīgu burtu teikumu sarunu
un nezināmu ļaužu atstātās pēdās tu atgādināji
viļņos apskalotu zemi
viļņos kuri bija tevi izglāstījuši katrs pa savam
tu biji dzīva tu elpoji uzsūci un izgaroji katru šīs pasaules vielu
kura centās tevi noglāstīt un tevī ieiet
vielu ar kuru cilvēki atrod viens otru un šķiras

un es vairs nevarēju saprast kas tu esi – mana sieviete vai pilsēta
kura nēsājusi mani gurnos kā ķeltu aprakstītu akmeni auklā
kā akmeni kuru pielūdz
tā tu gulēji naktī kad pār mani valdīja bezmiegs
un es varēju ilgi domāt kas mēs šai brīdī esam
 

* * *

un tad tu apraudājies rudens lapu sagūstīta sapūsta kaudzē un teici
man uzspļaut tai Aspazijai
es tā negribu ka tu aizbrauc Boris

un tad tu vairs neapstājies tu biji mazs bērns
kas pusgadu cieties un turējies pasaulē
kurā klausās un skatās astroloģiskas lietas par zvaigznēm

tu to visu man centies izstāstīt
gan par raganu darbā
gan par draudzeni
tev bija jāpaspēj divās minūtēs līdz autobusam
izstāstīt visu šo pusgadu
kurš sarauj tevi uz pusēm
tu sadedz un mēģini dzēst
elsas savas
un raganas nesaprot
kā kādreiz ir bijis divās minūtēs līdz autobusam
rudens mitrumā būt
izģērbtām vējā
 

Borisa ēna

es jaucu tavus baltos matus tu stāvi pieturā un stiklos tava mēteļa atspīdums un nav vairāk

       neviena
tikai rokas vēl joprojām tavos dzelteni baltos matos
tavās acīs kaut kas no tuksneša no ziemeļu jūras un tās dzelteniem akmeņiem zālē
jūras smiltis ir dažādās krāsās tu vienmēr izskaties citādi nekā tavs attēls pieturas stiklos
kuros es redzu kāds sajauc tev matus glāsta tavas aizvērtās acis un viņa ēna ir tik līdzīga

       kādai