|
|
Rakstniece Ilze Lāce strādājusi par juristi-lingvisti Eiropas Savienības Padomē, tulkojusi vairāk nekā 50 angļu un amerikāņu darbus, dzīvo Vācijā.
2020. gadā iznācis stāstu
krājums Baloži uz Žozetes jumta. |
Ilze Lāce
Sarkanā nometnes bļodiņa
Mana mātestēva piemiņai
Tās var būt janvāra beigas vai februāra sākums, kad pēdējā tūkstoš novārgušu vīru kolonna iziet pa nometnes vārtiem. Dienas ir sajukušas, jo, kamēr Varis gulēja zevīzā[1], neviens nebija ieskrāpējis ne švīku barakas „kalendārā” – durvju aplodā.
Atzīmēt dienas viņi bija sākuši nesen, par atskaiti ņemot jaungada nakti, kad sargi bija dzēruši kā pirms pasaules gala. Runāja, ka tajā naktī dažiem esot izdevies izbēgt. Tie droši vien bija poļi. Neviens cits nevarētu saprast, uz kurieni bēgt – cik tālu vien varēja saredzēt – tikai ar dubļiem sajaukta sniega klajumi vai aizsniguši meži uz visām debess pusēm.
Varis zināja, ka dzīvība viņam uzdāvināta otrreiz. Vēl pirms neilga laika ar flegmonu sasirdzis ieslodzītais būtu gluži vienkārši izkūpināts pa nometnes krematorijas dūmeni. Bet pēc gadu mijas bija sākusies tāda kā piesardzīga koķetēšana ar pretestības kustību. Aktīvisti bija uzstājuši, ka Varis jāoperē, un nometnes vadība bija tam negribīgi piekritusi.
Gājienu pārāk nesteidzina. No nedaudzajām frāzēm, ko izdevies noklausīties, Varis ir sapratis, ka viņus vispirms kā tādu lopu baru dzīs pa mazajiem lauku ceļiem Dancigas virzienā, pēc tam kaut kur dziļāk Pomerānijā.
Viņš ar baudu ieelpo meža svaigo gaisu, skats uz apsnigušajiem kokiem sagādā gandrīz sāpīgu baudu. Saskatās ar čehu skolotāju, kas turas viņam blakus. Skaidrs, ka Jirži Pekāržs domā to pašu. Varbūt mēs tomēr dzīvosim.
Paralēli ceļam stiepjas šaursliežu dzelzceļš. Garām kolonnai aizbrauc neliels vilciena sastāvs, šķindinot tādu kā kapsētas zvanu.
* * *
Koki palikuši aiz muguras, tagad vien asa vēja nicīgi pliķēts klajš lauks. Tuvojas nakts, bet sargi, ejot gar kolonnas malām, mudina neapstāties. Kolonnu klusi pāršalc ziņa, ka slimos vai nogurušos, kas vairs nevar paiet, kraujot ragavās, ko velkot spēcīgākie ieslodzītie.
Ceļš virzās tumsā slīpi uz leju. Pie platas upes gājiens apstājas. Tā ir melna kā bezcerība, tikai vientuļa kuģa uguņu atspulgi, ampelmanīgi lēkājot putainos viļņos, rāda, ka te patiešām ir ūdens. Ja viņus ved uz Dancigu, tad tai jābūt Vislai.
Tiek pievestas ragavas ar atpalikušajiem. Apakšā gulošie ir noslāpuši, tos izmet upes krastā. Kuģis vairākkārt virzās no viena krasta uz otru, kamēr visa kolonna ir pārcelta. Kad Varis tiek beidzot uz klāja, viņš ir tā pārsalis, ka locekļi nekontrolēti raustās. Vīri spiežas cits pie cita. Tas nav biedriskums, tikai dzīvnieciska vēlme kaut nedaudz pasargāt sevi no nežēlīgajām, ar asu ledussniegu sajauktām vēja pātagām, kam uz upes pievienojas arī stindzinošas ūdens šļakatas. Šķiet, ka ķermenis ir kails, un brāzmas netraucēti graiza to kā ar asām dzirklēm.
Nakts atpūtas nav arī otrā krastā, kolonna pa kukuržņainu ceļu tiek dzīta uz priekšu aizvien ātrāk. Varbūt grib tikt līdz kādai pilsētai? Pret rīta pusi liekas, ka pie apvāršņa tiešām pavīd pilsētas ugunis, bet, kad pelēkā ausmā priekšā redzams aizvien tas pats līdzenums ar retajām papelēm, Varis saprot, ka Dancigai viņi pagājuši garām, un turpmākais mērķis ir nezināms.
