Zilā putna paspārnē

jeb

Dievputniņi pirms tālā lidojuma

 

Laima Kota. Cilvēks ar zilo putnu. Rīga: Dienas Grāmata 2020. 328. lpp. Autores ilustrācijas.

 

Šis ir vēl viens darbs, kurš radīts jaunajā sērijā par latviešu rakstniekiem „Es esmu…”, kurā paredzēti 13 romāni un 13 monogrāfijas. Pašlaik iznākuši 4 romāni – Andra Zeibota Krauklis, Ingas Gailes Rakstītāja, Laimas Kotas Cilvēks ar zilo putnu un Andra Akmentiņa Meklējot Ezeriņu.

Ja nu ir latviešiem rakstniece, kura ar visu sirdi spēj iemiesoties laikmetā un personībās, turklāt paveikt to vairākkārt, tā ir Laima Kota. Jau Mīla. Benjamiņa rādīja spēju ielūkoties laikā, kuru mēs visi varam tikai iztēloties un padarīt to atkal dzīvu kopā ar personībām, kas tajā mitušas. Otra īpašība, kas Laimas Kotas darbus dara baudāmus, ir vieglums un ironija. Tam seko valodas bagātums, vārdu krājums, kurš plašs un apjomīgs, bet nav pašmērķīgs, vienkārši skaisti plūstošs. Vēl jāpiemin elegants mistifikatores talants: šaubīgās vietās rakstniece savirpuļo vārdus un notikumus tik veikli, ka lasītājs vien baudpilni nostenas, gan saprotot, ka drusku mānīts, tak piedzīvojuma garšas bagātībai tas piederējies. Samanīju arī atsauces uz vairākām mīļām grāmatām un autoriem – šķiet, Laimu Kotu šim romānam iedvesmojis gan E.T.A. Hofmanis, gan Selma Lāgerlēva, gan Moriss Māterlinks un varbūt arī Barbara Frišmūte. Tekstu lieliski papildina autores zīmējumi, tie iederas un piederas.

Ja runājam par dzimumu nošķīrumu – un tas nebūt nav domāts peļoši – jau no pirmajām rindkopām ir skaidrs, ka autore ir sieviete. Ir tveramas un netveramas pazīmes, kas to rāda pavisam skaidri, tostarp tāda kā māsība ar romāna (otro?) galveno varoni – Veroniku Janelsiņu. Stipra, ironiska, talantīga un mieru iedvesoša sieviete tā Veronika. Anšlava Eglīša Zilais putns. „Te jau sieva diktē tempu,” par atnācējiem spriež teilfingenieši, un šimbrīžam viņiem ir taisnība.

Romāns sākas ar Teilfingenas, Švābijas mazpilsētas aprakstu un stāstu par svētajiem, kur īpašu lomu spēlē pazudušais sv. Onslovs, lasītāju uzreiz iemetot maģiskajā vidē, no kuras izkļūt varēs tikai pašās grāmatas beigās, un arī tad vēl labu laiku Teilfingena un teilfingenieši nāks prātā ik reizi, kad ar stūrgalvību un mietprātību sanāks satapšanās. Jau no pirmajām lappusēm noskaņa ir tāda kā noburta, kā vieglas bula virmas pārņemta. Stāsts par to, kā Anšlavs un Veronika ar atrasto kaķi padusē ierodas mazajā pilsētiņā, jau no paša sākuma skaidri vēsta, ka te atnācējiem būs palikšana un iztikšana. Kaķis atved uz pilsētu ja ne karali, tad vismaz frau Kunstmalerin, ļaujot ikvienai sērojošai mātei un tēvam atgūt savus karā zudušos bērnus kaut portretā, savukārt Eglīšiem šī skumju pārvēršana mākslā uz audekla nozīmē pārticību.

Nodaļu nosaukumi gandrīz visi ir ēdami (izņemot Etiķis, Melnrudzi un Vanckars) vai saistās ar ēšanu, tādējādi netieši norādot uz prioritātēm. Romāna varoņi mēdz arī mieloties un ko nebūt iedzert, tomēr lielākoties viņi vienkārši dzīvo un izdzīvo, sākotnēji pat nemēģinot kalt kādus plānus. Autore atzīstas, ka šo periodu rakstnieka Anšlava Eglīša dzīvē izvēlējusies tāpēc, ka par to rodams vismazāk ziņu, arī dienasgrāmatas pieraksti īsi un lietišķi. Tos un trimdas presē publicētas recenzijas Laima Kota izvēlējusies, lai rādītu, kā nomalē mītošie Anšlavs un Veronika mijiedarbojās ar pasauli un tautiešiem, lai atsauktos uz tajā laikā tapušajiem darbiem un latviešu savstarpējo sadzīvi, vārdu sakot, lai romāns ar vienu spārnu turētos realitātes pusē. Toties otrs spārns ar plašu atvēzienu Laimai Kotai raksturīgajā sulīgajā manierē slīd pāri teiksmu ainām. Tajās no realitātes vislabāk jūtama ironija, bet arī nedaudz gaumīga sentimenta un vēsturisko paralēļu vilkšana starp Vācijas mazpilsētas un Latvijas iemītnieku likteņiem, kur daudzkārt šķiet, ka Eglīši paši būtu rakstniecei šo to no piedzīvotā stāstījuši pie kafijas tases, līksmi piepušķojot pelēkās un drūmās vietas, līdz tās iegūst mirdzumu vai vismaz vērtīguma patinu.

