Jaunā Gaita nr. 305. vasara 2021

 

 

 

 

Skaidrīte (dz. Celma, 1927.15. XI - 2021.13. II)

un Jānis (1924.19.VII - 2021.17.II)

K R Ē S L I Ņ I

Kad lūza uzticīgais dzīves balsts, pēc dažām dienām platos spārnus sakļāva un galvu nolika arī pats Pelikāns. Skaidrītes dzīve centrējas ģimenē, kur viņa kļūst par plašas un latviskas dzimtas vecmāmiņu un vecvecmāmiņu, kuŗi šodien mājo Zviedrijā, Vācijā un Latvijā. Viņas dzīves gājums ir privāts un mūsu tautu bagātinājis caur dzīvesbiedru Jāni, bērniem Zuzi, Māru un Jāni un  vienpadsmit mazbērniem un mazmazbērniem. Jānis seniors bija literāts un jaungaitnieks, tāpēc gribu vēl dažus piemiņas vārdus veltīt tieši viņa dzīves gājumam un devumam.

Dzejnieks, vēsturnieks, bez doktora grāda vai profesora titula, bibliotēku zinību maģistrs, Ņujorkas pilsētas bibliotēkas galvenais bibliotekārs, Starptautisko attiecību padomes bibliogrāfs, Jaunās Gaitas redakcijas loceklis (1959-1962), neskaitāmu rakstu autors latviešu un angļu valodas periodikā (tostarp Jaunajā Gaitā un trimdas avīzē Laiks), Raistera fonda laureāts (1995), Trīju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (1998), Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas fonda laureāts (2009). Un – Pelikāns 

Piedzimis Mālpilī, uzaug Rūjienā, absolvē Rīgas 2. pilsētas ģimnāziju. 1943. gadā iesaukts Vācijas gaisa spēku izpalīgos, nesekmīgi mēģina izbēgt uz Zviedriju. Pēc kaŗa studē Tībingenas un nobeidz Kolumbijas universitāti, līdzdzīvo Ņujorkas latviešu „Elles ķēķa” bohēmā, māca latviešu skolā, apprec Skaidrīti. Drīz piesakās trīs jaunie. 1960. gadā Krēsliņš publicē dzeju krājumu Tomēr, es atceros. Pēc tam citas grāmatas ilgi nerodas, bet risinās neatlaidīgs rakstu pētīšanas darbs un dziļdomīgu apceŗu un dzejoļu izvirdums periodikā. Pusgadsimtu vēlāk Latvijas atjaunotajā brīvvalstī tos izdod 3 kopotu rakstu sējumos: Ceļi un neceļi (2004), Vēstures vārtos (2006), Laikmeta liecības (2008).

Pārlasot un pārdomājot daļu no lielā kalna, kas publicēts par viņu un ko rakstījis viņš pats, Jānis rādās tikpat dziļi komplicēts kā tā bībeliskā un kultūrvēsturiskā simbolika, ar ko viņš mūža tecējumā pakāpeniski apvijis grotesko putnu pelikānu, kas 1950.-os gados uzrunāja viņu Bronksas zooloģiskajā dārzā. Gadu tecējumā tas kļūst par Krēsliņa alter ego, un draugi sāk saņemt vēstules parakstītas – Pelikāns.

Mīļais Pelikān, kad dzejnieks Rimants Ziedonis komentēja Literatūrā un Mākslā, ka „… pelikānam izdējusies milzīgi savāda ola … [un] … nabaga pelikāns jau esot palicis drusku dīvains”, tu Jaunajā Gaitā atbildēji: „… viņš nav dīvains, kā dažs labs domā. Viņš tikai, kā parasti, nodarbojas ar pieminēšanu …”. Jāni, tu biji pieminētājs, tā ir tava atslēga. Nelaiķes dzejnieces Intas Ezergailes vārdiem, Tava dzeja ir „dzeja, kas piemin”, un cieņpilna priekšgājēju pieminēšana ir atslēga, ar kuŗu tu mums vēri vēstures vārtus. Tā neizslēdz apdomātu kritiku un mītu atmaskošanu un noraidīšanu – jo arī atmetami mīti prasa atcerēšanos un pieminēšanu, nevis aizmiršanu vai ignorēšanu. Tāpēc jau arī pastāv mitoloģija – un turpina dzīvot Pelikāns. Lai pieminam un neaizmirstam.

 

Juris Šlesers

 

 

 

Modris  Z i h m a n i s
(1927.01.XII-2021.08.III)

Pavasara cīruļputeņi atnesa sēru vēsti. 8. martā 93 gadu vecumā no mums uz mūžu šķīrās nacionālais partizāns, apvienības Daugavas Vanagi biedrs, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks un Viestura ordeņa saņēmējs, Latvijas Rakstnieku savienības biedrs Modris Zihmanis. Īsts Latvijas patriots, kurš uzticību savai valstij pierādījis nevis ar runām, bet ar darbiem, kas raksturojami ne mazāk kā ar vārdu „varonība”. Padomju gulagu sistēma, 15 ieslodzījuma gados pārdzīvotās ciešanas un pazemojumi viņu nespēja salauzt. Cilvēks, kura augstākais tikums bija cilvēcība un vienkāršība. Latvietis ar lielo burtu. Liepājnieks.

Literatūrā Modra Zihmaņa talants vispilnīgāk izpaudās dzejā. Pirmās iestrādes poēzijas žanrā tapa jau lēģeros. Viņa lirika atdzejota ungāru un vācu valodā. 2008. gadā par godu Latvijas Valsts proklamēšanas 90. gadadienai Ungārijas Republikā nāca klajā dzejnieka krājums ungāru un paralēli latviešu valodā „Vēstules Margrietiņai // Levelek Margarétához” (Sombatheja; izdevējs – Rietumungārijas Universitāte), savukārt  2009. gadā paralēli vācu un latviešu valodās iznāca Modra Zihmaņa dzejas krājums „Sibirisch­er Hardrock // Sibīrijas smagais roks”.

Mēdz teikt, ka neesot neaizvietojamu cilvēku. Ir. Pavisam nedaudzi, bet ir. Modris Zihmanis simpatizēja gandrīz ikvienam, ar kuru bija lemts krustoties viņa ceļiem. Gan literātiem, no kuriem vairāki kļuva par Zihmaņu ģimenes draugiem daudzu gadu garumā, gan kolēģiem. Miers, paļāvība, laipnība un cilvēcība, ko viņš izstaroja, pēc tikšanās reizēm sildīja vēl ilgi. Tagad tās vairs ir tikai atmiņas...

 

Lāsma Gaitniece

 

Jaunā Gaita