Vakarā, kad viņiem beidzot ļauj apstāties, no kolonnas aizmugures kā ļaunīga čūska atrāpo ziņa, ka ragavas ar slimajiem un vājajiem nav nemaz celtas pāri Vislai. Tie, kas vēl izrādījuši kādas dzīvības zīmes, turpat ceļmalā nošauti.
Varim kopā ar vēl diviem latviešu vīriem un čehu Jirži ir laimējies. Viņi sēž nevis uz zemes, bet uz augstas siena kaudzes. Smeldzošs izsalkums. Neko ēdamu neizsniedz. Jirži izvelk no somas sīpolus, pietiek visiem četriem. Neskaitāmas acis no lejas raida uz viņiem badainas bultas. Varis saprot – ja viņi neturētos kopā, pietiktu ar vienu signālu, bars mestos virsū un čeham visu atņemtu. Jirži izņem no somas divas grāmatas un sveces galu, tad demonstratīvi somu izpurina, izvēršot uz āru. Lejā stāvošie vīlušies novēršas.
Nakts paiet murgainā snaudā. Viens no viņu četrinieka, allaž optimistiskais un šķietami fiziski izturīgais futbolists Kraulītis pamostas ar drudzi. Neko ēdamu joprojām nedod. Kraulītis paiet vairs nevar, aiziet uz ragavām. Kad kolonna nogriežas ceļa līkumā un pēdējā gājēju rinda ragavas vairs neredz, atskan šāvieni.
* * *
Viņi iet jau trešo dienu, bet ieslodzītie nav dabūjuši pat padzerties. Laiku pa laikam kāds pagrābj no grāvmales tīrāku sniegu un tā dzesē slāpes. Nākamajā rītā sasirgušo skaits būs vēl lielāks, bet par to neviens vairs nedomā. Pār plecu pārmestās segas ritulis ir svina smagumā.
Jirži noslēdz darījumu ar kādu pareizticīgo mācītāju no Pečoriem – atdod viņam savu sveces galu, pretī saņemot ar visu mizu vārītu kartupeli. To viņi ar Vari divatā notiesā, piespiežot sevi pēc iespējas lēnāk viļāt pa muti saldeno masu ar visām mizām.
Jirži aizvien vairāk pagurst, lūdz, lai Varis panes viņa somu. Tur vairs tikai tās divas grāmatiņas, kuras, izrādās, viņš pats sarakstījis. Varis domās saka savai sievai Alvīnei – tu mani vienmēr tā zāģēji par to, ka es katru brīvu brīdi skrēju uz sporta biedrības zāli. Redzi nu. Es turos. Es izturēšu.
Jirži kādu brīdi vēl soļo blakus, bet tad atpaliek, un drīz vien Varis viņu vairs nevar saskatīt.
Kad kolonna iet cauri kādam ciematam, gaisā pazib viens, otrs, trešais maizes kukulis, tos sviež žēlsirdīgas kašubu[2] sievas. Vara rokas paliek tukšas, viņš vēl nespēj pietiekami ātri noreaģēt un pagrūst malā citus. Bet arī viņam bada sajūta pamazām iznīcina pēdējās kauna paliekas. Varis redz, kā Varšavas konservatorijas profesors steidzīgi noslēpj maizi tukšā vijoles kastē, droši vien priecīgs, ka nav atstājis šo nesamo kaut kur pa ceļam.
Nākamais ciems nav tik draudzīgs. Iedzīvotāji glūn pa aizkaru spraugām, bet spēcīgi jaunekļi brūnos kreklos kliedz uz kolonnu: „Kāda velna pēc jūs viņus kaut kur vedat, šaujiet tepat nost!”
Varis satausta kabatā pašdarināto nazi. Ja redzētu kādu kaķi vai suni, nokautu uz vietas. Gaļa būtu jēla, bet sārta un svaiga. Kā viņš to ēstu, plēstu ar zobiem un šmakstinātu!
Ceļš ir līkumains, sargi kolonnu nevar pārskatīt. Varis vairākas reizes redz, kā strauji sakustas mežmalas krūmi, nobirst sniegs. Kārtējais bēglis. Varis mirkli šaubās, bet tad saprot, ka viņam bēgt būtu bezjēdzīgi. Nav pat ne mazākās nojausmas, kur viņi šobrīd atrodas.
Gaiss kļuvis siltāks, sniegs zem gājēju kājām kūst. Aizvien vairāk savilgušo segu tiek nomests ceļmalā.
Viņš kādu mirkli ļaujas mazdūšībai. Ja šonakt mums neļaus atpūsties, es kritīšu. Bet melnā tumsā ceļš, kas neizturami vienmuļi stiepies pa līdzenumu, beidzot ved kalnup – un kalna galā slejas maza baznīciņa. Visus sadzen tur iekšā.
Poļi godbijīgi noņem cepures un sakrīt laukumā ap altāri. Varis atrod brīvu vietiņu kādā no soliem.