Ar krietnu ironijas devu aprakstīti mazpilsētas iemītnieki un viņu tikumi, gan tikpat ironiski aplūkojot tautiešus. Pret Eglīšiem rakstniece izturas maigi, tomēr bez jūtelīga saudzīguma. „Te nu viņi bija klāt ne saukti, ne aicināti. Kara atplūdi. Divi kā no mājām pamukuši kaķi, kurus neviens pasaulē negrib ne ņemt, ne pabarot.” (22. lpp.)

Ainojot sadzīvi, kurā Veronikas gleznotājas talants nodrošina abiem mierīgu dzīvi mazajā pilsētiņā, jūtams, ka Eglīša strupums šo laiku aprakstot varētu būt skaidrojams ar to, ka viņa kā vīrieša iespēja uzņemties tradicionālo apgādnieka lomu bija stipri neliela. Taču vīra godu rakstniece tomēr viņam neatņem: to spodrina gan anekdotiskā epizode ar krievu armijas marodieriem, gan šaha spēles prasme, gan kokgriezēja talants un pāri visam, saprotama lieta, Švābijā uzrak­stītie darbi.

Cita lieta ir trāpīgie un asmēlīgie raksturojumi, kurus izpelnās, piemēram, bijušie: „Brašuļi kā ozoli, kuri Latvijā reiz bija baudījuši kaut pagasta līmeņa varu, nonākot bēgļu sadales punktos, izjūtot bezspēcību, uzvedās kā Raiņa lauztās priedes.” (50. lpp.) Un pretstatā: „Vienīgi tie, kuriem risks bija asinīs, Latvijas piespiedu atstāšanu un bēglības neizbēgamību pieņēma kā izaicinājumu. [..] Pat bēglības pelavās viņi varēja atrast labumu nesošus graudus.” (50. lpp.)

Tā romānā ienāk Annenieki un Kaķenieki, talantīgie tirgotājtautieši, kuri gan drusku izpelnās arī apsmaidīšanu, tomēr, kā rāda aina ar aktrisei Irmai Graudiņai sagādātajām pērlēm, „tirgotāja talants noder arī māksliniekiem.” (261. lpp.)

Tikšanās ar tautiešiem Eglīšiem izdodas diezgan reti, taču katra no šīm reizēm ir īpaša un autorei atkal dāvā vielu dievputniņu (DP – displaced persons, dievputniņi) attieksmes un izdarību apcerēšanai. „Viss latviešu dievputniņu koppulks bija plūstoši sadalījies divās lielās nometnēs – praktiķu un gaisā parauto. Vienus Eglītis būtu nosaucis par labāko Ulmaņpapus lauku inteliģenci, otri bija saistījušies ar universitāti un varēja savstarpēji sarunāties pat latīniski. [..] Visi bija mazliet atsevišķi un tomēr kopā.” (167. lpp.) Nometņu stāstos lieliski iederas anekdotes par vērsi, kurš tika paslēpts no nometnes vadības, par cūkkopības brīnišķo sākumu un bēdīgajām beigām un citi latvisko saimnieciskumu apliecinošie stāstiņi – domājams, autentiski (bet varbūt radušies Laimas Kotas iztēlē, kas to lai zina.).

Filozofiski skumji un optimismu nerosinoši ir vēstījumi par Čingishanu un raganu dedzināšanu – tajos jūtamas ne vien atsauces uz jau aizgājušo laiku, bet arī brīdinājums šodienai. „Tā ir jūsu, rietumnieku, nelaime, ka otru iedomājaties sev pielīdzināmu vai pat līdzīgu. [..] Jūs nespējat pieņemt, ka citi nedomā kā jūs. Jā, mēs uzklausām un darām, kā pašiem patīk. [..] Mēs turamies barā,” Anšlavam saka Čingishana karavīrs. (228. lpp.) Cilvēka daba nemainās, brīdina Laima Kota. Bet vajadzētu, ja gribam, lai vēsture neatkārtojas visā savā nežēlībā. „Kā to var aizmirst, kā piedot, ka tavus senčus netaisni soda?” Eglīšiem un mums ikvienam saka Teilfingenas grāmattirgotājs Ruopa kungs, kura vecvecvecmāmiņa tepat Teilfingenā reiz sadedzināta kā ragana. Ja Veronika Janelsiņa būtu dzīvojusi raganu prāvu laikā…

Līdzsvaram – lai nebūtu vien sadzīve un politika, rakstniece nav noturējusies un no sirds izpaudusies arī par mums, latviešu lasītājiem. „Latvietis cieš, ja viņu nosauc par provinciāli. Latvietis neatzīsies ne sitams, ka nesaprot ne vella, ko uzrakstījuši atzītie rakstītāji, ja vien pasaulē darbs atzīts par tādu, kas jālasa. [..] Ja latvietim nav mājās plaukta ar grāmatām, tad tas nudien nav latvietis.” (199. lpp.)

Tā nu rakstniekiem ir jāraksta, lai latviešiem būtu ko lasīt un ar ko pildīt grāmatu plauktus, pie viena iepazīstot literatūras vēsturi, bet lasītājiem jāturpina iztaisīties gudriem un visu to lērumu izlasījušiem un sapratušiem. Reizēm šī spēle labāk padodas vieniem, reizēm otriem. Laimas Kotas gadījumā interesanti, kā izskatās, ir bijis gan rakstniecei, radot šo draiski dzīvīgo, maģiski nereālo un kodīgi apcerīgo darbu, gan lasītājam, kurš vairākslāņu kārtainajā darbā var uziet gan feminisma blāzmu, gan vēsturi, gan anekdotes.

 

Kristīne Ilziņa

 

Kristīne Ilziņa (dz. Sadovska) ir literāte, Klāva Elsberga prēmijas laureāte (1996), daudzu recenziju autore.

 

 

 

Anšlavs Eglītis pie rakstāmgalda. Rīgā, 20. gs. 30. gadi.