Nometnes jundas pūtējs – poļu klarnetists – paceļ pie lūpam savu instrumentu. Atskan „Ave, Marija”. Poļi raud. Tikmēr bariņš dāņu, galvas kopā sabāzuši, ap kaut ko ņemas. Smaržo gaļas konservs. Pamanījis Vara lūdzošo skatienu, gara auguma dānis nodur acis un vāciski saka: „Mēs esam pieci, un šī ir mūsu pēdējā kārba.”
Izlūdzies no kāda sarga uguni, batjuška kaktā skaita pātarus, mezdams krustus un klanīdamies pret sveces gala vārgo liesmiņu.
Pie baznīcas durvīm piepeši drūzmēšanās, kņada. Ēdiens, tur, ārā, dala ēdienu. Cilvēku masa spiežas uz izeju, kāpj cits citam pāri. Arī Varis mēģina izlauzties cauri bezprātīgajam izbadējušo murskulim.
Kāds polis augstu virs galvas pacēlis sarkano puslodes veida nometnes bļodiņu, tādas ir rokā daudziem, kas bijuši tik prātīgi tās saglabāt. Bet poļa bļodiņa ir pilna – tajā viņa paša urīns. Valodu raustīdams, polis lūdzas, lai viņu izlaiž, negrib apgānīt dievnamu. Bet instinktu dzītam pūlim ir savi likumi, dažs ņirdzīgi pasmejas, un galu galā polis tiek atstumts tālu atpakaļ. Vēl labu brīdi dzirdamas viņa skaļās elsas.
Varis satrūkstas – vai viņam jau būtu sākušās halucinācijas? Abi jauniņie SD puiši, kas sarga durvis, taču sarunājas latviski. Varis mēģina viņus uzrunāt, bet tautieši strauji novēršas un pāriet uz vācu valodu.
Atmetis cerību izkļūt no baznīcas, Varis atgriežas solā, bet tad uz kāpnēm, kas ved uz kora balkonu, ierauga lietuviešu žurnālistu, ar kuru šad tad pārmijis kādu vārdu. Lietuvietis rāda viņam nepārprotamu zīmi, lai kāpj augšā. Kādam logam izsista paprāva rūts. Broņus izspraucas pirmais, Varis viņam seko, kritiens nav augsts. Abi skrien uz baznīcas durvīm. Tur ciema sievas ar divām skārda vanniņām. Varis izstiepj rokas ar savu bļodiņu, tajā ielīst balta, miltaina vira. Viņš strēbj to lēnām, sūc caur zobiem un klakšķina mēli.
* * *
Nojausma par laiku pilnīgi zudusi. Vairs nav spēka iegriezt robiņus zābaku pazolē, un nazis atdots zemniekam, iemainīts pret kausiņu lopiem vārītas lēcu viras. Ceļš uzrūdzis kā pavasarī, varbūt ir jau marts?
Kolonna stiepjas garāka, un aizmugurē biežāk nosprakšķ pa šāvienam, izbeidzot kāda pagurušā ciešanas. Un neviens vairs nesaraujas, ieraugot ceļmalas grāvjos līķus zilpelēki svītrainās drānās. Kā milzu sēnes šur tur mētājas sarkanās bļodiņas. Pirms viņiem te gājusi cita kolonna.
Varim uz muguras bada augonis. Sāpes apgrūtina iešanu, bet vienlaikus palīdz saglabāt apziņu. Viņš ir ticis tālāk nekā daudzi citi. Viņam jāiztur. Jāatgriežas pie sievas un meitiņas.
Par Alvīni Varis gan domā arvien retāk. Šķiet, ka pat doma par sievietes ķermeni laupa spēkus. Krītot murgainā pārguruma miegā, viņš domā par Gitiņu, dzīvespriecīgo, blondo meituku, kam zīda bante allaž šļūk no matiem ārā. Bet, kad Vara lūpas iztēlē pieskārušās bērna matiem, viņš sāk tos ēst... Domās viņš apēd visu, pat savu jurista diplomu, no kura taču nav nekādas jēgas.
Jirži soma gājusi zudumā. Kādu vakaru, rāpjoties nakšņot šķūņaugšā, kur jau vairāki citi bija priekšā, Varis pirmo pa lūku iemeta somu. Un nekad to vairs neredzēja.
Viņš jūtas vainīgs. Somā gan bija palikušas vairs tikai grāmatas, bet tas bija pēdējais apliecinājums tam, ka tāds cilvēks vispār dzīvojis.
Tagad viņš nes kāda poļa puskažoku, par to nopelnot sauju graudu – iepriekšējā nakstsmītnē dažiem ir laimējies salmos atrast pilnas vārpas. Visi mocās ar caureju. Ja ejot ierauga kādu ozolu, cenšas noplēst mizas gabaliņu, ko pakošļāt.
Ir dienas, kad kolonna apstājas, un spēcīgākie ieslodzītie var pieteikties prettanku grāvju rakšanai. Par to saņem gabaliņu maizes. Varis vēl spēj noturēt rokās baisi smago lāpstu.
Ir dienas, kad, ejot cauri ciemam, viņiem atkal met maizi vai kartupeļus. Varim lielākoties neizdodas neko notvert. Bet izraut kādam veiklākam no rokām, nē, to viņš joprojām nevar, kaut labi saprot – izdzīvos tie, kas padosies instinktam.
Vakaros debesu pamale liesmo, var saklausīt artilērijas dārdus. Vienlaikus ar cerību tas rada bailes. Ka beigās no viņiem visiem vienkārši atbrīvosies.
Pienāk pēcpusdiena, kad viņi klupdami krizdami iztenterē no meža, kur ceļam pāri bijuši sagāzti nozāģēti koki. Varis saprot, ka tagad jābēg. Vislabāk to būtu darīt kādā ciemā, no kura galvenā ceļa uz abām pusēm līkumo šķērsieliņas.
Viņi ir atkal četri, kas nolēmuši turēties kopā – šķiet, vairs vienīgie dzīvajos palikušie latvieši. Varis, kāds saksofonists no Rojas un divi Latgales puiši.
Bēgšana izdodas apbrīnojami viegli. Arī sargi ir pārguruši, uzmanība notrulināta. Bēgļi iemetas šķērsielas notekgrāvī un nogaida, kamēr vairs nav dzirdams gājēju soļu troksnis. No ciema jātiek ārā, jo te var būt vācu žandarmi. Viņi paliek grāvī līdz tumsai.
Ieliņa izrādās pavisam īsa, tūlīt aiz tās – nakts atkalā apledojis lauks. Viens otru balstīdami, viņi velkas pāri laukam, līdz sasniedz kādu šķūni. Ar brezentu pārklātos ratos neiedomājama bagātība – cukurbiešu graizījumi. Saldenās šķēpelītes košļādami, visi četri sakrīt salmu kaudzē cieši cits citam blakus. Tagad ir vienalga. Pat nošaušanas draudi vairs nevarētu viņus piecelt.
Kad Varis atkal atver acis, joprojām ir patumšs. Vai pienācis rīts? Vai arī viņi gulējuši veselu diennakti? Nedabisks klusums.
Varis pirmais iznāk no šķūņa, pārējie viņam seko un tad… Aiz dzīvojamās ēkas stūra parādās bariņš karavīru, noklakst automātu slēdži…
Tam vairs nav nekāda sakara ar loģiku, kustība ir absolūti dzīvnieciska. Varis krīt zemē un apsedz galvu ar sarkano bļodiņu.
– Ei, mužiki, kto vi takije[3]?
Paiet dažas sekundes, iekams viņš aptver, ka pienākušie karavīri runā krieviski. Neveikli raušas kājās no dubļu un ledus putras, pasperdams malā sarkano bļodiņu.
– Pošlji s nami, na Berlin.[4]
Berlīnē Varis un viņa biedri tomēr nokļūs krietni vēlāk. Vispirms viņus uzņems pie sevis kāda poļu zemnieka sieva. Nokaus teļu un vārīs buljonu. Visu turpmāko dzīvi Varis atcerēsies drausmās vēdergraizes, ar ko mocīsies vairākas dienas, iekams organisms būs ar mieru paturēt sevī normālu, cilvēcisku barību.
* * *
1968. gada augusta novakarē advokāts Varis Ārkalns jūrmalas vasarnīcas dārzā sēž izlokāmā atpūtas krēsla svītrainajā rupja audekla sēdeklī ar „Spīdolu” klēpī. Tranzistora antena izvilkta līdz galam, no tās spices līdz leknu lielgalvu dāliju aizsegtās mazmājiņas jumtam stiepjas vara drāts – labākai uztveramībai.
Vēl lāgā neatkopies pēc nesen pārciestā infarkta, pavecais vīrs cīnās ar snaudu – Deutsche Welle raidītās ziņas ir pārāk svarīgas, lai atļautos kaut ko nogulēt.
Tad piepeši viņš satrūkstas. Sirds sāk sisties tik strauji, ka steigšus jāmeklē stikla stobriņš ar nitroglicerīna tabletēm. Rokas trīc, pāris baltie graudiņi izslīd caur pirkstiem, beidzot vienu izdodas iedabūt zem mēles.
Radio diktors pieteicis kādu čehu pretošanās kustības līderi. Balss trīcoša, aizlūztoša un tomēr tik kaismīga. Tā aicina nepadoties, cīnīties līdz galam.
Jirži Pekāržs.
